Aristokrātisks un nervozs melomāns

Populārās pašmāju rokgrupas Autobuss debesīs ģitārists Andris Dzenis, izrādās, ir ne tikai kaislīgs bītlu piekritējs, bet arī liels suņu mīļotājs. Par savu mājas draugu viņš sauc septiņus gadus vecu šķirnes kolliju Duglasu, kuram patīk gan Džona Lenona, gan saimnieka spēlētā mūzika.

Ganot ģimeni

"Es viņam esmu kā tāds draugs vai brālis," savas attiecības ar Duglasu skaidro Andris. "Viņš man ļoti uzticas un klausa mani. Ārā viņu parasti gan ved tēvs ar mammu. Es par tādām lietām parūpējos paretam, tāpat kā par ēst došanu."

Taču reizēs, kad sanācis doties pastaigā kopā ar tēvu, Andris novērojis, ka kollijs vairāk klausa viņu.

Par Duglasu nosauktais suns (vārdam nav īpašas vēstures – gluži vienkārši šim šķirnes kollijam vajadzēja izdomāt vārdu, kas sāktos ar D burtu) Dzeņu ģimenē parādījās tad, kad Andrim bija 15 gadu. Toreiz viņam ļoti gribējies kolliju, jo tieši šīs šķirnes suns ģimenē bija jau agrāk. Tiesa, ne šķirnes. "Kad iepriekšējais kollijs nomira, pagāja daži gadi un māsa ar savu vīru mūs pārsteidza – uzdāvināja jaunu!" atceras ģitārists. "Mamma viņam ir no Londonas, bet tēvs no Maskavas. Tā teikt, ar visiem papīriem, bet mēs viņu neaudzinām konkursiem un izstādēm."

Lūgts salīdzināt iepriekšējo un šo kolliju, Andris saka, ka ļoti būtisku atšķirību starp šķirnes un nešķirnes suņiem nesaskata. Duglass varbūt vienīgi esot uzmanīgāks, mierīgāks un kautrīgāks: "Viņam gan patīk riet, kas, manuprāt, nozīmē to, ka viņš nejūtas droši. Kollijam tas ir asinīs – vajag visus sargāt un kontrolēt situāciju, kā jau ganu sunim." Saimnieks smej, ka tas jūtams arī kopīgās ģimenes pastaigās. Tiklīdz kāds no bariņa atpaliek, tā suns sāk uztraukties un mēģina atpalicēju dabūt atpakaļ, skrienot apkārt un rejot.

Bērnības trauma

Uz tagadējo mājvietu Mārupes jaunceltnes dzīvoklī Dzeņu ģimene pārcēlās pirms gada, tāpēc savus pirmos sešus dzīves gadus Duglass pavadīja krietni citādos apstākļos – pārsvarā ar lielu interesi vērojot pa logu transportlīdzekļus, kas pārvietojas pa Krišjāņa Barona ielu. "Man ne īpaši patīk suņu būšanas centrā," Andris atzīst. "Tas ir redzams, ka suns mokās – nedabū ne paskriet, ne padauzīties. Patiesībā tie centra trokšņi viņam radījuši diezgan lielu traumu."

Īpaši Duglass neieredzot salūtu, kas saistīts ar kādu atgadījumu viņa bērnībā. "Kad Duglasu pirmoreiz izlaida ārā, viņš ārkārtīgi priecājās un lēkāja pa pirmo sniegu," stāsta Dzenis. "Mamma viņu pasauca, viņš skrēja klāt, un pēkšņi viņai aiz muguras sīkie uzlaida gaisā hlapuškas..."

Duglasam bērnības trauma esot tik liela, ka viņš vēl tagad sākot trīcēt pat tad, ja tiek uzspridzināts mīkstā plēves iepakojuma gaisa pūslītis. Palielais kollijs pat var pamanīties aizlīst mazā šķirbā aiz tumbas. "Vienā Jaungadā viņš bija uzrāpies uz mašīnas riepas, kas bija aizlikta koridorā aiz mēteļiem," smej Andris. "Tagad viņam atkal tuvojas grūtais laiks."

Pie skaļruņa

Par tagadējām Mārupes platībām un diezgan lielo mieru Duglass, protams, ir sajūsmā. Turpat iespējams likt lietā gana instinktu arī attiecībā uz vietējām govīm. Lai suņa veselīgā dzīvesveida uzskaitījums būtu vēl pilnīgāks, Andris negaidīti atklāj, ka Duglass tik labi iejuties veģetārismu atzīstošajā Dzeņu ģimenē, ka pat labprāt ēd gan avokado, gan burkānus, gan citus dārzeņus. "Tiesa, burkāns viņam obligāti jānomizo," Andris piebilst. "Citādi Duglass to neēdīs. Viņš gan nav veģetārietis, kā mēs pārējie, jo sunim tomēr ir citāda ķermeņa uzbūve."

Savu kolliju Andris nodēvē par īstu aristokrātu, kurš ar visu savu būtību pasaka – pret mani jāizturas īpaši. Suns gan nesmādē arī ne tik izsmalcinātu padauzīšanos. Īpaši veiksmīgi viņam izdodoties izdabūt no netīrās veļas kastes lietotas zeķes un tad staipīt tās pa visu māju. "Otra iemīļota izklaide viņam ir ieskrieties un pagrūst no mugurpuses," Andris stāsta. "Viņam īpaši patīk to izmēģināt ar mammu, jo viņa ir augumā mazāka. Tas viņam tāds humoriņš."

Taču delverības tiek mestas pie malas, līdzko sākas... mūzika. Jaunajā dzīvoklī autobusiešu ģitārvīrs īpaši trokšņojis neesot, taču vecajā gan mīlējis pieslēgt ģitāru pie pastiprinātāja un kārtīgi uzspēlēt. "Man par lielu pārsteigumu Duglass tad gan nevis kaut kur ielīda, bet atnāca un apgūlās tieši pie skaļruņa!" brīnās Andris. "Tagad tā ir vienmēr – tiklīdz tu uzgriez skaļi mūziku, tā viņš ir klāt un apguļas tieši pie tumbas. Tiešām izskatās, ka viņš klausās. Riktīgs melomāns."

***

Kollijs Duglass

Viņa vārds jebkurā gadījumā sāktos ar burtu D, jo tā noteikts oficiālajos papīros

Vārdam nav īpašas vēstures

Mamma ir no Londonas, bet tēvs no Maskavas

Kā jau ganu sunim, patīk kontrolēt situāciju un ganīt saimnieku ģimeni

Ārkārtīgi bail no salūta

Labprāt ēd mizotus burkānus

Mīl atbalstīt galvu pret pilnā skaļumā skanošu skaļruni

Uz augšu