Smagais lēmums un atbildība: aborts (1)

Ja tā aizdomājas, tad principā katram pašam, šajā gadījumā - katrai pašai - būtu jāuzņemas atbildība par to, kas notiek ar ķermeni, ja reiz ir gadījies “ielidot”, proti - palikt stāvoklī, bet nevēlies kļūt par māmiņu - apstākļu, pārliecības vai cita iemesla dēļ.

Sabiedrībā tiek uzskatīts, ka abortu veikšana nav nekas atbalstāms, tomēr vai nevajadzētu izvērtēt katru gadījumu individuāli, pirms nosodāt? Daudz tiek runāts par sievietes tiesībām, ja viņa tiek pazemota vai piespiesta, tā sakot, “pie sienas” - piemēram, ciešot no vardarbības ģimenē vai izvarota. Aizstāvēt sevi vajag, tas ir saprotams, taču situācijā, kad sieviete atrodas izvēles priekšā - dzemdēt vai nedzemdēt, sabiedrība, kas bieži vien ir pat ģimenes locekļi un draugi, ir skarba un nosodoša.

Pret abortiem, protams, ir jācīnās, taču pret abortiem kā tādiem, nevis sievietes tiesībām uz izvēli. Svarīgi ir izglītot cilvēkus par drošiem kontracepcijas veidiem, un mūsdienu medicīna piedāvā tik tiešām daudz alternatīvu. Simtprocentīgas drošības, iespējams, nevar būt, jo vienmēr kaut kas var noiet greizi un var iestāties neplānota grūtniecība. Tāpēc jautājums ir aktuāls: vai sieviete ir sava ķermeņa saimniece?

Kāda blogere “Cosmo” ir apkopojusi pāris stāstus par sievietēm, kuras ir nožēlojušas sev uzspiesto viedokli, jo, kā viņa uzskata, tikai pašai sievietei ir tiesības izlemt - pārtraukt vai saglabāt savu grūtniecību.

Laiks dziedē, un rētas sadzīst

Lūk, pirmais stāsts. Bija tā. Katrīnai toreiz tikko palika sešpadsmit, un viņa ļoti ilgojās pēc mīlestības - kā Dimā romānos. Vecmāmiņa toreiz teikusi, ka tiešām vajadzētu meitenei atrast kādu labu puisi, un tas arī izdevies. Jā, puisis bija labs - mazliet vecāks, no kārtīgas ģimenes. Viņš iepazinās ar ģimeni, viss jauki, meitene tika aplidota, apčubināta un samīļota. Viss it kā nevainīgi un romantiski.

Tad kādu dienu - pēkšņi stāvoklī! Kauns! Sākās scēnas un strīdi, jauniešu attiecības pajuka, un mīlestība izbeidzās.  Tāds, lūk, iznākums abu jauniešu nevainīgajām pastaigām.

Ģimene apspriedē, kurā jauniete, pats par sevi saprotams, nepiedalījās, nolēma: tikai aborts. Dzemdēt 16 gadu vecumā un sabojāt visu dzīvi neesot nepieciešams. Vēl ir jāmācās un jāatrod vīrs, un tikai tad jālaiž pasaulē bērni, tika nolemts. Nav jāraud, bet jāatbild par savu rīcību!

Katrīnu aizveda pie ārsta. Ginekoloģe norūca, ka šonedēļ pie viņas nākot jau ceturtā skolniece, taču norīkojumu aborta veikšanai tomēr uzrakstīja. Pēc tam meitenei bija liels kauns un sāpes - ne tik daudz fiziskas, cik emocionālas, turklāt pret viņu izturējās kā pret gaļas gabalu: gulies, nepīksti, pati esi vainīga, mazgadīgā palaistuve. Protams, par šo notikumu uzzināja visi, jo visi vienmēr uzzina, tāpēc kauns bija vēl lielāks.

Laiks dziedē, un rētas sadzīst. Katrīna salaba arī ar savu padzīto puisi. Pēc dažiem gadiem viņi pat apprecējās un vēl joprojām dzīvo kopā. Viņiem piedzima divi puikas, taču to, ka veikusi abortu, viņa ļoti nožēlo un uzskata - aborts ir briesmīgākā lieta, kas ar viņu noticis, taču tajā pašā laikā vecmāmiņai un mammai bija taisnība. Bija jāpabeidz mācības un jāsakārto dzīve. Citu variantu nebija.

Daktere: “Es pēc “tehniskās apskates” redzu, ka gaidāma patoloģija!”

Cits stāsts. Laurai toreiz bija 40 gadu. Divdesmitgadīgā meita bija stāvoklī, dēls mācījās 9.klasē, un tad pēkšņi - divas sarkanas strīpiņas, veicot grūtniecības testu. Aprunājoties ar vīru, nosprieduši: vecākā meita izaugusi, dēls arī jau laukā no ģimenes ligzdas. Varbūt tomēr vajadzētu vēl vienu puisīti vai meitenīti? Lai uz vecumdienām prieks!

Tomēr priekšā - vilšanās. Laura aizgājusi uz konsultāciju, un daktere, ļoti skaista sieviete, negaidīti izmetusi: “Vai jūs pavisam traka esat? Jūsu vecumā dzimst tikai bērni ar Dauna sindromu! Jums ir liekais svars, neesat jauna, jādomā par veselību! Pat nedomājiet par to! Kā var pieaugusi sieviete nedomāt ar galvu? Es pēc “tehniskās apskates” redzu, ka gaidāma patoloģija!”

Sieviete koridorā sākusi raudāt. Mājās pakonsultējusies ar vīru, izlēmusi meklēt citu ārstu. Beigu beigās tomēr uztaisījusi abortu, jo apkārtējo spiediens bijis pārāk liels.

Laura tagad ļoti nožēlo šo savu soli - ka klausījusies citos. Vēlāk ar vīru izšķīrušies, bet ne aborta dēļ. Bērni izauga, un viņi abi ar vīru saprata, ka viens otram ir apnikuši. Un viss. Tagad viņai būtu puisītis vai meitenīte.

Ir dzirdēti dažādi stāsti. Man kādai paziņai pēc aborta veikšanas vairs nekad nevarēs būt bērnu, bet viņai nebija izvēles, nācās to darīt veselības dēļ. Tas, šķiet, ir skumjākais iznākums...