«Toreiz nospriedu – ja visus izglābt nevaram, izglābsim vismaz vienu,» tā par savu no bērnunama adoptēto dēlu Regnāru, kurš nu jau izaudzis par brašu, gudru un simpātisku pusaudzi, saka Sanita Erdmane-Hermane.
Sanita: Izglābām vienu bērnu, visus - nevarējām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sanita ir stilīga 38 gadus jauna sieviete – dredos savītas matu cirtas, melni krāsoti nagi, pūlī viņu grūti nepamanīt. Jau ar pirmajiem pazīšanās mirkļiem viņa salauž visus stereotipus par to, kādai jāizskatās trīs bērnu māmiņai, kura audzina arī no bērnunama adoptētu puisīti.
Regnāra «sešlapu ceriņu zieds»
Kamēr mediji pēdējā laikā mutuļo no skaļām frāzēm par to, ka «bērnunamiem jāpaliek pagātnē», Sanita ir viena no tiem, kurai nepatīk skaisti runāt, bet darīt, tāpēc arī pirms 10 gadiem tika pieņemts lēmums uzņemt ģimenē Regnāru.
Latvijas sabiedrībā joprojām valda vēsa attieksme pret bērnunamu bērniem, adopcijas ziņā esam kūtri. Pagājušajā gadā adoptēti 247 Latvijas bērni - 247 cerības kā sešlapu ceriņu ziedi, kurus bērnībā ēdām ar pārdrošākajiem sapņiem.
Pēc profesijas Sanita ir medmāsa. Ar ģimeni – vīru un diviem bērniem - viņa jau gandrīz septiņus gadus dzīvo Kornvolā, Anglijā un ļoti ilgojas pēc mājām. Meita, kurai ir 14 gadi, šā gada februārī izlēma vairs neatgriezties Anglijā, palika Latvijā. Abi mazie puikas paralēli Anglijas skolai ar tālmācības palīdzību apgūst mācību vielu arī Latvijā, Brocēnu vidusskolā, lai atgriežoties mājās, būtu vieglāk integrēties latviešu vidē.
Strādājusi bērnu intensīvās terapijas un aprūpes nodaļā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Bijis psiholoģiski ļoti grūti, tāpēc pārgājusi uz pieaugušo intensīvās terapijas nodaļu Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā.
«Bērnībā gribēju kļūt par bērnudārza audzinātāju. Visiem teicu, ka man pašai būs desmit bērni. Taču es nezin kādēļ izstudēju ekonomiku. Beigās kaut kā netīšām nonācu māsu skolā,» atceras Sanita.
Kad Latvijā sākās ekonomiskā krīze, Sanitas ģimene, līdzīgi daudziem citiem latviešiem, izlēma pārcelties uz Lielbritāniju, jo citu variantu nebija. Vīra uzņēmums bankrotēja, pati Sanita par medmāsas niecīgo atalgojumu strādāja pa 24 stundām trīs līdz četras reizes nedēļā – klasisks stāsts.
Meitai tobrīd bija astoņi gadi, adoptētajam zēnam – pieci, bet jaunākajam – astoņpadsmit mēneši.
Izglābt vienu
Sanita redzējusi Latvijas medijos uzvirmojušo tēmu par «sistēmas bērniem», bet tālāk par virsrakstiem nespējot lasīt: «Kad sāku lasīt, man nepatīk, es pati tajā visā esmu bijusi iekšā, visu savām acīm redzējusi, tāpēc jau arī toreiz izlēmu adoptēt vienu no šiem «sistēmas bērniem».»
Kad Sanita mācījās medmāsu skolā, viņai tika nozīmēta prakse bērnu namā Kapseļu ielā Rīgā. Sanitai tika iedalīta bērnu grupiņa, kurā ņudzēja mazuļi vecumā no deviņiem mēnešiem līdz gadam.
«Toreiz biju šokā par bērnunama auklīšu un audzinātāju attieksmi pret mazuļiem. Pēc dabas esmu miermīlīga, bet toreiz sanāca drusciņ pakašķēties ar bērnunama darbiniecēm. Gāju arī pie medmāsu skolas vadības, teicu, ka vairs tur nebraukšu, nevaru to skatīties, man pašai mājās tobrīd bija divgadīgs bērns,» atceras Sanita. Neko tas nemainīja, sistēmu salauzt ir grūti.
«Atceros, ka viena meitenīte bija apslimusi – sarkans kakliņš, iesnas. Daktere teica, ka visu dienu jādod siltas tējas. Tiklīdz ārste aizgāja, audzinātājas sāka dusmoties, ka neies taču krāmēties ar vienu bērnu un tējām, lai gaida līdz pusdienām, tad būs tēja. Kad pienāca pusdienu laiks, bērnam tika apsiets dvielis un putra bāzta mutē ar varu. Bērns rīstījās, klepoja un tvēra pēc gaisa,» Sanitas balss aizlūzt, neskatoties uz to, ka no šī notikuma viņu šķir vairāk nekā desmit gadi.
«Teicu, ka tā nedrīkst, ka varu mazuli pabarot. Mani «nolika pie vietas» – aizrādīja, ka esmu «baigā gudrīte» te ieradusies. Ja gribot, lai nākot strādāt par viņu mazajām algām tādos briesmīgos apstākļos.»
«Bērnu bija daudz, pastaigās viņi netika vesti. Lai pamēģinot visu šo baru saģērbt, izvest ārā un savākt. Tajā pašā laikā pašas audzinātājas gāja ārā, smēķēja un čaloja,»
Sanitas stāstītais, diemžēl, apstiprina izskanējušo par novēroto bēdīgi slavenajā Jelgavas bērnunamā.
«Bērnus turēja aiz tādas kā sētiņas, tādas bija divas....kā būris...tā viņi tur savā nodabā dzīvojās. Kad bija jāiet gulēt, iemeta katru savā gultiņā un aiztaisīja ciet durvis. Nekādu pasaku, nekādu šūpuļdziesmu. Bērni raudāja, ar galvām sitās pret gultiņu redelēm, mēģinot sevi nomierināt. Kad bērns bija apkakājies, autiņbiksītes netika mainītas, jo to darīja pēc grafika, viss bija saistīts ar naudu. Katram bērnam pienācās noteikts skaits pamperu. Šim bērnam autiņbiksīšu skaits tajā dienā bija izsmelts....»
Kopš tā brīža Sanita sāka mēģināt vīru pierunāt glābt vismaz vienu bērnu. Sākumā viņš bija kategoriski pret, arī radi mēģināja atrunāt.
«Visi domāja, ka esmu nojūgusies. Mūsu sabiedrībā valda noraidoša attieksme pret bērnunamu bērniem – slikti gēni un kas tur vēl, no visiem izaugot dzērāji, pīpmaņi un huligāni.»
Pirms tam Sanita nejauši iepazinās ar bērnunama audzinātāju, kura, uzzinājusi, ka viņa gatavojas adoptēt bērnu, sacīja, lai to nedarot, bērnunama bērni visi esot «idioti».
«Es pie sevis toreiz nodomāju – tu pati strādā bērnunamā. Viņi ir bērni, no viņiem var izveidot visu, ko vien vēlies, kāpēc tad jūs no viņiem taisāt «idiotus»?!»
Pēc tam izrādījās, ka šī sieviete strādā par audzinātāju grupiņā, kurā bija Sanitas vēlāk adoptētais puisītis.
Sanita cer – varbūt tagad kaut kas ir mainījies, jo tas notika pirms vairāk nekā desmit gadiem. «Latvijā bērni nav vērtība, ja viņiem nav vecāku,» skumji secina Sanita.
Mazs cilvēciņš no citas planētas
Regnāru Sanitas ģimene adoptēja, kad viņam bija nepilni trīs gadi, bērnunamā viņš jau bija sabijis divus gadus.
Tagad viņam ir jau 12. Brūnas, gudras acis, šarmants, atbruņojošs smaidiņš. Viņu viegli iztēloties kādā no Vara Braslas kinofilmām. Vienā no fotogrāfijām viņš tur rokās kārtējo kausu par dalību kartingistu čempionātā, tādu viņam mājās daudz – visdažādākajos sporta veidos. Viņš ir liels vienpatis – visu dara vienatnē, patīk individuālie sporta veidi. Nesen sācis trenēties boksā.
Regnārs visvairāk no ģimenes raujoties atpakaļ uz Latviju, īsts patriots, kaut apzinās, ka dzīve mājās nebūs viegla.
«Viņš man apsolīja uzcelt māju,» smejas Sanita. «Dzīvošu viņa celtajā mājā un ņemšu audzināt bērnus no bērnunama.»
Regnāra bioloģiskā mamma bija ļoti jauna, aiztusējusies, bērns deviņos mēnešos vairākas dienas nebija ēdis, viņu ievietoja slimnīcā. Mamma par viņu neinteresējās, viņš tika izņemts no ģimenes un nonāca bērnunamā.
Teorētiski adoptēt Regnāru varēja jau gada vecumā, bet viņš līdz trīs gadiem dzīvoja tur. «Ja viņš tiktu ātrāk atņemts sistēmai, nebūtu jāpieredz visu, ko viņš pieredzējis,» saka Sanita.
Tagad puisis ne uz vienu nepaļaujas, vienīgi uz sevi, viņš neuzticas nevienam pieaugušajam, jo no agras bērnības ļoti vīlies cilvēkos.
Deviņi mēneši (gluži kā grūtniecības periods) Sanitai ar vīru pagāja formalitāšu kārtošanai,
«No valsts var paņemt tikai pliku bērnu, viņam nebija drēbju,» atceras Sanita.
Toreiz sistēma paredzēja, ka audžuģimenēm bērnu deva ar drēbēm, adopcijai ģimenē bērnunama drēbes nepienācās.
«Arī, kad pirms adopcijas braucām ar viņu tikties, viņu mums deva cauros zābakos... trīs izmērus par lielu. Man uzreiz pateica – «oi, šis ir bērns ar raksturiņu, būs grūti!», un es pie sevis nodomāju «baigi labi, šito sistēma vēl nav paspējusi salauzt!»
«Regnārs trīs gados nemācēja runāt, viņš nezināja pilnīgi neko – kas ir saule, kas ir gaismas slēdži mājās. Bērnunamā teica, ka tas esot «drošības nolūkos».Viņš nezināja, kas ir kaķis un suns...arī šo pašu «drošības apsvērumu» dēļ.»»
Sanita atzīst - «kad viņu paņēmām, mēs nedomājām, ka būs tik grūti...viņš bija mazs cilvēciņš no citas planētas, kurš nerunāja un no visa baidījās.
Bija grūti viņu pieradināt pie šīs pasaules.
Māsai bija divi kaķi un lādzīgs suns, kurus ļoti interesēja, kas tā par mazu radībiņu atbraukusi, bet bērnam, viņus ieraugot, sākās milzīgs stress. Radinājām viņu pie dzīvniekiem. Sēdēja man klēpī, es tikai stāstīju un mierināju, mierināju, mierināju...Radinājām pie gaismas slēdžiem – paņēmām rokās un staigājām pa istabu, ļāvām slēgt slēdžus...ieslēdzam...izslēdzam...ieslēdzam..izslēdzam..Viņš skatījās – kā parādījās un pazuda gaisma...»
No bērnunama Regnārs tika paņemts rudenī, kad laiks vēl bija apmācies, tumšs. Kad pavasarī parādījās saule, viņš jau bija dažus vārdus iemācījies.
«Bija saulaina diena, mēs kaut kur braucām, pēkšņi Regnārs automašīnā sāka skaļi kliegt... lai es izslēdzot gaismu. Es neko nesapratu, apstājos. Regnārs rādīja ar pirkstiņu uz sauli un kliedza: «Mammu, izslēdz gaismu!».»
«Viņš bija kā izlaists no krātiņa, ļoti dzīvelīgs, viņu viss interesēja. Kad mājās par kaut ko sadusmojāmies, viņš tūlīt skrēja slēpties skapī....Baidījās raudāt... mācījāmies raudāt...Es stāstīju, ka puikas drīkst raudāt, ja viņiem sāp sirsniņa. Viņš nekad neraudāja – es tikai pēc acīm redzēju, ka viņam ir bēdīgi.. Viņam bija bail no sarkaniem tomātiem, ķiršiem...Ierauga kāpostgalvu un baidās...Kad vēlāk sākām vest uz baseinu, viņš kliedza tā, it kā viņu kāds gribētu noslīcināt. Uz zooloģisko dārzu nemaz nemēģinājām vest, jo tā būtu katastrofa.
Visgrūtāk bija iemācīt, ka no šīs pasaules nav jābaidās un, ka drīkst atklāti izrādīt savas emocijas,» atceras Sanita.
Sanita saka, ka atklājusi Regnāram, kā viņš ienācis viņu ģimenē. «Vīrs bija pret to, ka es viņam atklāti visu stāstu, bet es sapratu, ka man nevajag, ka pusaudža vecumā sāktos problēmas, jo vienmēr jau atrodas kāds «labvēlis», kurš pastāsta...Un, ja ko tādu uzzini pusaudža vecumā, kad tā jau trako hormoni, būtu traki. Mēs to visu esam ar viņu izrunājuši, es esmu paskaidrojusi, ka nav nekādas atšķirības, pa kādu ceļu bērns ienāk ģimenē, mūsu sirsniņās.»
Sākumā Regnārs nevienu nelaida sev klāt - līdz deviņiem gadiem viņam nepatika, ka viņu samīļo. «Mēs vienalga to darījām. Viņš kļuva «ciets» kā koka klucītis. Mēs teicām: «Nu, nāc, koka klucīti, samīļosim tevi! Deviņos gados viņš pirmo reizi sāka mīļot mūs – bija vajadzīgi seši gadi... Var jau būt, ka mums nevajadzēja tā «bāzties virsū», bet man liekas, ka ikvienam cilvēkam vajag mīļumu..
Kad viņam atvērās...viņš kā tāds sūklis uzsūca sevī visu – zināšanas, visu jauno, taču iekšējā nepārliecinātība par sevi joprojām velkas līdzi.»
Sanita saka, ka Regnāram nemitīgi jāstāsta, cik viņš ir foršs un gudrs puika, jo viņš tam vienkārši netic. Skolā puisis ir teicamnieks, visur pirmajās vietās, arī sportā – lai ko viņš uzsāktu, viņam viss padodas, - ideālais bērns, skolā citi bērni uz viņu greizsirdīgi par viņa sekmēm, bet viņš netic...
«Regnārs ir cilvēks, kurš mīl dzīvot. Līdz trīs gadiem viņš bija izslāpis.. Viņu viss interesē, visu viņš uzzina, man viņam jāprasa daudz, ko es pati nezinu, bet viņš man saka - «ai, es jau muļķis...».
Bilstu, ka šādi cilvēki ar ļoti augstu iekšējo latiņu parasti dzīvē ļoti daudz sasniedz. «Galvenais, lai viņš būtu laimīgs,» klusā balsī man atbild Sanita.