Jauni un slaveni. Jaroslavs Barišņikovs: "Latvija ir maza valsts, neviens mums neuzbruks!"
Interviju sērija

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jauni un slaveni – šādi iesākas jaunā Apollo.lv stāstu sērija par Latvijas jauniešiem, kuri sava darba un personības dēļ ir izpelnījušies atpazīstamību sabiedrībā. Tomēr interviju centrā nav vien jaunieši, bet arī viņu domas par dzimteni Latviju, kura šogad svinēs 100. gadadienu. Ko slava nodara jaunietim? Kā Latvijā mainījies jēdziens “slavenība”? Šajā intervijā uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atbildes sniedz 24 gadus vecais modes blogeris Jaroslavs Barišņikovs.

Ar Jaroslavu tiekamies burtiski mirkli pirms negaisa. Spīd saule, taču mākoņi virs Rīgas jumtiem savilkušies melni. Stāvot pie Nacionālā Mākslas muzeja, iekšā mazliet dīda nemiers – kādā tēlā viņš atnāks šodien? Gaidu, kā minimums, augstpapēžu apavus. Taču redzētais mani pārsteidz. Jaroslavs uz interviju atnāk tērpies ikdienišķā, “cilvēka-parastā” apģērbā, smaidīgs un laipns. Viņa harisma un redzētais patiešām ir pretstats kaut kam, ko biju iztēlojusies, skatoties 2014. gadā uzņemto dokumentālo filmu, kurā jaunietis attēlots kā dumpīgs androgīnais modelis.

Iepriekš medijos modes blogeris ir bijis pazīstams sava tēla dēļ, bieži izejot sabiedrībā  sieviešu drēbēs un izsakot dažādus skandalozus paziņojumus. Šobrīd jaunietis ir nomierinājis un mazliet atkāpies no sabiedrības acīm, veidojot attiecības ar mīļoto vīrieti. Nepiespiestā gaisotnē, saulei pārvēršoties negaisā, mēs atklāti runājam par viņa dzīvi, uzskatiem, patriotisma tēmu un viedokli par dažādām lietām. Un, iespējams, pirmo reizi, Jaroslavs Barišņikovs atklāj faktus, ko neviens cits par viņu vēl nezina.

Kādēļ izdomāji nogriezt matus?

Pēdējā laikā tie vairs nebija pārāk skaisti. Daba dara savu, un cilvēki sāka aizrādīt, ka man atkāpjas mati. Kaut gan man mati ļoti patika, sekojot visādām tendencēm, sāku iedziļināties tādā problēmā kā matu atkāpšanās. Sapratu, ka ļoti daudziem vīriešiem ir kaut kāda psiholoģiska problēma atvadīties no matiem, tāpēc viņi visādi cenšas no vienas puses uz otru aizķemmēt ērkuli ciet. Es savai frizierei, kas ilgi loloja manus matus, lūdzos, lai viņa man viņus nodzen, līdz es viņu izbesīju tik tālu, ka viņa atnāca pie manis virtuvē un vienkārši tos matus nodzina.

FOTO: Jānis Škapars/ TVNET

Vai nav žēl? Tā tomēr bija tava izskata odziņa.

Ik pa laikam, kad ir vējaina diena, es atceros, cik forši tas bija, bet, katru rītu neieguldot pusstundu matu žāvēšanā un veidošanā, es saku nē - ir ļoti forši bez matiem un nemaz nenožēloju.

Nesen pavīdēja ziņas, ka strādā Narvesen. Kā tev patīk?

Nezinu, kāpēc vispār šī ziņa izraisīja tādu ažiotāžu un interesi. Palasot komentārus, pamanīju, ka cilvēki sadalījās divās lomās – tie, kas mani noliedza līdz šai pašai dienai, un citi, kuri teica, ka beidzot nesēžu saviem vecākiem uz rīkles. Tie cilvēki gan nezina, ka es jau 17 gados dzīvoju patstāvīgu dzīvi un pārvācos no Jelgavas uz Rīgu, pats pelnot iztiku. Tomēr es nesaprotu, kāpēc ir cilvēki, kuri noliedz darbu Narvesenā kā tādu. Laikam ir izveidojies kāds stereotips par sliktiem darba apstākļiem un sliktu apmaksu. Bet varbūt cilvēki vienkārši nezina, ka Narvesens strādā uz franšīzes pamata un katrs franšīzes ņēmējs pats lemj, kādu algu maksāt darbiniekiem. Nevis Narvesens ir slikts, bet franšīzes ņēmējs nav tas labākais. Iepriekš trīs nedēļas nostrādāju vienā Jūrmalas viesnīcā par digitālā mārketinga nodaļas vadītāju. Nezinu, kāpēc, bet sēdēt ofisā visas tās stundas ar vēl apmēram četriem cilvēkiem, slēgtā telpā pie datora, mani sāka dzīt baigajā stresā. Es sāku slikti gulēt, kļuvu nelaimīgs un sāku pats meklēt iemeslu nebraukt uz darbu. Kad draugs man teica: “re, kur Narvītis ir, nāc, strādā”, es sapratu, ka pārdevēja darbs man nav svešs, zinu, kā ir ar cilvēku apkalpošanu, tādēļ piekritu. Un, tā kā man patīk kustība un komunikācija ar cilvēkiem, es gandrīz gūstu baudu satikt visas tās dažādās personības, kas reizēm mani pat atpazīst.

Fani ir pamanījuši, ka esi mazliet nozudis no modes pasaules. Joprojām tajā darbojies?

Es ļoti gribēju kļūt slavens un populārs, strādāt modē ilgus gadus. Esmu strādājis gan bez maksas, gan algotu darbu veikalos un modeļu aģentūrās. Taču tad sapratu: lai cik mode būtu forša un jautra, tur ir tā virtuve, par kuru maz cilvēki nojauš, un šī industrija ir grūta. Latvijā modes industrija ir diezgan zem jautājuma zīmes, dizaineriem pat atsakoties no saviem zīmoliem, līdzīgi, kā to izdarīja Indra Salceviča. Tas tikai liecina par to, ka mūsu patērētāju maksātspēja ir zema.

Kā var cilvēkam iestāstīt, ka kleita 300 eiro vērtībā ir labāka par to kleitu, kas ir ražota Bangladešā un nopērkama par 50 eiro? Grūti. Lai man mode paliek kā hobijs – tā man patīk, bet iztikas līdzekli es meklēju kaut kur citur.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vai nemaz nepietrūkst mediju uzmanība?

Spriežot pēc šā gada, man tomēr tā uzmanība joprojām nepazūd. Turklāt es neteiktu, ka pietrūkst. Diezgan esmu atklājis jau savu personīgo dzīvi medijiem, varbūt – par daudz. Tai pašā laikā arī nenožēloju to, jo varbūt tas kādam ir palīdzējis atrisināt kaut ko savā dzīvē.

Pastāsti, kas notika ar Lattelecom un iPhone situāciju. Izskanēja baumas, ka grasies sūdzēt tiesā Lattelecom. Tā ir taisnība?

Es nezinu, vai drīkstu to komentēt. Šī lieta joprojām ir aktuāla, tādēļ juristi man ieteica par šo nerunāt, kamēr Datu aizsardzības inspekcija nepieņems lēmumu, vai tas ir bijis pārkāpums no Lattelecom puses, ka viņi atklāja privātas sarakstes būtību. Ja tiks pierādīts, ka bija, tad es varēšu vērsties citās instancēs.

Izejot no tā, ko Lattelecom bija uzrakstījuši Twitter, sākās visas šīs spekulācijas presē, kas ietekmēja manu tēlu. Un visi mani pārliecināja, ka ir jāvēršas tiesā, jo cilvēkiem šķita pretlikumīgi, ka viņi mani publiski pazemoja.

Sen jau skaidrs, ka par slavenībām neuzskata tikai dziedātājus vai filmu zvaigznes. Vai sevi uzskati par slavenību?

Kaut kāda uzmanība man tiek pievērsta. Es teiktu, ka mēs esam tik maza valsts, ka gandrīz jebkurš var kļūt par slavenību lielu krūšu vai sava “Instagram” dēļ. Tas termins "slavenība" ir kļuvis tik plašs, ka robežas vairs nepastāv. Mums Latvijā ir meitene, kas ar 10 000 sekotāju sociālajos tīklos var kļūt par slavenību, taču mums ir arī aktieri, kuriem nav tie sekotāji, un viņi tādēļ netiek aicināti uz visādiem pasākumiem. Termins "slavenība" vispār ir diezgan bezjēdzīgs.

Nav noslēpums, ka kļuvi pazīstams, jau diezgan jauns būdams. Tu uz to gāji, vai tas vienkārši kaut kā nejauši notika, ka tiki pamanīts Latvijas medijos?

Tas bija apzināti. Es toreiz biju sev nostādījis mērķi, ka gribu būt slavens un bagāts, taču šobrīd apzinos, ka viens ar otru neiet kopā un dažreiz tā atpazīstamība traucē darbā un otrādāk. Šobrīd man patīk tas, kāds es esmu.

Un kāpēc tu dzinies pēc slavas?

Es nāku no parastas ģimenes. Redzot slavenības žurnālos, tas viss šķita tik nesasniedzams un foršs, tādēļ es vēlējos kļūt par... kaut ko. Kad sāku pie tā strādāt, iekļuvu vajadzīgajās aprindās, sapratu, ka apkārtējie cilvēki ir tādi paši kā es, ar savām problēmām, turklāt viņu dzīve nav tik spoža, kā varētu šķist no malas.

Šī ir tā jauniešu problēma – viņi domā, ka iegūs sev “Instagram” daudz sekotāju un kļūs par kaut ko. Piedošanu, bet tu joprojām esi meitene ar telefonu rokās, kura liek bildītes kaut kādā sociālajā tīklā.

Kā tas ir – būt atpazītam jau tik jaunam? Nekļuvi iedomīgs?

Protams, ka biju iedomīgs! Bija savs laiks, kad staigāju ar degunu augšā, proti, pats sev biju kaut kādas ļoti augstas personības tēlu uzstādījis. Joprojām neesmu pārāk draudzīgs pret visiem, taču uzskatu, ka visiem tāpat neizpatiksi. Esmu diezgan liels “noskaņojuma cilvēks”. Tas arī ir ietekmējis viedokli par mani. Kļūstot vecāks, saprotu – cik var tēlot. Esmu tāds kāds esmu, kļuvu atvērtāks. Turklāt tie, kuri mani pazīst cauri šiem gadiem, norāda, ka esmu kļuvis daudz jēdzīgāks un foršāks, kāds biju agrāk.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vai vari teikt, ka rādi labu piemēru saviem sekotājiem?

Varbūt šobrīd es kļuvu mierīgs, bet pirms kāda laika tiešām daudzi man rakstīja pateicības vēstules par drosmi, sakot, ka iedvesmoju apkārtējos. Pateicoties intervijām, kur tika skarti jautājumi par sevis pieņemšanu un izskatu, es ļāvu citiem saprast, ka mums katram ir savs “es” un no tā nav jābaidās.

Ja kāds man saka, kā jādara vai kā vajadzētu darīt, – atvainojos, vienkārši ej dirst! Es dzīvoju savu dzīvi un vienmēr dzīvošu viņu tikai priekš sevis.

Kā tev šķiet - kāpēc jaunieši mūsdienās tik daudz seko līdzi visiem jūtuberiem un blogeriem?

Pirmkārt, jaunieši vairs neskatās televizoru un viņiem neinteresē “Ugunsgrēks”. Viņi vairāk laika pavada internetā, turklāt tie paši “Instagram” un “Youtube” ir kļuvuši par jauno televīziju. Otrkārt, jauniešiem vairāk interesē tie jautājumi, kas interesē pašus jauniešus. Es domāju, ka jauniešiem pārāk neinteresēs, ko domās visādas sen pazīstamas dziedātājas. Viņiem ir vieglāk sevi identificēt ar sava vecuma cilvēku. Bieži vien tie paši jūtuberi un blogeri stāsta par reālās dzīves problēmām – kā cīnās ar pumpām, stāsta par savu jaunāko diētu. Kā arī jauniešiem piemīt tā spēja, ka viņi māk filtrēt informāciju, ko saņem internetā, un netic vairs fake news, kam, iespējams, tic vecāki cilvēki, kuri pieņem, ka viss, ko viņi dzird televīzijā, ir patiesība. Viņi izvēlas tos kanālus, kuriem uzticas.

Kā un kad tu izdomāji taisīt revolūciju un uzvilkt kaut ko no sievišķajiem apģērbiem?

Man patīk mode kā tāda. Un mani tikai interesē, nevis patīk, vairāk sieviešu mode, jo tā ir daudz interesantāka un daudzveidīgāka. Mode priekš manis ir mākslas izpausmes veids, jo bieži vien modes dizaineru apģērbi ir vairāk kā māksla, nevis reāls apģērbs.

Tomēr agrāk, dzenoties pēc popularitātes, es kļuvu par preses upuri, kad mani sāka dēvēt par “androgīno modeli”. Šī iemesla dēļ es sāku vairāk piedomāt, kā atbilst šim tēlam un, līdzīgi kā aktieri, saplūdu ar sev piešķirto lomu.

Es izbaudīju to laiku, joprojām ir nakts ballītes, kad dažreiz gribas sapucēties, bet man aizvien vairāk un vairāk parādās vīriešu apģērbi garderobē. Daudz sieviešu garderobes detaļas esmu atdevis. Mājās man palikuši tikai trīs augstpapēžu kurpju pāri un viena kleita.

Tagad, ieejot veikalā, es uzreiz eju uz vīriešu nodaļu. Imidžs pamainījās, kļūstot vecākam. Cik ilgi var muļķoties? Kaut kā savādāk uztveru pats sevi gan iekšēji, gan ārēji.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Un cik gadu vecumā sāki apzināties savu seksuālo orientāciju?

Bērnudārzā. Attīstoties tu sāc saprast, ka tevi interesē, kaut kas citādāks. Man nekad arī nebija bail, ko citi teiks. Pateicoties tam, ka janvārī es “izgāju no skapja”, ir saasinājušās attiecības ar vecākiem. Pasakot taisnību, es biju cerējis uz lielāku atbalstu no viņu puses, jo domāju, ka viņi jau būs pieraduši pie tā, kā es izskatos un ko daru. Tomēr kaut kādā veidā tas ir ietekmējis mūsu šī brīža attiecības. Ir jāpieņem, ka es tāds piedzimu un tāds es esmu.

Tu seko līdzi aktualitātēm Latvijā?

Tagad, vairāk nekā pusgadu dzīvojot ar savu partneri, ir izveidojusies tāda kā rutīna – ir vakariņas un pēc tam visādi ziņu raidījumi. Tāpēc varu ar lepnumu teikt, ka es labi zinu, kas notiek Latvijas politikā.

Agrāk es sevi neuzskatīju par patriotu, bet, piemēram, Dziesmu svētku gājiena laikā man kaut kā silti palika ap sirdi – sapratu, ka šī tauta ir varena. Tikai šobrīd laikam mazliet pietrūkst tā drosme, kas bija pēc PSRS sabrukšanas, kad cilvēki gāja ielās un skandināja, ka viņi gribi savādāku dzīvi. Šobrīd mēs tikai protam sūdzēties.

Tevi apmierina kopējā situācija Latvijā?

Nē. Ir jautājumi, kas man nepatīk, un nepiekrītu politiķu lēmumiem. Labprāt Saeimai pateiktu, ko domāju par situāciju ar LGBT tiesībām Latvijā. Vispār tas ir nonsenss, ka mums ir jāturas pie kaut kādām klasiskām vērtībām. Mēs neprasām tās vērtības kaut kā noniecināt, bet saņemt tiesības būt vienlīdzīgiem. Tāpat arī es atceltu aizsardzības budžetu un palielinātu algas kaut kādiem policistiem un ugunsdzēsējiem, jo uzskatu, ka mums nekas nedraud. Latvija ir maza valsts. Nevienam mums nevajag uzbrukt, tas ir absurds. It īpaši Latvija vienmēr ir sadzīvojusi ar kaimiņvalstīm.

Latvieši, nomierinieties, jums nekas nedraud, nevajag šķelt šo valsti. Mums nav, no kā baidīties, nerunājam par to, kas varētu būt, vienkārši dzīvojam tālāk.

Iznākuši visādi pētījumi, ka jaunieši arvien mazāk interesējas par politiku. Kāds ir tavs viedoklis par šo visu?

Nezinu, kuram jaunietim interesēs politika Latvijā... Viņi automātiski pieļauj, ka ārzemēs ir labāk. Jaunieši nedomā, ko viņi var darīt lietas labā, lai šai valstij palīdzētu. Viens cilvēks tomēr nevar izmainīt valsti, taču, ja tādi jaunieši ir simts vai tūkstotis, tad tā ir mūsu nākotne. Nezinu, kas būs pēc 20 gadiem, ja jaunieši ir tik snobiski un domā, ka neies strādāt par mazu algu, bet labāk brauks prom.

Es uzskatu – ja tu pamet valsti, tad labāk neatgriezies. Jo manās acīs tā ir kā nodevība. Kā tāda žurka, kas mūk no kuģa.

Mēs esam diezgan stabilā situācijā, vienkārši ir jāpieliek pūles, lai padarītu valsti labāku.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Uz augšu