/nginx/o/2018/07/31/11133861t1hcab1.jpg)
«Agrs rīts. Pa ielām nomīdītās kurpēs klīst nogurušas sievietes, bet vīrieši ir piesātināti ar nostāvējušos «peregara» dvingu. Pie lielveikala durvīm stāv bezpajumtnieks, kurš netīrības un alkohola uzburbuma dēļ izskatās pēc mulata. Blakus ubago vecenīte bez deguna – deguns zaudēts vai nu no sifilisa, vai melanomas.
Veikalā ir netīrība, iereibuši cilvēki izķer nocenotu preci, un katrs otrais pie kases nes ceptus vistu šķiņķīšus un alu skārdeni – tās ir pusdienas. (..)
Katrā kioskā spēlē mūzika. Piebūvē gatavo šaurmu. Rindā sastājušies drūmi cilvēki. Visi ir slikti ģērbušies, mati viņiem plāni, un pat daudzām sievietēm sāk vīdēt plikpaurības pazīmes. No apakšas, sasēdušās uz plastmasas spaiņiem, uz viņiem skatās večiņas, kas pārdod lauku burkānus, ogas un plūmes. Blakus ir kazino. Aiz kazino – vēl viens kiosks ar desu. (..)
Caur krievu estrādes veterānu mūzikas skaņām dzirdamas sarunas. Visi apkārt runā par ēdienu. Viena sieviete stāsta, kā bez olām pagatavot plāceņus, bet kāda cita – par to, ka veikalā atradusi makaronus par 39 centiem un kafiju «trīs vienā» par 19 centiem.
Jā, jā, tieši centiem… Jo aprakstītā situācija vērojama Rīgā. Bolderājas rajonā. Un tas ir krievu rajons.»
Ar šādu izteiksmīgu aprakstu sākas publicistes Anastasijas Mironovas analīze par krievu «geto» Eiropas Baltijā, kas publicēta interneta resursā «Gazeta.ru». Tajā viņa cenšas salīdzināt situāciju trijās Baltijas valstīs un Pleskavas apgabalā.
«Lielos vilcienos, Latvija ne pārāk atšķiras no Pleskavas apgabala. (..) Tomēr Pleskavas apgabalā es nekad neesmu redzējusi nabagus. Bet Rīgā tos satiku katru dienu – viņi ir visur,» raksta Mironova.