TV personība Lelde Ceriņa radījusi iespaidu, ka dzīvo sapņu dzīvi - skaisti tērpi, ballītes... Aizraujoši, vai ne? Patiesībā Lelde dzīvē pārvarējusi daudz grūtību un par daļu no tām vēl nav gatava runāt. Viņā ir cīnītājas gars. Ne tikai vēlme parādīt sevi, bet arī pierādīt. Un zināt, ka viss dzīvē sasniegts pašas spēkiem. Par to un daudz ko citu lasi jaunākajā žurnālā "Ieva".
Lelde vairākus gadus strādā televīzijā, un daudzi, viņu nepazīstot, izdara spriedumu - skaista, tātad dumja, iekarojusi savu vietu ar skaistumu.
"Manuprāt, šāds priekšstats ir pilnīgi aplams, jo patiesībā esmu ļoti daudz cīnījusies, lai kļūtu par to, kas esmu. Man dzīvē bijis jācīnās par pilnīgi visu, nekas nav bijis nolikts priekšā tāpat vien, uzdāvināts.
Par to arī man ir vislielākais gandarījums, ka nevienam neesmu parādā - visu, kas man ir, esmu sasniegusi ar darbu, ieguldīto enerģiju, zināšanām. (..)
Pārliecība par sevi nāca ļoti, ļoti lēni. Tai pašā laikā man vienmēr ļoti paticis būt uz skatuves, vadīt pasākumus. Es to arī darīju, pārkāpu pāri saviem kompleksiem, nepilnvērtības izjūtai, pie reizes cīnoties ar šausmīgu lampu drudzi. Iespējams, šodien to nosauktu par veģetatīvo distoniju, bet tolaik par tādu vēl nerunāja. Bijis tā, ka iznāku uz skatuves un man kļūst fiziski slikti - reibst galva, jāskrien uz tualeti - un es vispār nevaru parunāt. Jāteic, ka tikai pēdējo pusotru gadu jūtu - es simtprocentīgi varu sevi kontrolēt. Līdz tam ik pa laikam gan televīzijā, gan vadot pasākumus, man uzmācās iekšēja panika. Ar to ļoti cīnījos, ļoti. Tagad beidzot jūtu - tās vairs nav. Atzīstu savas bailes, bet vairs tām nepakļaujos.
Viens no briesmīgākajiem brīžiem manā televīzijas darbā bija pirms dažiem gadiem. Man bija jāvada laika ziņas. Nekas sarežģīts, vai ne? Taču todien bija liela vētra, un Pārdaugavā divi strādnieki vētras dēļ bija nokrituši no sastatnēm. Tiešais ēters, man jāpasaka, ka šie cilvēki nokrituši, bet panikas dēļ es pēkšņi vairs nevarēju neko pateikt, nespēju savirknēt vārdus un tāpēc pateicu, ka strādnieki ir nevis nokrituši, bet nomiruši... Beidzās tiešais ēters, aizbraucu mājās raudādama, jo biju pārliecināta, ka mana karjera beigusies. Par laimi, man tika dota otra iespēja. Viss, ko esmu sasniegusi, nācis ar ļoti lielu darbu, ar sevis attīstīšanu, kompleksu pārvarēšanu. Beidzot es jūtos pašpietiekama, beidzot jūtos brīva no citu viedokļiem. Esmu uzaudzējusi tik biezu ādu, ka tas mani vairs nesatrauc."
Kāda bija tava motivācija pārvarēt grūtības, bailes, kompleksus? Vēlme redzēt sevi televīzijā, būt uz skatuves?
"Nē, mans virzītājspēks ir azarts. Nepārtraukta ieinteresētība un degsme par to, kā nu būs, cik daudz no sevis varu izspiest, kādas ir manas robežas. Parasti uzstādu sev kādu mērķi - visbiežāk tālu un šķietami nesasniedzamu - un tad mērķtiecīgi uz to eju. Kad to sasniedzu, šķiet - kā es to vispār varēju?! Man ir bail ieslīgt pašpietiekamības mīkstajos pēļos, tāpēc svarīgi nestāvēt dīkā, turpināt. Nekad neteikt - šī ir virsotne, te es palikšu. Baidos no sevis atražošanas, to negribu piedzīvot nevienā dzīves jomā, sevišķi jau darbā. Tikko man rodas izjūta, ka katru dienu eju pa ērti iestaigātu ceļu, man kļūst garlaicīgi. Tāpēc pati meklēju jaunus izaicinājumus un nosaku arvien jaunus mērķus. Tieši tas man ļāva ielauzties televīzijā, pārkāpt pāri bailēm, panikas lēkmēm, nepārliecinātībai. (..)"
Visu interviju ar Ledi Ceriņu lasi jaunākajā žurnālā "Ieva".
