Nevajadzīgie bērni: No 3 gadiem viņš bija gulējis uz grīdas, kamēr vecāki turpat dzēra un kopojās

FOTO: Kaspars Meinerts/Apollo

«Viņš nezināja, kas ir gulta. No trīs gadu vecuma viņš bija gulējis istabā uz grīdas, kamēr vecāki tajā pašā telpā dzēra, kopojās, ar draugiem lietoja visas iespējamās narkotikas,» tā sākas stāsts par kādu no pusaudžu rehabilitācijas centra «Saulrīti» bērniem.

Laikā, kad sabiedrības emocijas uzjundījusi vardarbība Jelgavas bērnunamā un visa Latvija runā par bērnunamu bērnu problēmu, portāls «Apollo» dodas uz vietu, kur mīt tie, kurus sistēma «izspļāvusi» kā nederīgus, kurus šeit cer atkal padarīt «piemērotus dzīvei».

«Saulrīti» ir viena no divām valsts finansētajām iestādēm Latvijā, kur pusaudži ar atkarībām tiek no jauna mācīti dzīvot – priecāties bez alkohola, sapņot bez narkotikām, komunicēt bez interneta, un nervozēt bez cigaretes.

«Biezo» bērnus «uzsēdina» uz amfetamīna, nabago – uz «spaisa»

Pērnā gada nogalē «Saulrītiem» draudēja slēgšana, tagad valsts domas mainījusi, saprotot, ka viņu pakalpojums tomēr nepieciešams. Dīvainas šaubas, zinot, ka Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) 2015. gadā veiktais pētījums liecina - nelegālās narkotikas ir pamēģinājuši 19% jauniešu vecumā no 15 līdz 16 gadiem.

Vainīgi nav tikai bērnunami, bet visa sabiedrība kopumā – sākot ar ģimenēm, beidzot ar kaimiņiem un garāmgājējiem, institūcijas ir tikai viens no posmiem, kas šiem bērniem liek justies nevajadzīgiem, atzīst «Saulrītu» sociālā darbiniece Kristīne Kraule.

Tieši šī biedējošā nevajadzības sajūta grūž bērnus un pusaudžus atkarību apskāvienos, jo atkarības pretstats nav dzīve skaidrā, bet gan veselīga saikne un komunikācija ar citiem.

«Nu, kam es esmu vajadzīgs? Draugiem? Es parasti viņiem jautāju – nu, kā tev ar draugiem? Atbild – oi, man draugu daudz! Bet cik daudz ir tādu, kas tev palīdzēs, ja būs slikti​? Cik tādu, kas izmantos? Tiem, kuriem ir vecāki...Mamma - darbā, tētis - darbā. Parādās nejauši paziņas. Piedāvā narkotikas. Pamēģina. Pēc tam jau lietošana ikdienā ieviešas kā sistēma,» stāsta «Saulrītu» psiholoģe Vita Kostova.

«Saulrītu» darbinieki atzīst, ka

narkotikas ir dabūjamas visur – gan lielākajās, gan mazākajās un attālākajās Latvijas pilsētās. Neskatoties uz to, ka vārdos skaļi cīnāmies pret narkotiku izplatību, vismazākajos miestos visi zina, kur ko nopirkt. Izplatītāji rūpīgi atlasa savu auditoriju - «biezāku» ģimeņu bērnus «uzsēdina» uz marihuānas, nabadzīgākos – uz «spaisa».

Visi zina, ka pie «babas Vaļas» miestiņā var nopirkt visu, ko sirds vēlas. To zina arī policija, bet visi klusē.

Mainās atkarību tendences

19% nelegālās narkotikas pamēģinājušo jauniešu nav augsts rādītājs un īpaši neatšķiras no vidējiem rādītājiem Eiropā, tomēr atslābt nedrīkst ne mirkli, jo tendences mainās strauji – pat atkarībā no gadalaikiem.

Salīdzinot ar 2011. gadu, nelegālo narkotiku pamēģināšanas rādītājs 2015. gadā ir samazinājies par 8%. Visbiežāk pamēģinātā viela 15-16 gadus vecu jauniešu vidū Latvijā ir marihuāna vai hašišs - 16,3%. Savukārt 3,7% šī vecuma jauniešu ir «nogaršojuši» LSD, 2,9% - amfetamīnu, 2,6% - «extasy», bet 2,3% - kokaīnu.

«Saulrītu» darbiniekiem statistika nav vajadzīga – tas, ko viņi redz ikdienā, liek secināt, ka atkarību problēma šobrīd ir aktuālāka nekā jebkad agrāk.

«Oficiālā statistika uzrāda pozitīvu tendenci, taču tajā pašā laikā palielinās administratīvo protokolu skaits, vairāk nepilngadīgo nonāk «detoksikācijā». Vecāki slēpj problēmu,» skaidro Kraule.

Dusmīgi uz visu un visiem

Viņi visi šeit ierodas dusmīgi – uz draugiem, uz sevi, uz dzīvi. No visdažādākajiem sabiedrības slāņiem. Trešā daļa - bērnunamu bērni, taču gadās arī no ģimenēm, kuras mēs saucam par «normālām», pat «priekšzīmīgām», un kuru vecāki negrib ticēt, ka viņu bērns var būt «tāds». Kā bērnībā, kad aizklājām acis ar plaukstām un mums likās, ka citi mūs neredz.

«Kad bērns nonāk «detoksikācijā», vecāki labāk izvēlas viņu aizsūtīt pie omes uz laukiem, nekā ievietot rehabilitācijas centrā, jo, nedod dies’ kaimiņi uzzinās, ka bērns narkomāns, » stāsta Kraule. «Arī attieksme – «ar divām promilēm slimnīcā, tas jau nekas, kam jaunībā negadās!» – ir graujoša. Tas ir nopietns signāls.»

Tikmēr sabiedrībā pret atkarībniekiem valda noraidoša un agresīva nostāja - «tas jau narkomāns, jāsit nost!»

Ierodoties «Saulrītos», tiekam aicināti uz iepazīšanās sapulci - visi sasēžamies aplī un stāstam par savām atkarībām, arī darbinieki un mēs ar fotogrāfu. «Četras nedēļas un divas dienas skaidrā», «240 dienas skaidrā», «182 dienas skaidrā» - šeit dzīvojošie vadās pēc cita kalendāra.

Ārēji nekas neliecina, ka manā priekšā būtu narkomāni, kas zaguši, situši vienaudžus un pat pieaugušos, pazemojuši citus. Viņi mūs aizdomīgi vēro pa gabalu. It kā kādas pēkšņas vajadzības dēļ ienāk telpā, kur sarunājamies ar darbiniekiem, un uzkavējas ilgāk nekā vajadzētu. Ar uzkrītoši vienaldzīgu attieksmi, aiz kuras slēpjas urdoša interese.

««Viņiem vairāk par visu pasaulē ir nepieciešama sajūta būt pieņemtiem un mīlētiem, būt kādam vajadzīgiem. Sabiedrībā viņi ir atstumtie,» saka Kraule.

«Saulrītos» pašlaik dzīvo 11 pusaudži. Viens aizbēdzis, divi aizvesti uz psihoneiroloģisko slimnīcu – puisis sācis dīvaini uzvesties, lēcis purvā uz mietiem. Meitene griezusi sev vēnas.

Vai bērnunamos strādā monstri?

Kraule nenoliedz, ka bērnunamos, no kuriem «Saulrītos» ierodas pusaudži, ir problēmas, taču valsts mēroga skandāls, viņasprāt, ir uzpūsts. Situācija neesot tik kritiska, kā to rāda mediji, īpaši ņemot vērā bērnu, kuri nonāk bērnunamos, specifiku – atkarības, uzvedības problēmas, garīgā atpalicība.

Jaundzimušajam, kurš tūlīt pēc dzimšanas tiek nodots bērnunamā vai atstāts novārtā un nesaņem no ārpasaules kairinājumus – pieskārienus, glāstus, rodas smadzeņu garozas darbības traucējumi, kas atstāj neatgrezienisku iespaidu uz mūžu.

«Taču bērnunamos nestrādā monstri,» saka Kraule. «Bērnunamiem nav resursu. Atnāk pie viņiem tā dēvētais «grūtais bērns». Viņam ir nepieciešama individuāla pieeja. Katram 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā būtu vajadzīgs asistents, arī izejot no bērnunama. Kad pusaudzim paliek 18, viņš tiek izmests no bērnunama un visbiežāk tūlīt arī «noiet no ceļa» – nonāk uz ielas, cietumos. Norvēģijā līdzīgā rehabilitācijas centrā «Fossom» , piemēram, tiek doti vēl astoņi gadi, kuru laikā viņš var nostāties pats uz savām kājām.

«Kad sāku strādāt bērnunamā, mana pirmā grupa bija bērni no trīs līdz astoņu gadu vecumam.

Smukas astoņgadīgas meitenītes, kuras visus paspējušas apzagt – visus sponsorus, audzinātājas. Tevi nolamā tādiem vārdu savirknējumiem, kādi cietumā reti dzirdami. Pārējie, mazākie to visu dzird un uzsūc. Vakarā visi apsēžas aplītī, paņem zobu skalojamo līdzekli, lej korķītī, saskandina...rituāls,» atceras Kraule. «Tas ir tas, ko viņi dzīvē redzējuši.»

«Saulrītu» pusaudžu stāsti ir kā no filmām. Dažreiz pusaudži, kuri trīs, četrus gadus ostījuši līmi un gaisa atsvaidzinātājus, nesaprot, cik ļoti viņiem paveicies, ka viņiem joprojām vēl strādā smadzenes. Taču vilkme pēc neatļautās vielas ir neizturama. «Saulrītos» nagu lakas nav atļautas, taču meitenēm patīk krāsot nagus, un reizēm kopā ar audzinātāju viņas to drīkst darīt.

«Puisis, kurš viņām tajā brīdī sēdēja blakus, sāka trīcēt. Acetons,» stāsta psiholoģe. Daļai jauniešu jau izveidojušies jūtami psihiski traucējumi, tāpēc daži nonāk arī psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ir klaiņotāji, kuri regulāri bēg prom, visa valsts meklē.

«Mums ir viens puisis. Viņš ir ļoti rupjš, ļoti pazemo apkārtējos. Ir tāda sajūta, ka viņam sagādā prieku, ja kādam ir slikti un sāp. Tajā pašā laikā viņš pārvēršas, kad darbojas un runā par trušiem, mums «Saulrītos» ir truši. Viņš kļūst par pilnīgi citu cilvēku.»

Truši ir viens no atbildības radināšanas etapiem – vispirms puķe, tad truši, tad pārējie vienaudži. Nodomāju, ka arī pieaugušajiem derētu līdzīgs tests pirms bērnu laišanas pasaulē...

«Nav iespējams būt labākam par to, kas ir tev apkārt, it sevišķi ilgākā laika posmā. Ja esi kopā ar tādiem cilvēkiem, kuri paši uz sevi skatās kā uz dzīvniekiem, tad pats arī kļūsti par dzīvnieku. Vai vēl sliktāk, jo dzīvnieks sevi neienīst.» (Pēters Hēgs, «Varbūt viņi derēja»)

Mani meklēja visa Latvija

Tatjanai (vārds mainīts) ir 15 gadu. Skaista meitene gariem, melniem matiem, lielām brūnām acīm un saulainu, kautru smaidu. Pie sevis nospriežu, ka tādas manā skolas laikā izskatījās klases līderes, kuras pamanījās gan labi mācīties, gan visus pulciņus apmeklēt, gan savu vienaudžu vidū cieņu izpelnīties.

Arī «Saulrītos» Tatjanu uzreiz var pamanīt, viņa aktīvi rosās – te pie datora kopā ar centra darbinieci pilda mājasdarbu, te krāmējas ar papīru kaudzi. Tas netraucē viņai ar visām maņām sekot manai sarunai ar citiem bērniem, ik pa laikam papildinot vienaudžu teikto.

Sākumā viņa kā savas atkarības min tikai alkoholu un cigaretes, vēlāk atzīstas, ka lietojusi ļoti daudz ko – marihuānu, spaisu, heroīnu, esot gribējusi pamēģināt kokaīnu, bet nekur neesot bijis dabūjams. Tagad viss, arī nepīpējot nu jau ceturto dienu, esot grūti.

«Pirmo reizi piedzēros 12 gados. Pirmajā reizē viss ir «kruta». Aizmirsti visas problēmas.» saka Tatjana un tad pie sevis iesmejas: «Nevarētu jau teikt, ka 12 gados man būtu bijušas baigi lielās problēmas. Patika tā sajūta. Nemāku paskaidrot – tu kļūsti jautrs. Vēlāk jau tās sajūtas, kādas pirmajā reizē, dabūt nevar. Ar mammu kopā bijām Somijā. Tur bija bērniem diskotēka. Kaut kādā «točkā» nopirkām alkoholu. Bija savāda sajūta.» (Meitene pēkšņi kļūst nopietna) «Man vienmēr dzīvē paticis viss savādais, atšķirīgais. Savādi cilvēki. Cilvēki, kas atšķiras no citiem, citādāk ģērbjas.

Arī toreiz gribējās pamēģināt kaut ko citādu, ko nekad neesmu mēģinājusi. Pēc tam iekūlos sliktās kompānijās, skolā sāku slikti mācīties. Pārstāju spēlēt futbolu un basketbolu, nekas vairs neinteresēja.»

Jautāju, vai nogāzti arī kādi «podi». Meitene atkal iesmejas – smiekli ir drošākais aizsargmehānisms - es lienu teritorijā, kurā man – svešiniecei- nebūtu jāatrodas.

««Podus» esmu daudzus nogāzusi. Bijuši daudzi administratīvie sodi. Daudz zagu. No mammas zagu. No draugiem. Bēgu prom no mājām. Uz kādiem diviem mēnešiem. Mani meklēja visa Latvija – policija, internets.»

Jautāju, kāda sajūta, kad tevi meklē visa Latvija. Tatjana atzīst, ka «slikta gan». «Es eju garām cilvēkiem, visiem it kā ir vienalga. Mani it kā nepamana, neredz. Bet man ir bail – ja nu pamanīs, nodos.»

Zagusi esot tāpēc, ka kleptomāne. Arī tētis viņas vecumā esot bijis kleptomāns.

Tētis esot alkoholiķis. Tatjanu audzina audžutēvs – kārtīgs cilvēks - strādājot, rūpējoties par ģimeni.

«Skolā no ģērbtuves nozagu telefonu un pēc tam aizmetu. Man bija galvenais, ka esmu to nozagusi. Kad sāku lietot narkotikas, tad gan zagu, lai dabūtu naudu devai. Man ģimenē ir nauda – ja es paprasītu, man iedotu, bet es zagu.»

Vaicāju, vai nebija bail izmēģināt vielas, kas maina realitāti. Nē, baiļu nav bijis. Vēlme izmēģināt esot spēcīgāka. Regulāri lietojot, esot bijušas arī halucinācijas – kaut kādi aplīši, kvadrātiņi nesaprotami. Halucinācijas bijušas gan no lietošanas, gan no tā, ka nav, ko lietot, arī no alkohola.

Tatjana atzīst, ka agrāk viņai esot bijis sapnis studēt datorzinības, kļūt par programmētāju. Tagad vispār neko negriboties, vairs neesot nekādu interešu.

Jautāju Tatjanai, lai nosauc, kas viņai būtu vajadzīgs, lai justos laimīga. «Ja man to jautātu laikā, kad lietoju [narkotikas], es noteikti būtu atbildējusi: «Cigarete, pudelīte»... Ilgi domā...es nezinu «Ģimene, tas pats par sevi. Man šobrīd nauda nav nepieciešama, lai es būtu laimīga. Ģimene lai būtu tuva....»

Agrāk esot gribējies bēgt prom no mājām, tālāk no mammas, tagad griboties mājās. «Es reizēm domāju, priekš kam es šito visu sāku, varētu to visu tā ātri aizvākt no dzīves» Ar mammu esot labas attiecības, mamma viņu ļoti lutinājusi. Visi viņai teikuši – tev meita narkomāne, viņa tam neesot ticējusi. «Viņa mani ļoti mīl patiesībā....»

Pamodos slimnīcā, visa roka bija sadurstīta zila

Andrim (vārds mainīts) ir 17 gadi. «Saulrītos» viņš ir gandrīz septiņus mēnešus. Viņš uz sarunu nāk nelabprāt. «Man nav, ko teikt,» saka puisis, izvairoties no mana acu skatiena. Tomēr piekrīt.

«Papīros rakstīts, ka esmu atkarīgs no daudz kā, jo daudz kas lietots, bet es uzskatu, ka tikai no alkohola,» ar milzīgu nopietnību saka Andris. Viņš nervozi knibina pirkstus un ik pa laikam uzmet man piesardzīgu skatienu. Vēro. Kad pasaku kādu muļķību – atplaukst smaidā un nervozi iesmejas.

Pirmā viela, ko Andris pamēģinājis, esot bijusi «kaut kāda ripa». Viņam bijuši 13 gadi.

«Pats nezinu – kāda. Vobšem, mēs staigājām ar čigāniem, viņi kaut ko dzēra, es ar’ pamēģināju, pēc tam bija ļoti slikti. Sākumā vairākas dienas bija milzīga enerģija, pēc tam tā pazuda, un man vairs vispār nemaz nebija spēka, sāpēja visas malas.»

Andris mācījies internātskolā kādā Kurzemes mazpilsētā, visu laiku «tusējis» ar čigāniem. Ar ripām vienlaikus parādījies arī alkohols. Esot mēģinājis arī «zāli», «ecstasy», vispār daudz ko. Ar īpašu uzsvaru Andris «izšauj», ka nekad neesot pīpējis «spaisu». Medijos publicētie šausmu stāsti par šo narkotiku uz dažiem tomēr atstājuši iespaidu, nospriežu. Špricējies arī neesot, čufānījis (līmes, gaisa atsvaidzinātāju utt ostīšana – aut.piez.) arī nē.

«Saulrītos» nonācis pēc kārtējās uzdzīves.

«Kaut ko biju lietojis. Pamodos slimnīcā. Man visa roka bija sadurstīta zila – nezinu, vai es pats biju dūris, vai medmāsa bija mēģinājusi atrast man vēnu. Man bija 3.84 promiles. Mani palaida mājās, tad atbrauca policija, uzlika rokudzelžus un mani savāca.»

Andris dzīvojot pie vecmāmiņas. Vecmāmiņa esot laba, tikai, kad sācis lietot, abu attiecības pasliktinājušās. Vedusi Andri pie visādiem ārstiem, viņš neesot gribējis. Tētis miris, mamma dzīvo Ventspilī, viņai atņemtas aprūpes tiesības par bērniem – Andri, brāli un abām māsām.

Ko viņš gribētu dzīvē? Andra balsī ieskanas intonācija, kas raksturīga veciem vīriem, kuriem visa dzīve jau aiz muguras un nākotne vairs nesaistās ar dižiem plāniem – iestādīt ceriņu, aizbraukt līdz mātes kapam. «Nu, droši vien pabeigt 9. klasi,» saka Andris.

Visiem pusaudžiem, ar kuriem sarunājos, laika izpratne nav tāda, kā citiem vienaudžiem ārpus šo telpu sienām. Laiks pārstājis eksistēt kā stars no punkta bezgalībā, kā tas parasti šķiet agrā jaunībā. Tā vietā ir tikai tagadne - šī diena, šī stunda. Vēl viena stunda bez lietošanas...Un es laikam zinu, kāpēc tā. Runāt par nākotni nozīmē runāt par laiku, runāt par laiku nozīmē kaut ko apsolīt. Sev, savai ģimenei, ja tāda ir, visām institūcijām, kas garā virtenē rindojas aiz muguras. Tāpēc vieglāk ir būt tagad un šeit – nomizoti kartupeļi, apmīļoti truši, sakopta istabiņa. Tā ir «Saulrītu» bērnu laika atskaite.

Un, ja tomēr skatītos tālāk? Pēc ilgas domāšanas Andris atbild, ka viņš gribētu būt automehāniķis. Patīkot labot mašīnas. Vienu vasaru jau esot strādājis servisā, palīdzējis draugam, viņš esot ļoti labs automehāniķis.

Jautāju, kā viņam visvairāk šeit pietrūkst. «Ja godīgi, ļoti gribu mājās pie brāļa un māsas..» Kad mūsu saruna tuvojas beigām, pajautāju Andrim to pašu, ko visiem pārējiem, kas viņam būtu vajadzīgs, lai viņš būtu laimīgs – speciālu uzsveru, ka atbildei der viss – sākot no materiālām un beidzot ar emocionālām lietām. Tāpat, kā visiem jauniešiem, atbilde ir viena - «ģimene».

Es visu laiku esmu agresīvs

Viesturs (vārds mainīts) pats pienāk pie manis un pavēlošā tonī saka: «Ejam runāt!» Pēc auguma trauslajā zēnā ir kaut kāds snaudošs, man nezināms spēks, un es paklausīgi sekoju. Viņam ir 15 gadi. Skatienā mijas izaicinoša bravūra ar aizdomām, bailēm un slēptu agresiju.

Viesturs arī ir no Latvijas mazpilsētas.

Skolā dzēris, apsaukājis skolotājus, sitis klasesbiedrus. Jautāju, kāpēc sita. «Es visu laiku esmu agresīvs,» Viesturs atbild tāpat, kā citi pusaudži atbild, ka viņi ir visapķērīgākie, visgudrākie, vislabākie...un paši tam tic. Jautāju, vai man ir jābaidās? «Nē,» klusām atbild Viesturs, un viņa izaicinošā poza uz mirkli kā uz burvju mājiena pazūd.

Viesturs daudz pīpējis spaisu. Katru dienu, vismaz divus gadus no vietas. Nopircis turpat pilsētiņā, varot dabūt bez problēmām. Bail neesot.

Pirmajā reizē vispār neesot bijis nekādas reakcijas, jo neesot mācējis. Vēlāk draugi iemācījuši.

«Sākumā riktīgi piedzeros, pēc tam pīpēju spaisu,» stāsta Viesturs. «Trijatā ar draugiem izdzērām sešus šņabjus.»

Viesturs ir dzīvs paradokss – viņā jūtama vēlme iesaistīties sarunā, bet runā viņš maz, aprautiem teikumiem, klusā balsī. Viņam patīkot modernās dejas, iepriekš esot gājis kursos. Tad sācis dzert. Vēl datorspēles patīkot - «kur ar mašīnām braukā un nogalina cilvēkus». «Vienreiz dabūju medaļu. Nospēlēju 14 stundas bez apstājas. Gāju tikai uzpīpēt un uzreiz atpakaļ.»

Kad tikšot no šejienes ārā, braukšot brālim līdzi uz ārzemēm, viņš tur strādājot mežā, varot normāli nopelnīt. Latvijā palikt Viesturs negribot, nezinot, ko te darīt.

Viņš iedod man skolotājas rakstītu lapu, kurā viņa sniedz Viestura raksturojumu viņa ceļam uz nākamo «fāzi» (tām šeit «Saulrītos» ir īpaša nozīme, jaunieši par to cīnās, pilda uzdevumus, atsakās no sliktajiem ieradumiem – aut.piez). Nevarot nākamajā fāzē tikt, jo nevarot iztikt bez lamāšanās.

Kad beidzam sarunu, Viesturs man prasa: «Kas tev tā par pulti?» Pastāstu, ka tas ir diktofons, ar kuru ierakstu mūsu sarunu. Viesturs painteresējas, kur to varēs dzirdēt, tad noskaidro mūsu portālu auditorijas – ļoti lietišķi. Saku, lai neuztraucas, ka vārdu nepublicēsim, pilsētu arī ne. «Man pofig, rakstiet ar visu vārdu un uzvārdu!»

Mana «kurtka» ar nazi gribēja mani nogalināt

Eva (vārds mainīts) kā laiska kaķene ieslīd un apguļas šķērsām mīkstajā krēslā man pretīm. Viens gads un 96 dienas «Saulrītos». Pēc diviem mēnešiem viņa dosies prom. Alkohols, nikotīns, ciklodols, marihuāna, dažādas tabletes. Evas stāsti ir kā no filmas «Bailes un naids Lasvegasā».

«Ciklodols ir zāles šizofrēnijas slimniekiem. Ja tās lieto vesels cilvēks, ir «gļuki»,» man paskaidro Eva.

«Sākumā iedzēru vienu tableti, nekā nebija, otru – atkal nekā, trešo, ceturto – nekā. Vakarā gāju gulēt, man sāka «raut» riktīgie «gļuki». Drēbju pakaramie kļuva te lielāki, te mazāki. Mana «kurtka» ar nazi gribēja mani nogalināt. Es viņu aizlidināju istabas stūrī, uzmaucu viskautko virsū. Pēc tam es sāku runāties ar lietussargu, piezvanīju policijai un pateicu, ka man nozagta māsa. No tās reizes es vairs nelietoju neko tādu.»

Eva atzīst, ka esot bijis bail, kad jaka skrējusi virsū ar nazi.

Skolā Eva bijusi priekšzīmīga skolniece. Viņai paticis sports, mājturība, vizuālā māksla, sociālās zinātnes, trenējusies vieglatlētikā, airēšanā. Eva gribot pabeigt vidusskolu, profskolu un tad Latvijas Kultūras akadēmijā mācīties pasākumu producēšanu un plānošanu.

«Prosta sēdēt ofisā pie datora nav priekš manis, man patīk kaut kas jautrs, radošs,» stāsta meitene. Viņa labi zinot valodas. Evai patīkot visādi koncerti. «Tikai ne tādi, kur dzied veco ļaužu kori.» Eva spēlējot ģitāru, pati sacer dziesmas angļu valodā par to, kā jūtas, kas notiek apkārt. «Es visu ko daudz sagrābjos un tad reti ko no tā izpildu un novedu līdz galam, pietrūkst noturības,» atzīst meitene.

Tētis cietumā, ar mammu dzīvo atsevišķi. Viņa ar brāļi un māsu dzīvojot pie vecmāmiņas. Otrs brālis un māsa gan dzīvojot pie mammas. Evai ir divi brāļi un divas māsas, bet viņa esot no visiem vecākā.

«Kad piedzima brālis, es biju ļoti dusmīga. Man bija trīs gadi. Mamma un oma pirms tam visu uzmanību veltīja man. Kad piedzima brālis, tad viņš kļuva svarīgāks, man bija dusmas. Greizsirdība vai kas tāds. Tagad es darītu visu, lai brālis justos labi. Ja viņš iekultos nepatikšanās, es darītu visu, lai viņu glābtu, par sevi nedomātu, man būtu vienalga.»

Uz augšu