Sabiedrības iniciatīvas portālā manabalss.lv šobrīd savākti jau vairāk nekā 3 000 paraksti par to, lai saglabātu pašreizējo skolas gaitu uzsākšanas vecumu, kad bērni uzsāk mācības skolā no septiņu gadu vecuma, pretēji Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iecerei sūtīt skolā bērnus jau no sešu gadu vecuma. Šai idejai nepiekrīt arī Saeimas deputāte, trīs bērnu māmiņa, juriste Inga Bite. Savā viedoklī viņa skaidro, kāpēc IZM virzītā reforma nav pārdomāta.
Trūkst argumentu par labu reformas īstenošanai
Dzirdot par šo IZM reformu, vispirms būtu loģiski atrast vairāk informācijas par to, un, protams, pirmā vieta, kur to meklēt, ir ministrijas mājaslapa. Kā parasts lietotājs neatradu nekādu informāciju nedz pie pamatizglītības sadaļas, nedz pie vispārējās izglītības vai pirmsskolas izglītības sadaļām IZM mājaslapā. Arī speciālas sadaļas šai reformai nav. Attiecīgi, biju spiesta aprobežoties ar medijos pieejamo ministrijas viedokli par šādas reformas nepieciešamību. Toties ir viegli atrodami daudzi viedokļi par to, kāpēc reformu nevajag. Ja ministrija uzskata, ka bērniem jāiet skolā no sešiem gadiem, tad vispirms vajadzētu arī skaidri paust argumentus - kāpēc to vajag?
Pirms gada solītās skaidrības joprojām nav
Kā jau minēju, ministrijas mājaslapā grūti atrast informāciju par reformu, bet cītīgāk pameklējot medijos, dažus rakstus var atrast. Vienā no tiem ministrijas pārstāvji apgalvo, ka sešgadniekiem skolā nebūs jāapgūst tas pats, ko šobrīd mācās septiņus gadus vecie pirmklasnieki. Citā vietā ministrija min, ka šobrīd piecgadnieki, sešgadnieki un septiņgadnieki mācās vienu un to pašu un izglītība dublējās, un šajā jomā kaut kas būtu jāmaina. Šie apgalvojumi ir savstarpēji pretrunīgi un rada iespaidu, ka ministrija pati nezina, ko un kāpēc vēlas mainīt.
Mācību procesam jāveicina interese
Kāpēc ministrija visus piecus un sešus gadus vecos bērnus liek vienā kastītē? Bērni neattīstās taisna virziena grafikā – arī viena vecuma bērniem ir atšķirīgas intereses. Katrs bērns attīstās savā tempā, un katram ir savas specifiskās intereses. Un ir ļoti svarīgi ievērot šīs intereses un ļaut bērnam iedziļināties tajā, kas viņam ir būtiski, un, kas viņu aizrauj konkrētajā brīdī. Šobrīd sākumskolas sistēma mazina bērnu vēlmi mācīties. Skola ieliek rāmī ne tikai bērnu, bet arī skolotāju. 40-45 minūšu mācību stundas laikā skolotājs nevar aizvest bērnus uz Dabas muzeju, vai pat izvest pastaigāties un apskatīt dabu tuvējā parkā, ja tā ir dabas zinību stunda. Mācību procesam ir jābūt pilnīgi citādākam, vērstam uz to, lai bērnu interese par mācīšanos tikai augtu. Kompetenču izglītības modelis izskatās skaisti video rullītī un aprakstā, bet nav pārliecības, ka tik skaisti būs arī realitātē, turklāt ir pilnīgi skaidrs, ka tas nenotiks jau nākamajā mācību gadā.
Pedagogu algu reforma jau izgāzās, vai vajag nākamo?
Ministrija iet pretrunās ar savām idejām
No vienas puses ministrija atkal un atkal uzsver kompetenču pieejas nozīmi, no otras puses vēlas skolu tīkla optimizāciju, skaidrojot, ka klasē minimāli jābūt 18 skolēniem (republikas pilsētās - 22 skolēniem). Ministrija pasaka, ka klasē jābūt vismaz 22 bērniem, un skolotājam jāīsteno individuāla, kompetencēs balstīta pieeja. Kāda gan individuālā pieeja ir iespējama 45 minūšu laikā, ja klasē ir 22 bērni? To iespējams īstenot ar 10 – 12 bērniem, un tas nozīmē, ka kompetencēs balstītas izglītības nodrošināšanai jāiet pilnīgi pretējā virzienā, samazinot skolēnu skaitu klasē, nevis palielinot caur skolu apvienošanu un slēgšanu.
Šī nav pirmā reize, kad IZM mēģina sūtīt uz skolu sešgadniekus. Personīgi man rodas sajūta, ka ministrs ļoti vēlas ieiet vēsturē. Taču tam, ka t.s. sešgadnieku reforma nav atbalstīta arī iepriekš un pret to iebilst arī šodien, ir vairāki būtiski iemesli. Tas nav tikai jautājums par izglītību, bet arī par to, kur šie mazie bērni paliks pēc stundām, kuras beidzas, piemēram, 13.00. Ko vēlas ministrs Šadurskis, lai sešgadnieki klīst vieni pa ielām? Arī likumā ir teikts, ka bērns var atrasties viens pats tikai sākot no septiņu gadu vecuma. Ja sešgadnieks no 8.00 līdz 18.00 ir bērnudārzā, vecāki var plānot normālu darba dienu.
Vai vēlamies ātrāk sagatavot strādniekus Anglijas laukiem?
Tiek minēts, ka skolas pielāgos sešgadniekiem. Nebūsim naivi, skolu telpas nevar pielāgot sešgadniekiem bez nopietniem ieguldījumiem! Nepieciešamas gan gultas, gan labierīcību pārveidošana. Ministrija nekur nav paredzējusi šos līdzekļus, tāpēc runas par skolu pielāgošanu ir pilnīgas muļķības.
Tiek minēts arī, ka pirmās klases izglītību sešgadnieki varēs iegūt jau šobrīd pastāvošajā režīmā bērnudārzos. Arī tas izklausās labi, taču iedziļinoties saprotam, ka jautājums par finansējumu un šobrīd pastāvošo līdzfinansējumu privātajiem bērnudārziem netiek risināts nekādā veidā, kas kārtējo reizi norāda uz reformas sasteigtību un nesagatavotību.
IZM minētais iemesls, ka nav pieļaujams, ka skolas solos sēž deviņpadsmit gadus veci jaunieši, kuriem jau vajadzētu būt darba tirgū, nav pamatots ar argumentiem. Vai jaunieši ir gatavi šajā vecumā jau būt darba tirgū? Vai darba tirgus ir gatavs ņemt pretī šos jauniešus? Vai pēc vidusskolas, kurā iegūst vispārējo, nevis profesionālo izglītību, jaunietis var būt konkurētspējīgs darba tirgū? Vai tiešām mēs saviem jauniešiem novēlam strādāt mazkvalificētos darbos?! Cik daudzi jaunieši astoņpadsmit un deviņpadsmit gados ir gatavi pieņemt tik būtiskus lēmumus par savu dzīvi? Daļa šajā vecumā vēl nav izvēlējušies savu nākotnes profesiju.
Tas jau skan skaisti – jaunieši ātrāk būs darba tirgū, taču, ja mums trūkst darbinieku, varbūt padomāsim, kā atgriezt tos strādājošos, kuri ir ārzemēs? Šobrīd liela daļa jauniešu aptaujās uzsver, ka pēc vidusskolas vēlas pamest Latviju. Vai, sūtot bērnus skolā no sešiem gadiem, mēs tiešām vēlamies ātrāk sagatavot sēņu lasītājus Anglijas laukiem?