Trīs gadus pēc Krievijas organizētā un nelegāli notikušā «referenduma» Krimā, kas tika darīts ar mērķi bruņotajai pussalas aneksijai izskatīties kā legālam un civilizētam procesam, Maskava un Krievijas kontrolētie mediji vēl aizvien sistemātiski turpina izplatīt šo pašu mītu. Tajos cirkulē apgalvojumi, ka Krievija Krimu «paņēma» mierīgā ceļā, «neizšaujot ne šāviņu» un «neizlejot ne lāses asiņu».
Tā nav taisnība, jo Krievijas militārās okupācijas laikā Krimā notika šaušana, kā rezultātā cilvēki tika ievainoti un gāja bojā. Turklāt viņu vidū bija ukraiņu karavīri un civiliedzīvotāji, kuri iebilda pret Krimas atdalīšanu no Ukrainas.
Civiliedzīvotāju nolaupīšana un nogalināšana
Acīmredzamais terors pret proukrainiski noskaņotajiem krimiešiem sākās dažas dienas pēc tam, kad Krievijas īpašo spēku vienības sagrāba valsts institūcijas Krimā, raksta neatkarīgās Ukrainas mediju platformas «Hromadske» žurnāliste Ludmila Kornieviča. Ne visi krimieši trīskrāsainos Krievijas karogus sveica ar dziesmām. Viens no attiecīgajiem pussalas iedzīvotājiem bija Rešats Ametovs.
2014. gada 3. marta rītā Rešats pameta māju, pasakot sievai, ka vēlas pievienoties armijai, lai «sargātu Ukrainas vienotību.» Tomēr nav zināms nav zināms, vai viņam izdevās nokļūt līdz tobrīd jau krievu okupētajam komisariātam. Kas ir zināms – Rešats viens pats devās piketēt pret Krievijas okupāciju Ļeņina laukumā, valdības ēkas priekšā. Viņa rīcība izsauca tā sauktās «Krimas tautas pašaizsardzības» pārstāvju reakciju, kuri viņu no turienes savāca un aizveda automašīnā.
Tiesībsargājošās iestādes, kas tolaik vēl bija Ukrainas, formāli uzsāka kriminālizmeklēšanu. Tomēr ne tā, ne arī sabiedrības meklējumi nedeva rezultātus. 2014. gada 15. martā Rešata līķis tika atrasts citā Krimas reģionā. Uz tā bija redzamas vairākas smagas spīdzināšanas pēdas. Viņa galva bija aptīta ar izolācijas lenti, kā arī iešauts acī. Tika atrasti arī rokudzelži. Krimas tiesībsargājošās iestādes nav atradušas ne slepkavas, pat ne aizdomās turamos.
Rešats Ametovs nebija vienīgais, kurš šādā veidā 2014. gada pavasarī tika nolaupīts. Šo un citus gadījumus upuru tuvinieki un politiski ieslodzīto advokāti nodeva izskatīšanai Eiropas Parlamentam 2017. gada 15. martā. Ziņu par Krimas karavīru nolaupīšanu izmeklēšanu nav.
Draudi, uzbrukumi un Ukrainas karavīru nogalināšana
Tā ir taisnība, ka lielākā daļa Krimā dienošo ukraiņu karavīru pēc pussalas nelegālās aneksijas nostājās Krievijas pusē. Taču tas nenotika uzreiz. Pirmo 2014. gada maija pusi militārās vienības pavadīja praktiski prokrievisko aktīvistu, tā dēvēto «kazaku» un «zaļo cilvēciņu» aplenkumā.
«Virsniekiem, kuri šaubījās, Krievijas izlūkošanas dienests piedāvāja «labumus» - 200 000 dolāru skaidrā naudā vienības komandierim, Krievijas pase viņam un ikvienai viņa nosauktai personai, kā arī neierobežotu ieceļošanu Krievijā. Tas nozīmēja, ka gadījumā, ja drebēji par savu drošību, viņi tavu ģimeni nogādātu kur citur,» raksta Tarass Berezovets, politologs un grāmatas «Aneksija: Krimas sala» («The Annexation: Crimea Island») autors. «Un, protams, vienības komandierim tuvi cilvēki saņēma draudu ziņas.»
Tie, kuri nepadevās, piedzīvoja Krievijas īpašo spēku uzbrukumus – tie atklāja uguni pie kazarmu logiem, meta gāzes granātas un piekāva cilvēkus.
Apakšvirsnieks Sergijs Kokirins bija pirmais ukraiņu militārists, kurš aneksijas laikā gāja bojā.
2014. gada 18. martā krievu militārpersona bez identifikācijas zīmēm centās iekļūt Simferopoles militārtopogrāfiskās un navigācijas centra teritorijā. Šo teritoriju oficiāli kontrolēja Ukrainas policija, taču tas neatturēja Krievijas snaiperus no pozīciju ieņemšanas blakus ēkās. Apakšvirsnieks Sergijs Kokirins pildīja savus pienākumus novērošanas tornī, kad ar tiešu šāvienu sirdī viņu nošāva snaiperis. Tai pašā laikā vienības komandieris tika smagi savainots kaklā. Snaiperis vēl aizvien nav atrasts.
Otrais karavīrs, kurš mira Krimas okupācijas laikā, bija Ukrainas Jūras un bruņoto spēku priekšnieks Staņislavs Karačevskis.
2014. gada 6. aprīlī Melnās jūras kara flotes virsnieks Evhens Zaicevs pēc strīda nošāva Staņislavu ar automātisko bisi. Šis gadījums nonāca līdz tiesai. Par ukraiņu karavīra nogalināšanu viņam piesprieda līdz diviem gadiem soda kolonijā. Parasti šādu sodu piespriež tiem, kuri nemaksā alimentus.
Proukrainisko aktīvistu spīdzināšana
2014. gada 9. martā dzelzceļa stacijā Krimas pilsoniskās organizācijas «Ukraiņu nams» vadītāju Andriju Šekunu un sešus citus cilvēkus sagūstīja aktīvisti no Krimas «pašaizsardzības spēkiem». Viņus turēja ieslodzītus pagrabā 11 dienas, kur pakļāva spīdzināšanai. Dažiem no viņiem bija nogrieztas ausis, bet citiem cauršautas kājas vai rokas. Viņi tika izlaisti tikai 20. martā un nekavējoties hospitalizēti.
Nekas nav beidzies
Nolaupīšana, spīdzināšana un cilvēku nogalināšana Krimā nav beigusies. Bieži vien paramilitārie grupējumi kā Krimas «pašaizsardzības spēki» nav īstie vaininieki – parasti tie ir Krievijas drošības spēki.
