Senlatviešu kāzu tradīcijas: Svinības rudenī, mičošana un pūra dalīšana (18)

Latviešu tradīcijās lielākie godi ir kāzas, kas tautas dziesmās ir apdziedātas nesalīdzināmi vairāk nekā citi godi. Senlatviešu kāzu rituāli nemitīgi mainījušies vēstures gaitā un bijuši arī katrai vietai un novadam atšķirīgi. Kāzās neiztika bez dziesmām, dejām un jautrības, tomēr to pamatā bija daudz rituālu, kas cieši saistīti ar senlatviešu dievībām un dabas ritmu.

Vedību mērķis kā senatnē, tā mūsdienās ir viens – no neprecēto kārtas pāriet precēto kārtā, tomēr izpildījums ir atšķirīgs. Vedības pašas ir jautras, priecīgas un tajās tiek iesaistīti visi vedību viesi. Vedības ilgst trīs dienas, uz tām mēdz ierasties arī nelūgti viesi.

Pēc senlatviešu tradīcijām vedības visbiežāk notika rudens mēnešos, kad lauku darbi tika apdarīti un labība novākta.

Meitai, lai izietu pie vīra, bija jāprot dažādas prasmes, kā, piemēram, bija jāprot aust, cept maizi un dziedāt kā lakstīgalai. Savukārt jaunajam puisim, lai apņemtu sievu, bija jāprot pūst āža ragu vai tāšu tauri, kā arī art taisnu vagu. Senlatviešu kāzas iesākas meitas mājās, ja preciniekam, kas ieradās lūkot sievu, deva auzas, tad precības būs, bet, ja deva skujas - tad nekā. Ja precinieks mājās brauca ar izpušķotiem zirgiem, tad zināja, ka rudenī būs svinamas kāzas.

Svarīgākais latviešu kāzu rituāls ir mičošana, kas pēc senlatviešu tradīcijām norisinājās pusnaktī. Visbiežāk ceremonija notika istabā, tomēr dažās vietās bija pieņemts to rīkot arī, piemēram, klētī, iespējams, tāpēc, ka vēlāk turpat jauno pāri veda gulēt.

Mičošanai jauno pāri nosēdina uz sola, kas apklāts ar vienu segu, vai diviem krēsliem, kuri pārsegti ar villaini. Jaunajam pārim apkārt sapulcējās kāzu viesi un vedēji. Katram viesim tiek iedotas svecītes un pārējā telpā tiek izdzēsta gaisma. Pirms līgava un līgavainis apsēžas, tiem bija jāapiet 3 apļi ap krēsliem.

Mičošanā jaunās sievas vainags tiek apmainīts ar sievas mici.

Šīs tradīcijas nozīme ir jaunās sievas pāriešana no meitu pulka sievu pulkā.

Līgavainis noņem savas jaunās sievas vainagu (nereti tas tiek darīts ar zobenu), ko uzliek galvā kādai neprecētai meitai, tā bija līgavas apzināti izdarīta izvēle, jo vainags visbiežāk bija liels dārgums un līgava vēlējās, lai tas paliktu pašas dzimtā. Ja nav kam uzlikt vainagu, tad to nodod līgavas mātei glabāšanā. Gluži tāpat kā jaunā sieva atdeva vainagu, tā līgavainis atdod tālāk citam puisim ragu, kurā pūst, lai paziņotu, ka ir gatavs ņemt sievu. Pēc vainaga noņemšanas līgavai galvā tiek uzlika sievas mice vai aube. Līgava tiek iecelta sievas kārtā. Līgavainim uzliek cepuri, iedod pīpi un ieceļ vīra kārtā. Nu ir sievu un vīru pulks papildināts, savukārt jaunās meitas un puiši raud.

Pēc mičošanas parasti tiek dalīts pūrs.

Arī līgavas pūram kāzās bija liela nozīme – pēc tā lieluma tika spriests par topošās sievas čaklumu un bagātību.

Lekciju cikla par latviešu godiem trešajā lekcijā kopā ar folkloras kopu «Dimzēns» un tās vadītāju Veltu Leju tika izdziedātas teju vai 30 kāzu dziesmu melodiju. Precību dziesmu kopskaits ir apmēram 1756 – līgavas lūkošanai, bildināšanai un derībām. Dimzēnieši lekciju par vedībām nobeidza ar līksmām emocijām, iesaistot dejā arī pasākuma apmeklētājus.