Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55903] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Liepājas Ziemeļu molā šorīt izskatās kā gadatirgū – cilvēku ir tik daudz, ka grūti izspraukties tiem cauri. Un viņi nav ieradušies baudīt dabas skatus vai laist pūķus. Viņi ķer zivis. Izskatās, ka te ir sabraukusi visa Liepāja, te makšķerē sirmgalvji, makšķerē bērni un sievietes. Vietējie mazliet dusmīgi izsakās par dienvidu kaimiņiem, apgalvojot, ka visas labākās vietas ir aizņēmuši lietuvieši, kuri no rīta ieradušies pirmie.
Šādas zivis nekad neesmu redzējis, un uzrunātie makšķernieki tās dēvē dažādi: par bičokiem, bullīšiem vai grunduļiem. Vēlāk noskaidroju, ka jezgas vaininieks ir apaļais jūrasgrundulis. Zivij esot balta un garšīga gaļa, īpaši, ja to nokūpina. Apaļais jūrasgrundulis ir invazīva suga, un pirmo reizi pie Liepājas tas noķerts tikai 2004. gadā, bet tagad tas ir atrodams visā Latvijas piekrastē, turklāt lielos apjomos.
Tālumā redzamas kādreiz varenā Ziemeļu forta atliekas, kuras krasta erozija daļēji ir sagāzusi jūrā, un tas ir tikai laika jautājums, līdz no piekrastes fortiem paliks vien atmiņas. Apkārtnē ir sastopamas vēl arī citas fortifikācijas liecības, daudzas no tām ir apkārtnes mežos, bet atsevišķas, turklāt ļoti interesantas, ir izvietojušās gar Tosmares ezeru.
Viens no tādiem ir izvirzītas leņķa formas nocietinājums – redāns. Uz nocietinājumu ved tiltiņš, no kura vairāki vīrieši makšķerē. Patiesībā makšķere ir tikai vienam, un abi pārējie uzmanīgi vēro pludiņu. Es pēc veca paraduma pajautāju, kā ķeras. Kungi par atbildi vien bezspēcībā noplāta rokas. Nevēlēdamies viņus saskumdināt vēl vairāk, noklusēju par pieredzētajiem makšķerēšanas svētkiem uz Ziemeļu forta.
Redāns ir celts 19. gadsimta beigās un kara laikā būtu sargājis frontes līniju starp Ziemeļu un Vidus fortu. 1919. gada 14. novembra rītā, pārejot aizsalušo Tosmares ezeru, bermontiešu kājnieki Redānu ieņēma un nostiprinājās. Tajā pašā dienā Liepājas Kara ostas komandants virsleitnants Roberts Radziņš ar saviem karavīriem Redānu atguva, vācieši atkāpās, pamezdami ieročus un munīciju. Šajā cīņā virsleitnants Roberts Radziņš gāja bojā.
Roberts Radziņš dzimis 1880. gada, un arī Tosmares ezeram šis bija nozīmīgs gads, jo, balstoties uz vēstures avotiem, tas sakrīt ar laiku, kad ezerā varējis iekuģot no jūras. Man šis fakts likās tik interesants, ka, ikreiz dzirdot vai domājot par Liepāju, atcerējos Tosmares ezeru, kurā senos laikos lībiešu un citu tautu kuģotāji varēja nokļūt līdz sauszemei pa ezeru. Interesanti, ka ezera nosaukums ir cēlies no lībiešu valodas un nozīmē “dūmakainā jūra”, savukārt otrs ezera nosaukums ir Raganu ezers.
Tosmares ezers ir lagūnas tipa un atkarībā no informācijas avota tiek klasificēts kā eitrofs vai ultra eitrofs, tomēr mums šī jēdzienu atšķirība neko daudz neizsaka. Kā izrādās no grieķu valodas eitrofs, nozīmē “labi barots”, un, vienkāršiem vārdiem izsakoties, eitrofikācija ir ūdenstilpju aizaugšana, ko veicinājusi ķīmisku uzturvielu palielināšanās. Ezers ir tik labi barots, ka ūdens virsmas spoguļa platība ir samazinājusies līdz 12% no kādreizējās. Kā izsakās speciālisti, kādreiz varenais ezers ir kļuvis par dīķu sistēmu, kas savā starpā ir savienota ar neskaitāmiem kanāliņiem.
Aizaugšanu ir veicinājis lagūnas ezeriem raksturīgais nelielais dziļums. Interesanti, ka fortifikācijas laikā izveidotie kanāli, nodrošinot aktīvāku ūdens apmaiņu, aizaugšanu savulaik ir kavējuši. Pēc tam, kad forti zaudēja savu nozīmi un kanāli aizsērēja, ezers atsāka aizaugt. Šobrīd tas ir iekļauts dabas liegumā, kurā sastopamas retas augu sugas un to ir iemīļojuši dažādi putni, kas te gan ligzdo, gan atvelk elpu starp pārlidojumiem. Ezera krasts ir purvains un grūti sasniedzams, tāpēc atgriezīsimies šeit ar laivām vai izstaigāsim, kad tas būs aizsalis.