Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pamanot kailu cilvēku (ja vien tas nav pirtī vai kādā citā kailumam atvēlētā vietā un situācijā), ļaudis lielākoties mulst. Un tikpat apmulsuši jūtas, saskaroties ar bezkažokainu suni vai kaķi. Šoreiz stāsts par kailajiem kaķiem sfinksiem. Konkrētāk – par Donas sfinksiem.
Ir vairākas sfinksu šķirnes. Un savu nacionālo izveidojuši arī krievi – tie ir Donas sfinksi. Interesanti, ka donieši un pīternieki sākuši kašķēties, kuram gan sfinksīgāks sfinkss, bet starptautiskais šo kaķu standarts apstiprināts 1998. gadā... Rīgā... Pirms gadiem 30 kaķmīļu sabiedrību pāršalca sensacionāla vēsts: Kanādā piedzimuši kaili kaķēni. Šis fakts, protams, ieinteresēja selekcionārus, un viņi izveidoja šķirni, ko nodēvēja par sfinksiem. Nepagāja ne pārdesmit gadu, kad šie kaķi precizitātes labad bija jādēvē par Kanādas sfinksiem, jo uzradās līdzīgi, taču maķenīt atšķirīgi kailuļi – īsāki, smagnējāki, viņu galva ir izteiktāk trijstūrveida. Nelabvēļi gan smīn, ka Krievijā šādi kaķi radušies Černobiļas atomelektrostacijas avārijas dēļ, taču patiesībā šķirnei ar šo nelaimi neesot nekāda sakara. Ciltsmāte Varvara Šķirnes aizsācēja bija nu jau nelaiķe Jeļena Kovaļova, kura dzīvoja Rostovā pie Donas. 1986. gada februārī Jeļena, atgriežoties no darba, atņēma puišeļiem somu, kuru tie mētāja no rokas rokā – no somas skanēja žēlabaini ņaudieni. Kā izrādījās, zēni bija nežēlīgi rotaļājušies ar jauku, pūkainu bruņrupučkrāsas kaķenīti. Sieviete nelaimīgo dzīvnieku pieņēma savās mājās. Par Varvaru nosauca. Kad viņai bija apmēram astoņi mēneši, mince pakāpeniski sāka zaudēt savu kažociņu. Dakteri gudri runāja, dažādas zāles parakstīja, pat izmeta veco dakterjociņu Ārstēsim vai ļausim dzīvot?... Beigu beigās atļāva dzīvot. Varvara turpināja zaudēt apmatojumu, taču jutās brīnišķīgi. 1989. gadā Jeļena sadomāja savu Varvaru aizvest uz kaķu izstādi. Viņu izsmēja. Izsmēja arī nākamajā izstādē, kad Jeļena jau visgudri klāstīja, ka viņas kaķenīte ir no sfinksiem – nu nebija krievi par tādu šķirni dzirdējuši... Kā nākamā nozīmīgā kaķpersona šķirnes rašanās procesā minama Varvaras un kāda Eiropas īsspalvaiņa meita Čita (starp citu, arī Čitai vetārsti piedēvēja iedzimtu kailo ēdi). Nu vareni izvēlīga bijusi, vairākus līgavaiņus līdz asinīm apskādējusi, tai pašā laikā gaudulīgā balsī rozēm istabiņu kaisot, līdz beidzot viņu bez jautājumiem paņēmis kāds milzīgs miskastnieks (patiešām pagalmā atrasts runcis)... Un bērni, lai gan pūkaini piedzimuši, ar laiku sākuši kažociņu novilkt. Pirmais īsteni kailais (kopš dzimšanas) kaķēns piedzima 1992. gadā. Un patiesībā tas bija vien dabas untums, nevis cilvēku mērķtiecīgas rīcības rezultāts. Mērķtiecīgs selekcijas darbs aizsākās tikai vēlāk. Donieši un pīterboldi Kailuļus pāroja ar īsspalvainajiem un pusgarspalvainajiem kaķiem, un metienā pavisam noteikti gadījās pa kādam kaķēnam bez kažociņa. Tiesa, par pavisam kailiem tos nosaukt nevarēja – dažas ķemeņa daļas tomēr rotājās ar apmatojuma kušķiem. Taču ar laiku tika iegūti arī īsteni plikkaķi. Rostovā pie Donas slavenākā šīs šķirnes kaķu audzētava ir Mif. Ļoti labi panākumi šķirnes veidošanā bijuši kādai Maskavas kaķu entuziastei. Šķirnes starptautiska atzīšana gan bija jāgaida ļoti ilgi – WCI atteicās reģistrēt tik jaunu šķirni, kura vēl nebija pilnībā nostabilizējusies. Tomēr 1998. gadā Rīgā Donas sfinksu entuziasti savu panāca. Tiesa, par īstenu donieti tiek atzīti tikai tie kailuļi, kuriem Donas sfinksi senčos ir vismaz trijās paaudzēs. Daži Varvaras pēcnācēji nonāca Pēterburgas kaķinieku rokās. Ar sfinksu audzēšanu sāka nodarboties kluba Kotofej pārstāvji. Viņi izfunktierēja, ka labāki rezultāti ir tad, ja kailos kazakus pāro ar Siāmas kaķiem. Pēc šādas savienības gan kaķu augums kļuva elegantāks un slaidāks. Un ne vienmēr tas ir labi – šķirnei tomēr ir savi standarti, un, ja dzīvniekam jābūt masīvam, tad slaidums tiek uzskatīts par trūkumu... Taču pēterburdzieši iespītējās un savus lolojumus nodēvēja par pīterboldiem. Šī šķirne gan vēl nav atzīta. Vēl jāpiebilst, ka īstens donietis ir kluss radījums, savukārt pīterbolds mantojis siāmisko runīgumu. Klēpjumīlis Lai gan doniešu saimnieki apgalvo, ka nav iespējams ar kaķiskākām īpašībām apveltīts kaķis par viņu mīļumu, sfinksu saimniekiem vajadzētu rēķināties ar to, ka viesi ilgu laiku nespēs pierast pie šāda mīluļa parādīšanās mājās. Un jāsaprot, ka viņu izjūtas varētu salīdzināt ar jaundzimuša bēbja pēkšņu uzrašanos svešinieka klēpī... Jā, klēpji doniešiem vareni patīkot – atliekot vien cilvēkam apsēsties, kā tur jau uzrodas sfinkss un sāk dziedāt savas kaķiskās dziesmiņas par to, cik ļoti viņš mīl cilvēkus. Donas sfinksi esot jautri, rotaļīgi bērni, kuriem nav ne mazākās agresivitātes. Viņi ir ziņkārīgi, vienmēr cenšas piedalīties visās norisēs, kas mājās notiek. Viņi labi jūtot cilvēka garastāvokli un spējot to uzlabot. Donas sfinksi esot itin viegli uzturami un kopjami. Un runas par to, ka šie kaķi ir slimīgi, esot nelāgs apmelojums. Vismaz kārtīgās audzētavās dzimstot veselīgi kaķēni. *** Donas sfinkss - Izcelsmes valsts: Krievija - Vidēja izmēra kaķis ar muskuļotu ķermeni un pagarām kājām - Mazuļi piedzimst ar daļēji vai pat pilnībā apmatotu ķermeni, bet no vilnas atbrīvojas 1,5 mēnešu vai pat tikai 2 gadu vecumā - Krāsa: jebkura viena vai tās kombinācija ar balto - Latvijā – kopš 2000. gada