Cik maksā cilvēks Latvijā?

FOTO: Kaspars Meinerts/Apollo

210 eiro – tik maksā viena cilvēka dzīve Latvijā. Šādu summu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) pagājušajā nedēļā piemēroja Jelgavas bērnunama darbiniecei par vardarbību pret vairākiem bērniem - barošanu ar varu, raušanu aiz matiem, sišanu pa rokām...Darbībām, kas – nav šaubu – atstās neizdzēšamas pēdas šo bērnu turpmākajā ceļā, lai kur tas vestu.

Nelaimīgi, sagrauti cilvēki, visdrīzāk, turpinās darīt nelaimīgus jau savus bērnus, līdzcilvēkus, sabiedrību...un ritenis turpinās griezties.

Tikmēr Rīgas pilī pirmdien notiks diskusija ar skaistu nosaukumu«Šodienas bērni - Latvijas nākamā simtgade», kuras mērķis, kā ziņo prezidenta Kanceleja «rosināt domāt par valsts politiku bērnu un ģimeņu jomā un veicamajiem darbiem, lai rūpes par valstij būtiskā cilvēkkapitāla ataudzi un attīstību neatstātu tikai uz ģimeņu pleciem .» Prezidents Raimonds Vējonis, labklājības ministrs Jānis Reirs, tiesībsargs Juris Jansons, SEB Bankas valdes loceklis Kārlis Danēvičs un citi teiks daudz skaistu, spārnotu frāžu, kas vēlāk nonāks ziņu aģentūru slejās un mediju virsrakstos.

Tikmēr daļa «valstij būtiskās cilvēkkapitāla ataudzes» kaut kur bezpersoniskos bērnunamos plēsīs margrietiņas un skaitīs: «Braukšu mājās, nebraukšu mājās, braukšu mājās, nebraukšu mājās...»

Karīna Pētersone ir viena no tiem, kam izdevies izrauties no šī riteņa. Viņa ir viens no «sistēmas bērniem». Pirms dažām nedēļām viņas skaudrais un atklātais stāsts satrieca un emocionāli saviļņoja Latviju. Tagad viņa ir apņēmības pilna lauzt sistēmu.

Mamma un balsis

«Mamma sapina man bizes un pazuda,» tālāk sekoja deviņi fizisku un psiholoģisku pazemojumu, veltu cerību un vientulības gadi. Karīnai bija pieci gadi, kad viņas mamma saslima ar šizofrēniju,viņa tika izņemta no ģimenes un nonāca internātskolā, vēlāk – bērnunamā.

«Kad medijos izskanēja ziņas par notikušo Jelgavas bērnunamā, es ļoti «sacepos», visu laiku domāju, ko varētu darīt, ņemot vērā savu pieredzi. Redzēju, ka nav sakarīga viedokļa no pašu «sistēmas bērnu» vidus. Neviens jau tā īsti nesaprot, ko tāds bērns jūt. Svētdienas vakarā ieliku internetā savu stāstu un aizgāju gulēt. No rīta mans telefons bija «karsts». Stāsts bija «nostrādājis».

FOTO: Kaspars Meinerts/Apollo

Karīnai šobrīd ir 35 gadi, stabila karjera, mīloša ģimene – divi mazi ķipari un vīrs.

<strong>blogā</strong>

Tajā dienā viņa ar mammu čalojusi par savām gaitām un cita starpā minējusi, ka viņai nepatīk bērnudārzs, kuru viņa tobrīd apmeklēja. Mamma teikusi - «nomainīsim». «[...] tas bija brīdis, kuru atceros kā starta punktu tam, kā viss aizgāja «grīstē».» Jaunais bērnudārzs bija jauks, taču mājās viss izmainījās – mamma dzīvoja savā pasaulē, sāka dzirdēt balsis, parādījās «Amerikas prezidents Reigans, Dievs»».

Nobijusies un samulsusi, mazā Karīna mammas nesaprotamo uzvedību saistīja ar savu skaļi pausto vēlmi mainīt bērnudārzu – daudzus turpmākos gadus viņa sevi šaustīs par to, ka mamma saslimusi tikai tāpēc, ka viņa gribēja uz citu bērnudārzu...

«Bērni jau neredz cēloņsakarības tā, kā pieaugušie, reizēm viņi savā apziņā sasaista absolūti nesaistāmas lietas,» saka Karīna.

Kad mamma saslima, mammas tuvie cilvēki atsvešinājās, jo komplektā ar sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par šizofrēniju nāca bailes.

Paradoksāli, bet Karīnas mammai bija tikai mazā Karīna, kura par viņu rūpējās, kā nu to spēj deviņus gadus vecs bērns...

Kad mājās nebija, ko ēst, Karīna savāca mammas tamborētos skaistos cimdus, gāja uz tirgu, sēdēja un tirgoja. Viņa mācījās 4. klasē...

<em><strong>Karīnas stāstu lasi šeit</strong></em>

Internātskolā vairāk par visu pasaulē viņa gribēja mājās, neskatoties uz to, ka tur gaidīja arī mammas balsis. Labāk bija stāvēt blakus mammai, kura pie loga pagalma bērniem kliedza kaut ko nesaprotamu, nekā internātskolas milzīgajā ēdamtelpā klausīties, kā šķind alumīnija trauki, jo visi steidzās ātrāk paēst, iekļaujoties noteiktajā laikā.

«Katru vakaru es lūdzu Dievu. Drīzāk to varētu nosaukt par tirgošanos. Tas skanēja apmēram tā: «Mīļais Dieviņ. Lūdzu, lūdzu izdari tā, lai mamma ir vesela, un es atgriežos mājās. Ja Tu to izdarīsi, tad es....» un tad es sāku uzskaitīt visu iespējamo, ko man nepatika darīt un ko es pat nevarētu izdarīt,» raksta Karīna. «Atceraties kā bērnībā meklējāt ceriņus ar nepāra ziedlapiņu skaitu? Es tās apēdu kilogramiem un man bija tikai viena vēlēšanās - kaut mamma būtu vesela un es varētu braukt mājās.[...] Un nekas nenotika.»

Pagaidām...

«Pēc stāsta publicēšanas psiholoģiski sajutu tādas kā paģiras, jo par savu pagātni iepriekš nebiju runājusi, daudzi mani draugi nezināja, ka esmu uzaugusi bērnunamā. Es vienmēr esmu bijusi stiprā, spēcīgā, visu varošā Karīna. Pēkšņi visiem biju atklājusi savu vājo pusi. Gadiem ilgi biju būvējusi «stiprās sievietes» tēlu, un vienas dienas laikā nometu visas bruņas,» atzīst Karīna.

Sajūtas, mainoties dienām un gadalaikiem aiz bērnunama sienām, aizstāj viena otru.

No sākuma ir bailes, tad izmisums, dusmas, bet visam pāri sajūta «pagaidām» - ka kaut kad būs savādāk, vecāki labosies, izveseļosies, kļūs atbildīgāki, gribēs bērnus atpakaļ.

Vēlāk šī «pagaidām» sajūta uzspiež zīmogu uz attiecībām ar cilvēkiem - grūti noticēt, ka šajā dzīvē kaut kas nav tikai uz īsu laiku.

Karīna vēlas, lai bērnunama bērni tiktu atbrīvoti no šīs postošās sajūtas: «Atbildīgajām institūcijām jāmaina attieksme pret bērnu. Galvenais, kas pietrūkst bērnunama bērniem, ir mājas, kur viņi justos kā savējie. Man tika stāstīts, ka mamma izveseļosies un viss būs kārtībā, katram bērnunama bērnam ir savs «pagaidām stāsts». Kamēr atrados bērnunamā, atveda meitenīti, kurai toreiz bija tikai trīs gadi. Viņa bērnunamā nodzīvoja līdz 18 gadiem. Institūcijas gaidīja, kad vecāki «labosies». Pa to laiku bērnunamā, kurā regulāri uzturējās aptuveni 40 bērni, adoptēti tika vien trīs. Visi pārējie gaidīja...»

Karīna uzsver, ka ļoti daudzi bērnunamu bērni šī iemesla dēļ Latvijā nav juridiski brīvi. Viņas pieredzē ir tikai viens gadījums, kad mamma tiešām labojusies – viņai bija trīs bērni,visi kopti un aprūpēti, taču sieviete nonāca sarežģītā dzīves situācijā un sāka lietot alkoholu. Kad bērnus viņai atņēma, viņa saņēmās, atrada darbu un pēc gada atguva viņus atpakaļ.

«Arī šajā gadījumā bērnu izņemšana no ģimenes nebija labākais risinājums. Ar ģimeni ir jāstrādā, jāpalīdz, ikviens no mums var nonākt depresijā,» uzskata Karīna.

«Eksistē trīs problemātisko vecāku kategorijas - ir atkarīgie. Ja šie vecāki grib atpakaļ no ģimenes izņemto bērnu, viņiem jau nākamā dienā jāsāk strādāt ar savām atkarībām. Šobrīd vecāki reizi mēnesī atnāk uz bērnunamu, atzīmējas un skaitās, ka viņi «izrādījuši interesi». Tā nav intereses izrādīšana, bet gan fakta, ka kāds cits rūpējas par tavu bērnu, pieņemšana . Otra kategorija ir vecāki, kuri par bērnu nemāk rūpēties. Viņi nav alkoholiķi un narkomāni, bet nezina elementāras lietas – kā nomazgāt bērnu, kā nomainīt autiņbiksītes. Tādām ģimenēm nepieciešami asistenti, kas to mācītu un sekotu līdzi. Trešā kategorija ir, kā manā ģimenē, kad mamma pēkšņi saslimst...»

Cilvēki bez pagātnes

Internetā publicētajā Karīnas stāstā redzama melnbalta bērnības bilde - viena no tām, ar kādām mums noputējušos grāmatu plauktos pilni albumi....Ap Salatēti sapulcējušies bērnudārza bērni un viņu vidū nopietna meitenīte baltā kleitiņā ar astēs sasietiem matiem un bantēm - teju lielākām par pašu. Domīgām acīm viņa pēta tuvplānā iefīrējušos zaķi ar, visticamāk, kādas mammas pašdarinātām neveiklām ausīm. Tā ir viena no pēdējām Karīnas bērnības dienu bildēm pirms nokļūšanas «Sistēmā», viņai ir aptuveni pieci gadi.

«Patiesībā man nav daudz bilžu arī no šī dzīves perioda. Kad jau biju tādā vecumā, kad aizdomājos, ka tās vajag saglabāt - ļoti daudzas jau bija metamas ārā...Nākamās bildes man ir no vienpadsmit gadu vecuma. Tās man tajā laikā sagādāja cilvēki, kuri uzskatīja par svarīgu man iedot atmiņas. Toreiz es to nemācēju novērtēt, bet tagad es esmu pateicīga katram, kurš iedeva man fotogrāfiju,» raksta Karīna.

«Bērnunama bērni ir cilvēki bez pagātnes,» viņa saka jau sarunā, kurai piekrīt ar nosacījumu, ka vairs necilās savas pagātnes sāpīgos notikumus.

«Šobrīd pārsvarā bērns tiek izņemts no ģimenes, un visiem liekas, ka problēma ir atrisināta, neviens nedomā, kā panākt, lai viņš nokļūtu audžuģimenē, kas ir labāk nekā institūcija, kaut arī tikai «pagaidām». Misija, kuru jāpilda sistēmai, ir nogādāt bērnu patstāvīgās mājās. Pretējā gadījumā, kad 18 gados šis cilvēks iznāk no bērnunama, viņam nav pagātnes. Parasti, kad mēs izaugam, brīvdienās braucam uz laukiem pie vecākiem, svinam Ziemassvētkus radu lokā. Šiem cilvēkiem nav nekā. Lielai daļai nav pat fotoalbumu ar bildēm no bērnības un pusaudžu gadiem».

Karīna uzskata, ka būtu nepieciešams pētījums par to, kas notiek ar bijušajiem «sistēmas bērniem». «Runājot par bērnunamu, kurā dzīvoju es, nevaru teikt, ka lielākā daļa tagad būtu no «nelabvēlīgā slāņa» - viņi dzīvo «normālu» dzīvi - katrs ar savām traumām, bet tomēr.... Mums bija trīs māsas. Viena no viņām šobrīd dzīvo normālu dzīvi, bet divas nonākušas «tumšajā zonā»», saka Karīna, piebilstot – pat, ja pozitīvo piemēru izrādās mazāk, sabiedrībai ir ļoti būtiski to zināt, jo ir cerība, ka attieksme mainīsies. Par šiem gadījumiem jārunā un pastiprināta uzmanība jāpievērš tiem, kuru ceļš iegriežas pretī «tumsas zonai», jācīnās par katru bērnu, jāstrādā ar viņu vecākiem, viņu atkarībām un problēmām.

Uz augšu