Viens tika ievēlēts krīzes konklāvā, bet otrs - dīvainākajās prezidenta vēlēšanās nesenajā ASV vēsturē. Abi ir lauzuši tradīcijas un izmantojoši netradicionālus saziņas kanālus, lai runātu par vienkāršās tautas bažām. Donalds Tramps un Horhe Mario Bergoljo (Jorge Mario Bergoglio) - pāvests un prezidents - ir pasaulē slavenākie populisti, tomēr abi ir konfliktā, laikrakstā «[s:54336]» norāda britu žurnālists Ostens Aiverijs.
Lai saprastu, kāpēc pāvests Francisks ir kļuvis par globālās prettrampa kustības karognesēju, ir vērts aplūkot viņa uzstāšanos universitātes pilsētiņā Romā 17. februārī. Viena no jautājumu uzdevējām bija sīriete Noura Esa, kuru Francisks labi pazina. Viņas ģimene bija to trīs musulmaņu ģimeņu vidū, kuras pāvests bija atvedis no bēgļu nometnes Grieķijas Lesbas salā. Francisks ir palīdzējis Itālijā sākt jaunu dzīvi desmitiem bēgļu. Divas bēgļu ģimenes dzīvo pašā Vatikānā, kā augstie mūri un cietokšņa iezīmes nesaskan ar robežas nojaukt gribošo pāvestu tajā.
Romas universitātē, kur Esa bija ieguvusi stipendiju bioloģijas studijām, viņa aicināja Francisku atbildēt eiropiešiem, kuri uzskata, ka migranti apdraud kontinenta kristiešu kultūru. Pāvests atbildēja, ka migrācija nav draudi, bet izaicinājums, pamudinājums augšupejai, kas ir paplašinājusi Eiropas kultūru, nevis to vājinājusi.
«Kad ir šī uzņemšana, pavadīšana, integrācija, tad imigrācija nerada draudus,» norādīja pāvests. «Kultūra tiek saņemta un cita tiek piedāvāta. Tā ir mana atbilde bailēm,» piebilda Francisks.
Pāvesta populisms nav domāts, lai gūtu popularitāti, kas ir mainīga lieta, turklāt pāvesta popularitāte ir lielāka nekā jebkuram politiķi, bet lai iegūtu tuvību. Šis ir pāvests, kuram patīk tuvoties.
Eiropas robežām sastingstot un vēlēšanās nostiprinoties natīvistu kustībām, šādi drosmīgi pāvesta paziņojumi par universālu cilvēcību, ko arī pavadījuši darbi, padarījuši Francisku par tiltu cēlāju mūru celšanas laikmetā. Daļēji tāpēc, ka viņš paredzēja pašreizējo politisko krīzi ilgi pirms tās iestāšanās, viņa komentāri par šiem satricinājumiem ir svarīgi.
«Krīzes brīžos uztveres spēja nedarbojas,» pāvests janvārī pavēstīja Spānijas laikrakstam «El País». Uztveres spēja Franciskam ir būtisks termins, tas ir tuvs viņa jezuīta garīgumam. Ar to viņš šajā gadījumā bija domājis spēju uztvert «garīgās kustības» – labā un ļaunā klātbūtni – notikumos. Krīzes laikā šī spēja pazūd, un tās vietā nāk projicēšana, grēkāžu meklēšana un histērija. Francisks kā piemēru minēja Hitleru, kuru ievēlēja paša tauta, kuru viņš pēc tam iznīcināja.
Pāvests uzsvēra, ka populistu politiķi sola «atdot mums mūsu identitāti un aizsargāt mūs ar mūriem, ar stieplēm». Viņš vēstulē februārī kritizēja politiķus, kuri paļaujas uz «bailēm, nedrošību, strīdiem un pat pamatotu tautas sašutumu, lai pārliktu atbildību par visām nelaimēm uz tiem, kas nav kaimiņi».
Francisks un Tramps sniedz bagātīgu materiālu kontrastam. Viens, neskatoties uz viņa vājībām, ir garīgais līderis ārkārtīgā brieduma pakāpē. Otrs, neskatoties uz viņa stiprajām pusēm, ir viegli aizkaitināms, īgns narciss. Viens dzīvo celibātā, vienkāršība un pieticībā, iestājoties par invalīdiem un slimajiem. Otrs ir trīs reizes precējies, pārņemts ar tīrību un dzīvo bezgaumīgā zelta tornī un izsmej vājos.
Tomēr abiem pasaules pārliecinošākajiem populistiem ir vairāk kopīga nekā daži gribētu atzīt. Kā piemēru var aplūkot abu ārkārtīgās spējas komunicēt, apejot tradicionālās metodes, vispārpieņemtā nepieņemšanu, vai arī viņu labpatiku izaicināt pastāvošās elites tautas vārdā. Abus, šķiet, uzmundrina opozīcija, lai arī katrs no viņiem uz to atbild atšķirīgi – Trampa kungs skaļiem vārdiem noniecinot savus kritiķus, Francisks nekad to nedara tieši, bet ar viegli dzēlīgiem komentāriem.
Politiskā ziņā arī abi ir izteikuši pretenzijas pret globalizāciju. Abi šī vārda plašākā nozīmē ir nacionālisti. Kad Baltā nama galvenais stratēģis Stīvens Benons saka, ka Savienotās Valstis «nav ekonomika tikai kaut kādā globālā tirgū ar atvērtām robežām», bet drīzāk «nācija ar kultūru un pastāvēšanas iemeslu», viņš nesaka neko tādu, par ko bieži nebūtu runājis arī Francisks.
Tomēr pāvests nav parasts liberālis. Viņš ir dzimis Argentīnā, un viņu ietekmēja katoliskais nacionālisms, kas sociālo taisnīgumu un ekonomisko suverenitāti uzskatīja par atslēgu labākai Latīņamerikas nākotnei. Viņš uzauga peronisma laikā, un viņu neapšaubāmi ietekmēja šī kustība, kas pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados aktivizēja strādnieku šķiras un zemākās vidusšķiras atbalstu pret tolaik valdošo liberālo isteblišmentu, un kā politikas pamatos bija vienkāršo argentīniešu reliģiskās un nacionālistiskās vērtības. Lai arī vēlāk pārtopot par autokrātu, Huans Domingo Perons sākotnēji vislabāk iemiesoja to, ko Francisks uzskata par pareizu lietu kārtošanu – radot darbavietas, integrējot izstumtos (Perons piešķīra balsstiesības sievietēm) un veidojot vienprātību par pamatvērtībām.
Esot amatā, Francisks par šāda augstāka mērķa trūkumu ir kritizējis liberāli tehnokrātiskās administrācijas, kas Eiropā un Rietumu puslodē dominējušas kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Viņš ir paudis nožēlu par to, ka politiskos principus ir nomainījusi tirgus loģika un valdības nav spējušas aizstāvēt vienkāršās tautas intereses un principus. Uzrunājot jezuītus, viņš pērnā gada oktobrī Romā žēlojās, ka pazaudēta «lielā politika», spēja panākt vienotību no daudzveidības un radīt «sastapšanās kultūru», sabiedrību, kas integrē ikvienu, nevis «mazvērtīguma kultūru», kurā nabadzīgie un nevēlamie tiek pamesti.
Tas pāvestu nostāda pret trampismu daudzos veidos. Pāvests savā enciklikā «Laudato si'» («Esi slavēts») ir veltījis asus vārdus īstermiņa rezultātu pārņemtai politikai un valdībām, kas izdabā vēlētājiem uz to ilgtermiņa interešu rēķina. Francisks pauda nožēlu par politikas nonākšanu ekonomikas rokās un politiķiem, kuri sola lielāku izaugsmi, neskatoties uz to, ka pašreizējie patēriņa un ražošanas modeļi iznīcina planētu.
Uzrunājot studentus Romā, Francisks izmantoja sociologa Zigmunda Baumana jēdzienu «plūstošā modernitāte», lai raksturotu Rietumu ekonomiku. Kāpēc attīstītajās valstīs ir tik augsts jauniešu bezdarba līmenis, jautāja pāvests, piebilstot, ka «plūstošā ekonomika» noved nenodarbinātos jauniešus pie atkarības, pašnāvības vai terorisma. Tai pretstatā viņš nostādīja «sociālo ekonomiku», kas iegulda cilvēkos un paver iespēju īpašumtiesībām un iespējai, izplatot darbu.
Tikpat nepatīkama Franciskam šķiet plūstoša sabiedrība, kurā ģimenes un kopienas saites vājina pašlabumu sludinošas ideoloģijas. Francisks, līdzīgi kā citi pāvesti pirms viņa, vēlas enerģisku pilsonisko sabiedrību, kas prasa atbildību no valsts un tirgus.
Tā kā pāvests un prezidents kritizē neoliberālo globalizāciju, kas vājina vietējās saites un nāk par labu izglītotajai elitei uz parastā cilvēka rēķina, vēl jo pārsteidzošāki ir abu diametrāli pretējie redzējumi.
Trampa un Benona atbilde sola atvieglot tautas aizvainojuma sāpes, būvējot mūrus, ceļot tarifus, neļaujot iebraukt imigrantiem un izārdot valsti, lai atbrīvotu tautas kapitālisma enerģiju. Viņi šī plāna pamatos liek apņemšanos stiprināt kultūru, kas tiek definēta kā balto un kristiešu, attēlojot globālistu mediju eliti kā «Amerikas tautas ienaidniekus» un musulmaņus un citus ārzemniekus kā potenciālos teroristus, kuri atšķaida vai apdraud šo kultūru.
Francisks bezdarba un migrantu pieaugumu redz kā sastāvdaļu tai pašai globālajai krīzei, ko radījis necilvēcīgais kapitālisms. Kad viņš runā ar strādniekiem, viņš aicina tos neskatīties uz migrantiem kā uz draudu vai konkurentiem, bet kā uz tādiem pašiem plūstošās ekonomikas upuriem, un iestāties par to pašu lietu.
Un viņš palīdz tiem rīkoties. Francisks četru gadu laikā ir klusi atbalstījis un vadījis tādas «izslēgto strādnieku» kā atkritumu savācēju un migrantu strādnieku asociācijas, darbojoties kā viņu redzamais līderis. Šo «tautas kustību» sanākšanās – divās Vatikānā, vienā Santakrusā, Bolīvijā un nesen Modesto, Kalifornijas štatā, viņš ir atkārtoti uzsvēris, ka nopietnas un ilgstošas pārmaiņas tiks panāktas, kad šādas sabiedrības grupas apvienosies, izveidojot spēcīgas sociālas institūcijas, kas padziļina uzticības un solidaritātes saites.
«Daudzi cilvēki vēlas pārmaiņas, kas spētu atbrīvot viņus no individuālisma jūga un tā izraisītās bezcerības,» viņš paziņoja šādā tikšanās reizē Bolīvijā 2015. gadā.
«Es pat teiktu,» viņš piebilda, «ka cilvēces nākotne lielā mērā ir jūsu pašu rokās, ar jūsu spējām organizēt un īstenot radošas alternatīvas jūsu ikdienas centienos, nodrošinot» darbu, pajumti un zemi.
Franciska postneoliberālajā nākotnē nabadzīgie sadarbojas ar baznīcu un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai radītu ekonomiku, kas kalpo cilvēka uzplaukšanai, aicinot valstis solidāri uzņemt migrantus. Trampa kunga postneoliberālajā nākotnē bijušie uzņēmumu vadītāji, miljardieri hedžfondu menedžeri un nekustamo īpašumu magnāti izārda valsti, lai padarītu kapitālismu vēl plūstošāku, bet izmanto valsti, lai robežas padarītu sastingušākas.
Tomēr pāvesta un prezidenta nesaskaņu kodols attiecas uz reliģiju. Benona kungs uzskata, ka katoļu baznīca jāglābj no Franciska, kuru viņš uzskata par globālās elites sastāvdaļu (šāds apraksts noteikti pārsteigtu pāvestu). Trampa kunga galvenais ideologs ir izveidojis interesantu aliansi ar Franciska galveno kritiķi, Romā dzīvojošo amerikāņu kardinālu Reimondu Bērku, abu kopīgajā pārliecībā, ka «kristiešu kultūra» ir iesaistījusies nāvīgā sāncensībā ar islāmu ilgstošā «civilizāciju sadursmē» – Semjuela Hantingtona tēze, kam piekrīt «Islāma valsts».
Francisks pret šādu uzskatu izjūt riebumu un pie katras iespējas to noraida. Reliģiju, kas ir universāla (jo tāds ir Dievs), nekad nevar sagrābt viena nacionāla kultūra, tāpat neviena patiesa reliģija nevar būt terorisma un vardarbības cēlonis. Franciskam ikviens fundamentālisms – kristiešu, musulmaņu vai natīvistu – ir ateisms, un visa vardarbība reliģijas vārdā ir absurda. To viņš domāja, kad pārsteidza daudzus katoļus, aprakstot «Islāma valsts» atbalstītāju pērnā gada jūlijā sarīkoto franču priestera noslepkavošanu kā «absurdu vardarbību».
Pāvests uzskata, ka kristiešu nācija, kas aizstāv savu ticību, noraidot grūtībās nonākušus cilvēkus, neaizsargā tās ticību, bet saindē to. Patiesai kristietībai kā vienlīdzīgas ir jāuzlūko visas Dieva radības, lai kas tās nebūtu, un lai kam tās neticētu. Kad žurnālisti atklāja, ka no Lesbas kopē ar Francisku atbraukušie 12 bēgļi ir musulmaņi, viņi jautāja, kāpēc viņš izvēlējās tos.
«Es neizdaru reliģisku izvēli starp kristiešiem un musulmaņiem,» viņš atbildēja. «Šīm trim ģimenēm dokumenti bija kārtībā. Tur bija, piemēram, divas kristiešu ģimenes, kurām to nebija. Tā nav privilēģija. Visi 12 ir Dieva bērni. Tā ir privilēģija būt Dieva bērnam,» piebilda pāvests.
