Audžumāte par adopciju: es izvairījos no bērniem, kas ir slimi vai atpalikuši, bet dzīve lēma citādi

Svetlana vienmēr esot vēlējusies būt daudzbērnu mamma: «Kad man bija trīsdesmit gadu, es apprecējos ar vientuļo tēvu. Viņam jau bija vienpadsmitgadīga meita Saša. Drīzumā mums ar vīru piedzima kopīgs bērniņš Stjopa. Kad viņam palika pieci gadi, man sagribējās vēl vienu mazuli, turklāt septiņpadsmitgadīgā Saša aizlidoja mācīties uz Ķīnu. Ar vienu bērnu man bija par maz. Es centos palikt stāvoklī, taču man bija problēmas atkal palikt stāvoklī, un nekas neizdevās. Veicu pārbaudes. Mēģinājums uzrādījās nesekmīgs, un sapratu, ka diemžēl man pietiek - viss ir pārāk ilgi un dārgi. Paziņas teica: "Nomierinies, tev jau ir divi bērni!" Tomēr es gribēju vēl, un man radās doma par adopciju. Manuprāt, tas bija loģisks lēmums. Pastāvēja vēl variants par surogātmāti, taču apspriedušies nolēmām, ka tas mums neder. Man tas nelikās gluži normāli, jo sievietei, kura iznēsā bērnu, tas tik un tā ir zaudējums. Tāpat arī vīrietim. Faktiski sanāk, ka es būtu situācijas, kad vecākiem ir jāatsakās no sava brīnuma, iniciatore," sieviete stāsta žurnālam "Woman".

Sarežģījumi un bailes

"Mēs vēlējāmies adoptēt mazuli, lai viņš izaugtu tieši tāds, kādu mēs viņu audzinātu," stāsta Svetlana. "Sāku vākt dokumentus. Vispār klīst šausminošas baumas, ka ir nepieciešams nenormāls daudzums papīra, kuri ir jāiesniedz attiecīgajām iestādēm. Tā nav taisnība. Dokumenti ir vienkārši, un man pat pirms dzemdībām bija vajadzīgas daudz vairāk dažādu izziņu. Obligāts noteikums kopš 2012.gada ir tikai viens - iziet audžuvecāku skolu. Maskavā, piemēram, tādu skolu ir vairāk nekā divdesmit, un tās var atrast arī citās pilsētās. Tāpat abiem audžuvecākiem ir nepieciešamas izziņas par veselības stāvokli, sodāmību un jāiziet medicīniskā apskate." Tā kā Svetlanai neizdevās palikt stāvoklī, nācās meklēt citus ceļus, lai tiktu pie bērniņa.

Likumīgā viltus grūtniecība kā ienesīgs bizness

Krievijā pastāv likums par adopcijas noslēpumu, proti, ja tu esi adoptējusi bērniņu, nevienai iestādei nav tiesību atklāt šo informāciju. Ir tādas sievietes, kas imitē grūtniecību, turklāt absolūti likumīgi. Kaimiņzemē tas pat ir vesels bizness! Šīs viltus topošās mammas pērk mākslīgos vēderus, lasa instrukcijas, kā parasti grūtnieces uzvedas, kas ir jādara, lai nedaudz uzpamptu, un kas ir jādara, lai simulētu toksikozi. Daudzas no viņām slēpj adopcijas faktu pat no saviem vecākiem, jo vecvecāki nevēlas svešus mazbērnus.

Tātad tuvāk lietai. Paralēli savai viltus grūtniecībai šīs sievietes meklē bērniņu, ko varētu adoptēt. Diemžēl bāreņu ir daudz. Nav pārāk grūti viņus sameklēt. Kā tas notiek? Kad "grūtniece" liekas slimnīcā, viņai dod oficiālu izziņu, ka viņa ir dzemdējusi, un tas viss ir likuma robežās. Tiesa atzīst sievieti un viņas vīru par īstajiem vecākiem un dzimšanas apliecībā norāda nepieciešamo datumu par bērniņa dzimšanu (tas drīkst nobīdīties trīs mēnešu robežās). Dažreiz pirmajos mēnešos mamma bieži mēdz bērniņu slēpt, jo pieredzējis cilvēks atšķirs tikko dzimušu mazuli no, teiksim, divus mēnešus veca bērniņa. To var panākt, bērniņu maksimāli ilgi noturot karantīnā, citiem iestāstot, ka viņš neesot vesels.

"Es nevēlējos iet šādu ceļu," Svetlana skaidro. "Es nevēlējos mānīt bērniņu, jo viņš agri vai vēlu uzzinātu patiesību: mēs ne no viena neslēpām, ka grasāmies ņemt mazuli no bērnunama. Ja es normāli pret to izturos, ka viņš ir adoptēts, tad visiem tas būtu jāuztver viegli. Mūsu valstī nav pareiza attieksme pret to, jo, piemēram, pēc kara skaitījās pilnīgi normāli adoptēt bojā gājušo radinieku vai kaimiņu bērnus, un neviens no tā nekautrējās."

Dzīve bērnunamā kā uz mīnu lauka

Svetlana un viņas vīrs neizskatīja surogātmātes iespējamību. Esot veikti pētījumi, kuri pierāda, ka bērnu, kas nāk no bērnunamiem, stresa hormona kortizola līmenis asinīs esot tikpat augsts kā bombardēšanas laikā. "Pēc būtības bērni tur - bērnunamā - tik tiešām jūtas kā kara laukā: viņi cīnās par savām rotaļlietām, personīgo platību, strīdas, kurš no viņiem ir galvenais," zina stāstīt Svetlana.

"Nevienam viņi nav vajadzīgi, neviens pirms miedziņa nelasa vakara pasaciņu, neapskauj, nevienam gar bērniem nav nekādas daļas. Kad viņi, astoņpadsmitgadīgie, dodas no bērnunama prom, turpina tieši tā arī dzīvot. Ir pat vesela dinastija tādu bērnunamu bērnu: meitenes laiž pasaulē bērnus un nes atkal uz bērnunamu. "Kas par to? Ja es tā uzaugu, gan jau viņi arī varēs," mēdz dažkārt dzirdēt," Svetlana atklāj skaudro patiesību. "Bērnībā šādiem bērniem nav ieaudzināta atbildības izjūta, un pieaugušā vecumā viņi, tāpat kā iepriekš, nespēj to iemācīties. No bērnunamiem nākušie visbiežāk nespēj nevienam uzticēties, nespēj patiesi kādu iemīlēt, viņi ir spējīgi tikai kādu izmantot."

Svetlana atzīst, ka patiesībā ne uzreiz to esot sapratusi: "Kad adoptēju pirmo bērnu, es burtiski pildīju savas egoistiskās vēlmes. Es biju pārliecināta, ka man būs ne mazāk un ne vairāk kā nākamais Stīvs Džobss. Vēlējos, lai internetā visur rakstītu par to, kā audžumāte ir izaudzinājusi ģēniju... Man nācās pacīnīties, un es sāku pētīt datu bāzi par potenciālajiem pieņemtajiem bērniem. Gribēju puisīti, taču, tiklīdz ieraudzīju četrus mēnešus vecās Soņas bildi, uzreiz pārdomāju un braucu viņai pakaļ." Kā stāsta daudzbērnu māmiņa, viņai uzreiz neviens neesot gribējis meitenīti atdot: "Sākumā viņiem nepatika mani dokumenti, pēc tam man paziņoja, ka meitenītei esot tēvs, kurš kaut kad grasoties braukt viņai pakaļ. Es nesapratu: ja reiz tā, lai taču brauc pakaļ tagad! Beigu beigās man atteica. Draugi un paziņas teica, lai meklējot citu bērniņu, bet es gribēju tieši Soņu! Uzrakstīju prokuratūrai, bērnu tiesību aizsardzības birojam, jo aizbildniecības dienests darbojās pret bērnu interesēm."

3 autiņbiksītes dienā un mediķu nolaidība

Ar grūtībām, taču beidzot Svetlanai izdevies adoptēt Soņu. Kad mediķi parādījuši meitenītes medicīnas vēsturi, noskaidrojās, ka viņas māte esot daudz lietojusi alkoholu, slimojusi ar sifilisu, savukārt par tēvu vispār nekādu ziņu neesot. Vecākiem, kas vēlas adoptēt bērnus, esot tāds nerakstīts standarta sapnis, proti, nevienam neesot šaubu, ka no bērniem izaugs profesori vai talantīgas balerīnas. Tomēr tā nenotiekot.

Soņu vairāk par citiem adoptētajiem bērniem interesē viņas pagātne. "Adoptēt gribētājiem stāsta šausmu lietas, un medicīnas kartītēs raksta daudz sliktu diagnožu - lai īstie vecāki pēc tam nenāktu ar pretenzijām," skaidro Svetlana. "Tas nav bez iemesla - daudzi bērni ļoti drīz sāk atpalikt attīstībā, jo ar viņiem vienkārši neviens nenodarbojas. Bērniem pienākas trīs autiņbiksītes dienā, bet baro viņus četras reizes. Mazuļi burtiski iekrampējas pudelītēs ar ēdienu, jo, ja nu gadījumā tā izkritīs no rokām, nebūs neviena, kas palīdzētu to pacelt. Kā gan tur var kaut ko apgūt? Ārsti mazuļus nopietni sāk apskatīt tikai trīs mēnešu vecumā, bet viņiem jau ir sākusies atpalicība," Svetlana turpina atklāt nepatīkamo situāciju. Jo ilgāk bērniņš atrodoties bērnunamā, jo sliktāka esot situācija, un gadoties arī tā, ka mediķi, tieši otrādi, daudz ko nepamana. Piemēram, autismu nevarot atklāt ātrāk kā pirms pusotra gada. "Gadoties pat tā, ka mazuļiem nepamana bērnu cerebrālo trieku un epilepsiju."

"Paldies Dievam, audžuvecākiem ir tiesības uz neatkarīgu bērniņa apskati un tikai tad pieņemt lēmumu. Es gan nekad neesmu izmantojusi šādu iespēju," atzīst Svetlana.

Māsa uz laiku un bioloģiskie vecāki

"Soņu es drīkstēju vest mājās vien septiņu mēnešu vecumā. Viņa neprata uzslieties uz rokām un mācēja tikai velties. Mums izdevās attīstīt visas prasmes, un tagad viņa ne ar ko neatšķiras no parastiem bērniem. Kad viņai palika trīs gadi, mums bija pirmā saruna par viņas pagātni. Soņa toreiz bija ciemos pie vecmāmiņas. Mamma mani lūdza atbraukt, jo viņai nebija ne jausmas, kā to visu pasniegt. Kamēr es braucu pie mammas, deviņgadīgais dēls Soņai jau visu bija paspējis izstāstīt: "Es rados no mammas vēdera, bet tevi paņēma no bērnunama." Es visu apstiprināju."

Svetlana no šā stāsta netaisījusi traģēdiju, tāpēc meitiņa to viegli uztvērusi. Sieviete paskaidroja, ka mamma, kas viņu laida pasaulē, stipri slimojusi un nevarējusi meitu audzināt: "Es teicu, ka ieraudzīju burvīgas meitenītes fotogrāfiju un vēlējos sev tādu meitiņu. Soņa vēl joprojām lūdz mani stāstīt šo stāstu, viņai tas ļoti patīk. Savukārt dēls bija pārliecināts, ka Soņu esam paņēmuši tikai uz laiku, un viņš nekādi nevarēja saprast, ka viņa kļūs par māsu. Vēlāk samierinājās un pieņēma mūsu ģimenē."

Par savu tēvu meitene gan nekad neesot taujājusi, bet par mammu interesējas pastāvīgi: cik viņa gara, kāda acu un matu krāsa. Šai sievietei esot vēl trīs bērni, kā zina stāstīt Svetlana. "Es gaidu to mirkli, kad Soņa jautās par to, vai viņai ir vēl brāļi vai māsas. Tad noteikti sekos arī jautājumi, kāpēc pārējos bērnus mamma paturējusi, bet viņu atdevusi... Pagaidām nezinu, kā uz to atbildēt," viņa šaubās. "Reiz viņa jautāja, kas notiks, kad mamma izveseļosies un gribēs meitu atpakaļ? Es sastingu, nezināju, ko teikt, bet Soņa pati atbildēja uz savu jautājumu: "Nu nē, tomēr tu jau esi mana mamma."" Dažreiz meita ieminoties, ka vajadzētu apciemot bioloģisko māti un palīdzēt ar produktiem, ja reiz viņa slimojot, taču Svetlana neesot greizsirdīga un mierīgi pret to izturoties. Meita esot vienīgais no pieņemtajiem bērniem, kas tik nopietni interesējas par savu pagātni.

"Pirms pusgada, piemēram, Soņai sākās dīvains periods - viņai uznāca histērijas lēkme uz līdzenas vietas, bailes, puņķi un asaras," neparasto gadījumu atceras Svetlana. "Mēs devāmies pie psihologa. Izrādās, ka Soņa bija ieņēmusi galvā, ka viņas bioloģiskās mammas slimības pārmantojas, viņa pati saslimšot un nebūs vairs nevienam vajadzīga. Tas viņā dzīvoja baiļu veidā, bet meitene pati to nesaprata, līdz ar to nespēja ar mani dalīties sajūtās. Rezultātā man septiņgadīgam bērnam nācās stāstīt par alkoholismu terminos, kuros mēs nemēdzam skaidrot bērniem."

Iesaka atteikties no slimiem bērniem - saviem vai adoptētiem

Svetlana priecājas: "Man patīk, ka ir daudz bērnu. Es vienmēr esmu iztēlojusies, ka vecumā man apkārt būs pēcnācēji un mazbērni." Kādā brīdī vīrs esot piedāvājis no bērnunama paņemt vēl vienu bērnu. "Soņai būs vieglāk, mums - jautrāk!" dzīvesbiedrs teicis. Tā ģimenē uzradās desmit mēnešus vecais Nazars. "Ja man pret Soņu bija neprātīgas jūtas, tad pret viņu - mierīgas," ir spiesta atzīt Svetlana. Viņš neesot izraisījis nekādas negatīvas emocijas, savukārt pozitīvās esot vairojama lieta, uzskatījusi audžumāte.

Starp citu, sākotnēji Svetlanai atkal esot atteikts: "Izrādījās, ka Nazara mamma ir slimojusi ar C hepatītu. Slimība nepārmantojās, taču ārsti tik un tā biedēja, ka vajadzēs sekot līdzi dēla aknām. Ja es būtu naiva, tad būtu pagriezusies un devusies projām. Mūsu valstī (Krievijā) vecākus nez kāpēc mēģina atrunāt ne tikai no adopcijas, bet pat saviem bērniem. Piemēram, ja sieviete dzemdē bērnu ar Dauna sindromu, viņai nekavējoties piedāvā no viņa atteikties. Nesaprotamu iemeslu dēļ sistēma strādā pieaugušo, ne bērnu interesēs. Netiek domāts par to, ka bērnu, kurš nokļūs bērnunamā, visticamāk, neviens no turienes nepaņems. Tā arī mani mēģināja atrunāt: "Jūs viņu adoptēsiet, pēc tam viņš saslims, un tad jūs nāksiet pie mums ar pretenzijām.""

""Viņiem" bērni - tā ir kaut kāda prece," Svetlana ir sašutusi. "Piemēram, kad man sākumā atteica Soņas adoptēšanā, sieviete no aizbildniecības dienesta teica: "Neuztraucieties tik ļoti! Panāksim, lai bioloģiskajam tēvam atņem vecāku tiesības, pēc gadiņa varēsiet paņemt!" Viņu nesatrauca, ka nevienam nevajadzīgam mazulim bērnunamā būs jāpavada vēl viens gads."

Nazaram atšķirībā no Soņas esot pilnīgi vienalga, no kurienes viņš ir radies. Ja sanāk par to ieminēties, viņš tik atmet ar roku un saka: "Nevēlos to apspriest." Dēls nekad neesot jautājis, kas ir viņa īstā māte. Svetlana gan atzīst: "Es pati arī nezinu, ir viņa dzīva vai nav. Viņa bija narkomāne."

Bērnu cerebrālā trieka un garīga atpalicība

Kad puisītim palika 2,5 gadi, ģimenē uzradusies četrgadīgā Olga: "Viņa bija absolūti neplānots bērns. Tad jau es strādāju kā brīvprātīgā labdarības fondā "Aritmētika ir laipna", kur palīdz audžuvecākiem. Reiz fonda grupā tika publicēta fotogrāfija ar četrām meitenītēm. Viena no viņām iekrita man sirdī. Es piezvanīju uz viņas bērnunamu, kur man skaidri un gaiši atbildēja: "Oi, viņa ir nekāda. Absolūti! Gaļas gabals un vairāk nekas. Bērnu cerebrālā trieka, hidrocefālija, garīgā atpalicība un daudz kas cits. Vārdu sakot, tas pat nav apspriežams.""

"Gaļas gabals?!" Svetlana bija jaušami satriekta. "Ieskatoties meitenītes acīs, es nespēju noticēt, ka viņa ir garīgi atpalikusi. Nolēmu doties pie viņas uz bērnunamu un visu noskaidrot. Vēlējos uzzināt vairāk par meitenītes likteni un uzmeklēt viņas vecākus. Es negrasījos viņu no turienes paņemt, jo viņai bija gandrīz pieci gadi, viņa nestaigāja, nerunāja, taču centās atkārtot atsevišķus manis teiktos vārdus."

"Sāku meklēt viņas ģimeni, taču drīz man zvanīja un teica, ka šādus bērnus parasti pārved uz bērnunamu, kas paredzēti bērniem-invalīdiem. Tas bērnam ir spriedums, kas nozīmē, ka viņa, visticamāk, nekad nerunās un nestaigās. Sapratu, ka nav variantu un esmu kļuvusi par viņas likteni. Tā Olga nokļuva mūsu ģimenē. Pēc pusgada viņa vismaz kaut kā jau staigāja un runāja. Tagad viņai ir septiņi gadi, un viņas pļāpāšanu ir neiespējami apturēt. Viņa dzied, dejo," Svetlana priecājas par audžumeitu. "Protams, viņai ir problēmas, jo līdz piecu gadu vecumam neviens ar viņu nenodarbojās. Ar to vēl ilgi jāstrādā. Viņai, piemēram, nav attīstīta abstraktā domāšana, selektīvi strādā prāts un ir grūtības ar skaitīšanu. Nazars, kuram ir pieci gadi, daudzās lietās viņu apsteidz. Bet tik un tā viņa spēs socializēties un dzīvot normālu dzīvi."

Nekad nesaki "nekad"

Šobrīd Svetlana strādā fondā "Aritmētika ir laipna", kas nodarbojas ar bērnunamu audzēkņiem: "Tā ir vissarežģītākā sfēra, un reti kurš fonds ar to nodarbojas. Pusaudžus ir ļoti grūti iekārtot ģimenēs, jo pastāv uzskats, ka viņi ir kaut kādi mazgadīgie noziedznieki. Patiesībā viņi tieši tāpat kā pārējie bērni vēlas pažēloties kādam par savu draudzeni, pastāstīt par pirmo iemīlēšanos vai par ko vēlas kļūt nākotnē, piemēram, par ārstiem vai juristiem. Protams, pastāv arī sarežģītākas personības."

Daudzbērnu mamma bija pārliecināta, ka nekad nespēs adoptēt slimu bērnu vai pusaudzi, taču viņa to paveica: "Vienmēr biju uzskatījusi, ka nespētu adoptēt pusaudzi, taču nekad nesaki "nekad". Es teicu arīdzan, ka nekad neadoptēšu invalīdu, taču tad uzradās Olga, bet vēl pēc tam es pieņēmu aizbildniecībā četrpadsmitgadīgo Poļinu. Līdz triju gadu vecumam viņa dzīvoja pie mātes-alkoholiķes, pēc tam pie paziņām, tad divas dienas pie tēva, kurš tikko bija iznācis no cietuma un atdeva viņu bērnunamam deviņu gadu vecumā. Reiz viņu jau pieņēma audžuģimenē kopā ar citu meiteni: sieviete, kas nodarbojās ar suņu tirdzniecību, meitenes paņēma, lai viņas rūpētos par dzīvniekiem. Pēc pusgada meitenes pašas lūdza atgriešanos bērnunamā."

"Ar Poļinu iepazinos savā darbavietā," Svetlana stāsta. ""Aritmētika ir laipna" piedalījās teātra festivāla "Es neesmu viens" rīkošanā. Festivāla ietvaros bērni no dažādiem bērnunamiem dodas uz teātra nometnēm un iestudē izrādes, ar kurām pēc tam uzstājas piecās Maskavas viesizrādēs. Es uz nometni devos fonda vārdā kopā ar potenciālajiem audžuvecākiem, kuri man bija jāiepazīstina ar bērniem. Tur es sāku komunicēt ar Poļinu."

"Mēs ar vīru viņu uzaicinājām Jaungada brīvdienās padzīvot pie mums - mājās un tad pajautājām, vai viņa vēlētos palikt pie mums uz dzīvi. Protams, viņa atbildēja apstiprinoši. Meitene uzreiz iedzīvojās mūsu ģimenē, un adaptācijas perioda praktiski nebija. Mazākie par viņu bija sajūsmā," priecīgi stāsta Svetlana, "un pat mūsu dēls, kas ir meitenes vienaudzis, atrada ar Poļinu kopīgu valodu."

"Viņa jau ir pierakstījusies uz dejām, sapņo kļūt par horeogrāfi. Protams, meita mazliet atpaliek no skolas programmas, bet pa vasaru piedzīs. Mēdz būt grūti, īpaši, kad viss "uz galvas sakrīt" vienlaicīgi. Piemēram, kad visi bērni slimo. Protams, ja man nebūtu bērnu, es būtu brīvāka. Varētu jebkurā brīdī kaut kur doties, pārcelties uz citu valsti. No otras puses, es domāju, kāpēc man kaut kur doties, ja neviena nav blakus? Nē, tas nekam neder. No kaut kā es atteicos, bet daudz vairāk ieguvu. Tomēr nelieku visu savu dzīvi uz "maternitātes altāra". Bērnu skaits mani nepadara par mājsaimnieci vai apkalpošanas iekārtu, kas paredzēta bērnu vajadzībām. Daudz ko daru arī sev: eju uz rakstītprasmes kursiem, jo vēlos sacerēt saviem bērniem pasakas, uz vokāla un runas nodarbībām, man patīk iet uz teātri, un es bieži tur esmu. Katru gadu braucu uz teātra festivālu, un, protams, strādāju brīnišķīgā vietā - mans darbs fondā ir vajadzīgs ne tikai man, bet arī citiem cilvēkiem," Svetlana uzsver.

"Mana dzīve ir kļuvusi apzināta. Man ir bērni, un es zinu, ko un kā dēļ daru."