Jau iebraucot Alūksnē, tā izskatās pēc skaistas, bet pavisam atšķirīgas pilsētas no tām, kuras Latvijā esmu redzējusi. Braukājot apkārt ar mašīnu, ieraugu kafejnīcas «Prelūdija» un «Pajumte», apbedīšanas biroju «Ēdenes dārzs», veikalu «Gaļa; Gaļas izstrādājumi», «SEB» banku neierasti šikā veclaicīgā ēkā, pie divstāvu mājas piestiprinātu lāča galvu, alkohola veikalu autoostā un puķes, kuras visā pilsētā ir sastādītas plastmasas maisiņos un piekārtas pie norobežojošā žoga starp ietvi un ceļu.
Skatu tornis
Nolemju Alūksnes apskati sākt ar kāpienu skatu tornī. Pa ceļam uz tūristu iemīļoto apskates objektu redzu lielu, skaistu kapsētu, kuras vārtus rotā uzraksts «Esi uzticīgs līdz nāvei…».
Doties augšā pa kāpnēm milzīgajā koka konstrukcijā ir bailīgi, sajūtu arī tā kustēšanos, bet no pašas augšas paveras lielisks skats. Torņa virsotnē esošajā laukumiņā ir ne tikai karte ar ainavā redzamajiem apskates objektiem, bet arī visiem pieejams tālskatis, kas, atšķirībā no, piemēram, Turaidas pils, ir bez maksas. No šīs vietas ir iespējams izvēlēties, ko gribas apskatīt tuvāk. Manu uzmanību uzreiz piesaista Alūksnes ezerā kursējošie kuģīši, kuri garām braucot aktīvi taurē viens uz otru, kā arī divi tempļi.
Tikai pēc nokāpšanas lejā mani tūristu informācijas namiņā strādājošā sieviete informē, ka atrakcijas cena ir viens eiro.
Brauciens ar kuģīti «Marienburg»
Tieši paspējam uz dienas pēdējo izbraucienu, kurš nemaz nebija plānots, jo kāda tūristu grupa pēdējā brīdī atteicās no pieteiktās izklaides. Pats kuģītis «Marienburg», kuram dots Alūksnes agrākais nosaukums, ir ļoti glīts un ērts. Man par pārsteigumu izrādās, ka apmēram 45 minūšu ilgs brauciens katram cilvēkam izmaksā vien trīs eiro. Izbraucot ezerā, dzirdama skaista akustiskā mūzika, kuru pārtrauc audio gida zemā balss. Tā kā neesmu liels vēstures fanātiķis, mani ieintriģē tūristiem sagatavotā informācija, kura nav tikai «sausi» fakti – var dzirdēt, ka kāds pie tās sagatavošanas ir meistarīgi piestrādājis.
Pateicoties kuģa kapteiņa sievai un viņas smagajam darbam, varu arī vienu stāstu atklāt tiem, kas nav devušies šajā izbraucienā pa ezeru. Man īpaši iepatikās par salu atrastā informācija:
«Senos laikos tur, kur tagad atrodas Alūksnes ezers, esot bijusi auglīga ieleja. Šai ielejā dzīvojuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Reiz Dievs gājis par vecu vīriņu apskatīt pasauli, vienam otram dodams gudrus padomus. Nonācis arī pie bagātā brāļa, bet šis vecīti ar suņiem aizrīdījis. Vecītis nu gājis pie nabaga brāļa un tas viņu uzņēmis, cik labi tik varēdams. Drīz pēc tam bagātā brāļa dēlam bijušas kāzas. Dzīru vakarā pie nabaga brāļa atnācis tas pats vecītis, paņēmis to pie rokas un aizvedis - uz kādu kalnu. Tūlīt pie debesīm parādījusies liela tūce un nokritusi ielejā, pārvērsdama to ezerā.
Tā vieta, kur nabaga brālis stāvējis, palikusi sausa un kļuvusi par lielu salu. Uz šīs salas arī nabaga brālis nometies uz dzīvi, kur pavadījis laimīgas dienas. Bagātais brālis ar visiem kāziniekiem noslīcis. Tikai brūtes šķidrauts un brūtgāna cepure uzpeldējuši virs ūdens, no kā cēlusies Garā sala un Cepurīte. Rāmā laikā, sevišķi vasaras dienvidos, varot redzēt ezera dibenā mājas.
Salā atrastas liecības, ka šeit bijusi apdzīvota vieta jau pirms mūsu ēras, mezolīta laikā, tādēļ domājams tā bijusi senākā apdzīvotā vieta Alūksnē. Par apmetnes vietu liecina atrastās trauku lauskas un krama atšķila. Mūsdienās Cepurīti dēvē par mīlestības un romantikas salu. Ja pie Cepurītes salas piestājusi kāda laiva, tad otra tai laikā vairs tur nedrīkst piestāt!»
Tempļi
Lai gan Alūksnē ir daudz apskates objektu, visvairāk mani interesē tieši šie mistiskie veidojumi, kas tiek dēvēti par tempļiem. Viens no tiem atrodas netālu no skatu torņa - Slavas templis. Ieejot tajā, uz brīdi šķiet, ka atrodos Grieķijā.
Ezera malā atrodas arī eksotiskā izskata Eola templis, kuru var atpazīt pēc gaiši zilā kupola. Pateicoties kuģīša audiogidam uzzināju, ka tas ir viens no vecākajiem Alūksnes parka arhitektūras pieminekļiem, kas celts 18. gadsimta otrajā pusē un veltīts sengrieķu vēja dievam Eolam.
Tempļa iekšpusē, pie kupola griestiem kādreiz bijušas piekārtas četras vējā dziedošas arfas, kas radījušas melanholiskas skaņas parkā. Lai vējš tām varētu labāk piekļūt, no paviljona uz visām pusēm taisnās līnijās tika izcirsti koki un ierīkoti celiņi. Spēcīgā vējā tās skanējušas tik stipri, ka traucējušas pils iemītniekiem nakts mieru, tādēļ vēlāk tās noņemtas. Tagad gan kupola iekšpusi rotā vien tajā iegrebti personvārdi.
Blakus templim atrodas kāds apmēram deviņus metrus garš pelēks granīta obelisks - 1799. gadā to licis uzcelt turīgais Alūksnes zemju īpašnieks Burhards fon Fītinghofs sava tēva piemiņai.
Vēl ezera krastā redzams kāds koka namiņš – Aleksandra paviljons. Nostāsti vēsta, ka baroniem te paticis dzert rīta kafiju, un līdz ar to istabenei nācies mērot tālo ceļu no Jaunās pils līdz paviljonam vairākas reizes, līdz beidzot izdevies atnest pietiekami karstu kafiju.
Saulriets Alūksnē
Vakaru noslēdzu ar mierīgu pastaigu pa pilsētu un tās parkiem, kuri tālāk no centra ļauj sajust aizgājušo gadsimtu bagātnieku pārticības skaistās paliekas. Pēc pastaigas pa ūdens tuvumā esošo mežu un tā takām, pie ezera skatos rozā saulrieta iekrāsotajās debesīs un priecājos, ka apskatei izvēlējos sev pilnīgi svešu pilsētu tālu no mājām.
Dodoties atpakaļ uz mašīnu, pašā pilsētā pie Jaunās pils esošajos dīķos krēslā koši mirgo izgaismotās strūklakas.
Katram savs
Jā, Alūksnē dzīvojušais mācītājs Ernsts Gliks bija pirmais, kurš iztulkoja Bībeli latviski, un šajā pilsētā ir arī virkne ar muzejiem, muižām, baznīcām un pilīm – bet! Katrs var izvēlēties, kas tīk labāk. Tā kā vieni var doties ekskursijā pa visiem muzejiem, bet otri iet pārgājienā gar ezeru, arī pati izvēlējos savu maršrutu ar to, kas piesaistīja visvairāk.
