Ceļošana ir Latvijas šefpavāra Mārtiņa Sirmā lielākā aizraušanās, tā ļauj viņam atklāt arvien jaunas garšas. Izrādās, ka pasaules izzināšanas kāri viņš mantojis no savas mammas. Viņa ir dzejniece un ceļojumos gūtos iespaidus pārvērš dzejā.
Šefpavārs Mārtiņš Sirmais ceļošanas kāri mantojis no mātes
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Mums ar Mārtiņu tas ir kopīgs - abiem gribas tvert pasauli plašāk," izdevumam "Privātā dzīve" atzīst raidījumu cikla "Sirmais. Kulta ēdieni" vadītāja šefpavāra Mārtiņa Sirmā mamma Daina.
Mārtiņu ceļojumi iedvesmo jaunu ēdienu radīšanai, Dainu - dzejas rakstīšanai. Taču kopējā ceļojumā dzejniece ar dēlu gan neesot bijusi.
"Pašlaik Mārtiņš dzīvo tik ārkārtīgi intensīvu darba dzīvi, ka kopā paceļot neizdodas. Kad Mārtiņš kaut kur dodas, man jāpieskata mazbērni," saka Daina.
Jūlijā Daina Sirmā piedalījās krājuma "100 dzejoļi Latvijai" prezentācijā. Šajā grāmatā iekļauts viņas dzejolis, kas raksturo autores plašāko iedvesmas jomu - ceļošanu. "Apjomīgs dzejas cikls pirms dažiem gadiem man radās pēc ceļojuma uz Jeruzalemi, tas lasāms manā jaunākajā grāmatā "Dievaines". Dažkārt svešas zemes dzejas nervu atrauj vaļā, bet visvairāk mani iedvesmo ceļojumi pa Latviju. Vienatnē, ar draudzenēm vai ar kādu no ģimenes locekļiem. Viesojos nelielos novadpētniecības muzejos un ieklausos gidu stāstos. Pierakstu blociņā dažādus teicienus un faktus. Lielā pasaules vēsture taču ir notikusi jebkurā mazā ciemā - tur ir bijis gan Pirmais pasaules karš, gan Otrais... Tāpēc man ir daudz dzejoļu, kas veltīti konkrētām vietām - Kolkai, Ārciemam, Jūrmalciemam -, bet šajā krājumā nokļuvis dzejolis par Skrīveriem," stāsta dzejniece.
Kā atklāj Daina Sirmā, viņu iedvesmo gidu stāsti. "Par iedvesmu kalpoja ekskursija pa Skrīveru Dendroloģisko parku. Tur dzirdēju gides stāstu par muižas baronu, kurš ļoti mīlējis kokus un veidojis no tiem dārzu. Viņš sūtījis savus ļaudis uz dažādiem kontinentiem pēc stādiem un sēkliņām. Kad sēkliņas veda šurp, vajadzēja ņemt līdzi vietējo zemi, lai tās ieaugtu. Te izveidojās skaista metafora - kas ņem sēklu, ņem arī zemi līdzi," saka Daina.