Sveiciens no zobārsta!

Vai jūs zinājāt, ka cilvēkam ar cieši sakostiem zobiem būtu jāstaigā tikai divpadsmit minūtes diennaktī? Daba tā paredzējusi, lai zobi tik ātri nenodiltu un nenolietotos. Protams, mēs staigājam ilgāk — stundām ilgi, un zobi nodilst. Par laimi, tos var atjaunot.

Zobārsti min divus galvenos iemeslus, kāpēc cilvēkam jātērē nauda zobārstniecī­bas pakalpojumiem — pirmkārt, tas ir stress, kura dēļ mēs dzīvojam cieši sakostiem zo­biem un miegā tos nežēlīgi griežam, tā ka instruments, kam būtu jākalpo visu mūžu, gluži vienkārši pirms laika sarūk un nodilst. Un, otrkārt, tāpēc, ka mēs par zobiem pietie­kami labi nerūpējamies. Lai cik banāli tas skanētu, ja cilvēks jau kopš mazām dienām kārtīgi tīrītu zobus un domātu par mutes hi­giēnu, 75% gadījumu viņš stomatologa krēsla nesēdētu. To atzīst pilnīgi visi zob­ārstniecības speciālisti.

Viss ir labojams!

Sāksim ar to, ka mums ir palaimējies, jo zobārstniecība pēdējo piecpadsmit gadu lai­kā attīstījusies milzu soļiem. Ja vien ir vēlē­šanās un pietiekami daudz līdzekļu, lai izār­stētu zobus, tad to var izdarīt vislabākajā veidā. Turklāt šeit pat Latvijā. Starp citu, ru­nājot par līdzekļiem, zobārsti uzskata, ka pakalpojumu cenas ir adekvātas. Patiesībā tam pat būtu jābūt augstam, un ne vien tā­dēļ, lai radītu motivāciju kopt un saudzēt zobus (dabas dotos, kas nākuši pilnīgi par velti, cilvēks diemžēl jau pirmajās divās dzī­ves desmitgadēs aizlaiž postā), bet tāpēc, ka dārga ir zinātne, izglītība, materiāli tehniskā bāze — viss, ko mēs stomatologa kabinetā mūsdienās varam izmantot. Bet saņemt un izmantot mēs varam visplašāko pakalpoju­mu spektru. Piemēram, ja runājam par visai ikdienišķu situāciju, kad zobā izveidojies caurums un radusies vajadzība to novērst, mums ir iespējas izvēlēties visdažādāko plombējamo materiālu. Kādu jūs vēlaties — zobu krāsā vai no zobiem atšķirīgā krāsā? Visā pasaulē cilvēki arvien vairāk vēlas, lai plombas būtu nemanāmas, tāpēc plombēja­mo materiālu attīstība notiek tādā virzienā, lai no materiāla, kas ir zobu krāsā, iegūtu pēc iespējas labāku rezultātu. Patlaban šajā grupā zobu terapeiti izmanto tā saucamos kompozītmateriālus un porcelānu (ar to do­mātas dažādas keramikas masas, ko sajauc nevis turpat kabinetā mazā trauciņā, bet ga­tavo laboratorijā un pēc tam stiprina (zobārsti saka: cementē) zobā). Taču zobu krāsas plombas nav absolūti ideālas, citādi nepa­stāvētu otra grupa — no zoba atšķirīgas krā­sas materiāli. Bet — visu pēc kārtas.

Zelta plomba

Vienas no vecākajām plombām, kādas, domājams, lietojuši jau senie romieši un ēģiptieši, jo tās atrastas izrakumos, bijušas no zelta. Zobārstniecības klīnikas un mācī­bu centra «ARK» prezidents medicīnas dok­tors Pēteris Apse atzīst, ka pēdējā laikā gan pēc tām esot arvien mazāks pieprasījums (tāpēc ka zelts nav zobu krāsā), taču zobār­ste Ieva Henkuzena saka: ja kolēģi jautātu, kādas viņa pati izvēlētos, daktere balsotu par zelta plombām. Šis materiāls ir izturējis ārkārtīgi lielu laika pārbaudi, to var ļoti pre­cīzi, patiesībā — visprecīzāk iestrādāt zobā, neļaujot veidoties malu sūcēm, kas ir galve­nais iemesls komplikācijām un atkārtotai zo­bu ārstēšanai. Zelta plombām piemīt baktericīdas īpašības, tas nozīmē, ka ap tām nerosās mikrobi. Un, ja nav mikrobu, tad nav arī toksīnu un to izdalītās indes, kas ir galvenais zobu bojāšanās iemesls — šīs vielas šķīdina zo­bu emalju. Bet — zelta plombas ir zelta krāsā. Tās var redzēt, un tas nav moderni.

Sudraba plomba

Tieši tāpat no zobiem atšķirīgā krāsā ir tā saucamās sudraba plombas, kas patiesī­bā ir sakausējuma jeb amalgama plombas. Arī tām ir ļoti liela vēsture, un tās ar labiem panākumiem (neveidojas malu sūces, nav komplikāciju un vajadzības zobos atkārtoti urbt arvien lielākus caurumus) lieto jau vairākus gadu simtus un pat tūkstošus. Gal­venais amalgama plombu trūkums — tās at­šķirīgi no zoba reaģē uz temperatūras kairi­nājumu. Ja, piemēram, jūs iedzerat karstu kafiju un uzēdat aukstu saldējumu, tad zo­bu audu izplešanās un saraušanās process noris citā ātrumā nekā amalgama plombu izplešanās un saraušanās process. Tas var kaitēt zobam, radīt diskomforta sajūtu, vei­cināt plaisu rašanos, kas savukārt var izrai­sīt dažādas sūdzības, īpaši, ja tās skārušas dziļākos zobu audu slāņus. Mīnuss ir arī kosmētiskais efekts. Un vēl — amalgama plombas korodē, bet korozijas produkti mēdz zobu pārkrāsot. Tas mums nepatīk. Tomēr amalgama plombas joprojām lieto ļoti daudz. Piemēram, Lielbritānijā pat vai­rāk nekā zobu krāsas materiālu plombas.

Zobu krāsas plomba

Zobu krāsas plombējamiem materiā­liem tāpat ir savi trūkumi, bet ir arī ļoti lie­li plusi. Piemēram, kompozītmateriāliem, ar ko Latvija strādā jau vairāk nekā desmit gadu, ir ļoti daudz krāsu — dažiem pat līdz 30 toņiem, kas ļauj perfekti pielāgot plombu zobu krāsai. Trūkums — šīs plombas, tāpat kā zelta un amalgama plombas, laika gaitā saraujas. Tas nozīmē, ka, netīrot zobus pie­tiekami rūpīgi, brīvajā daļā, kas izveidojas starp sarāvušos plombu un zoba audiem, iekļūst mikrobi. Zobs sāk bojāties. Tāpēc cilvēki mēdz sacīt, ka pirms zobu plombēša­nas viņiem problēmu nav bijis, bet ar pirmo plombu tas radušās. Kompozītmateriālu sa­raušanās koeficients ir vidēji 3–4%, taču zobārsti gaida jaunākās paaudzes plombas, kas sarausies, lielākais, par vienu procentu.

Porcelāna plomba

Arī porcelāna plombu jeb keramikas masu fizikālā iedarbība temperatūru kon­trastos zobiem nav īpaši labvēlīga, taču šīs plombas parasti izvēlas maksātspējīgi cilvē­ki ar augstu motivāciju, kas, atjaunojuši zo­bus, tos kopj ar vēl lielāku rūpību, tāpēc komplikācijas ir reti. Turklāt porcelāna plombas ir ļoti skaistas. Tās rada iespaidu, ka cilvēkam ir veseli zobi. Protams, zobi ar porcelāna plombām ir jāsaudzē — pret tiem jāizturas tieši tāpat kā pret smal­kiem porcelāna traukiem. Patiesībā — arī bez tām. Porcelāna plom­bas neizmanto, ja restaurējamā zoba daļa ir proporcionāli liela, jo tad var veidoties plaisas, kā arī tad, ja cilvēkam ir sakodiena problē­mas vai viņš miegā stipri griež zobus (ārsti uzskata, ka 90% cilvēku vairāk vai mazāk intensīvi naktī griež zobus). Izrādās, tas atstāj mil­zīgu ietekmi uz zobu kvalitāti, jo zobi dilst, un dilst arī plombas. Ja plombas dilst citādā ātrumā nekā zobi, turklāt cilvēkam ir kādas ve­selības problēmas (piemēram, kuņģa vainas), zobu emalja pastipri­nāti šķīst.

Zobārsti plombām izvirza konkrētas prasības — lai tās būtu funkcionālas, neradītu vajadzību lieki urbt un zaudēt vesela zoba struktūru un lai pēc ķīmiskās iedarbības tās būtu ārstnieciskas (šā­di, ārstnieciski, plombējamie materiāli zobārstniecībā ir pieejami, vienīgi tiem nav īpaši laba kosmētiskā kvalitāte, tāpēc ārsti tos iz­manto pagaidu plombām). Un tomēr, lai cik dīvaini tas izklausītos, plombu materiālam ilgtermiņā nav izšķirošas nozīmes. Kā saka Ie­va Henkuzena, neviena plomba labi nestāvēs slikti koptā mutē. Visvairāk rezultātu ietekmē higiēna, un zobārsti nebeidz atkārtot, ka zobi ir jātīra, jātīra un vēlreiz jātīra. Starp citu, viņi arī atturas plombām nosaukt konkrētus garantijas laikus, jo plombas kalpo­šanas laiku nosaka ne vien tas, cik kvalitatīvs ir materiāls un cik profesionāli ārsts to ielicis, bet arī cilvēka veselības stāvoklis, hor­monu līdzsvars. Jebkas — traumas, stress, pārdzīvojumi — ietekmē šo līdzsvaru. Mainoties, piemēram, estrogēnu līmenim, mainās arī kalcija vielmaiņa. Tas vistiešākajā veidā ietekmē zobus. Kā mēdz jokot ārsti, nedrīkst aizmirst, ka pie zobiem piestiprināts arī pats cilvēks.

Vissvarīgākais — estētiskais efekts

Diemžēl bojāti zobi ir Latvijas iedzīvotājiem raksturīga problē­ma. Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta zobārsts Linards Grieznis saka — stomatologiem darba vēl ilgi netrūks, jo īpaši — protēzistiem. Tiesa, pieaugot sabiedrības labklājības līme­nim, palielinās arī cilvēku iespējas izmantot modernākās zobu res­taurācijas metodes. Piemēram, arvien būtiskāku vietu protezēša­nā ieņem implanti, kas ļauj aizvietot trūkstošos zobus, neskarot un neietekmējot blakus esošos zobus. Līdz šim, ja zobu rindā kāds vidū trūka, zobi līdzās tika izmantoti kā tilta balsti. Abi zobi, kas atradās abās pusēs trūkstošajam, apmēram pusotra milimetra biezumā tika noslīpēti un pārsegti ar kronīšiem. Patlaban, ja vien šie zobi ir veseli un tiem nav nepieciešama restaurācija, trūkstošā zoba protēzi var balstīt uz implanta jeb mākslīgās zoba saknes. 95% gadījumu tā ir absolūti droša metode, jo pierādīts, ka skrūve, kas veidota no ar organismu biosaderīga materiāla — titāna — sakau­sējuma, kaulā ieaug bez sarežģījumiem. Pasaules mērogā to pat vairs neapspriež, bet domā, kā panākt pēc iespējas estētiskāku efektu, lai nebūtu manāms, ka restaurētais zobs balstīts uz mākslī­gās saknes. Citiem vārdiem, tiek meklēts risinājums, kā graciozi noslēpt skrūves un kroņa savienojuma vietu.

Implanti pavēruši arī iespēju atbrīvoties no izņemamam pro­tēzēm, ja trūkst pilnīgi visu zobu — uz sešām, septiņām skrūvēm var balstīt neizņemamu protēzi. Tiesa, lai skrūves ievietotu kaulā, tam jābūt pietiekami spēcīgam. Ja žokļa kauls ir atrofējies vai stip­ri samazinājies, nepieciešama papildus operācija, lai to aizvietotu.

Starp citu, implantu izmantošanai nav vecuma ierobežojumu, un osteoporoze nav šā protezēšanas veida kontrindikācija (izpētīts, ka osteoporoze žokļus skar ļoti nenozīmīgi). Mākslīgās zobu saknes ievietošanai ir dažas kontrindikācijas — piemēram, izteikta kaula atrofija vai ļoti zema imunitāte, kas sastopama ļoti smagās cukura diabēta formās, kad ikvienai operācijai var rasties sarežģījumi. Arvien lielāku popularitāti iemantojušas arī porcelā­na plāksnītes, ar kurām var koriģēt zobu formu un krāsu. Piemē­ram, ja zobi ir veseli, bet brūni — bērnībā lietotas tetraciklīna gru­pas antibiotikas, kas emalju iekrāsojušas tumšu — porcelāna plāk­snītes ir teju vienīgais risinājums, kā atgūt pievilcīgus zobus. Ār­sti atzīst, ka patlaban tā arī ir vissaudzējošākā zobu restaurācijas metode, jo zoba audi jānoslīpē tikai 0,3–0,5 milimetru biezumā. Turklāt ir mainījies pieņēmums, ka plāksnītes drīkst likt tikai uz pilnīgi veseliem, kariesa neskartiem zobiem. Tās var izmantot arī tad, ja tie ir plombēti. Tiesa — nedaudz. Protams, ar plāksnītēm nevar atjaunot stipri bojātus un plombētus zobus, tad jāizmanto kroņi. Un te nu atkal paveras plašas protežējamā materiāla izvē­les iespējas.

Kādu kroni jūs gribētu?

• Plastmasu jeb akrilātu mūsdienās izmanto arvien retāk (ja nu vienīgi pagaidu restaurācijām), bet ārsts var piedāvāt metāla kronīšus, kas ir ļoti izturīgi, turklāt lēti. Parasti tos iz­manto sānu zobiem, kur vizuālais aspekts nav tik svarīgs. La­bāks kosmētiskais efekts ir metālakrilāta jeb metālplastmasas kroņiem (pamatā izmantots metāls, pārklājumam — akrilāts), ta­ču tas ir salīdzinoši īslaicīgs, jo šis materiāls ar laiku maina krāsu un nodilst.
• Visplašāk zobu restaurācijā izmanto tā saucamo metālkeramiku jeb metālporcelāna kronīšus, kas veidoti uz hroma un kobalta vai cita sakausējuma pamata. Metāla pamata dēļ tie ir ļoti izturīgi, savukārt porcelāna pārklājums ļauj saglabāt īstam zobam raksturīgo dzīvīgumu (tas gan lielā mērā atkarīgs gan no izmantotā metāla, gan keramikas masas).
• Dārgāki un vizuāli nevainojamāki ir kroņi, kuru pamatā ir smalks zelta režģis — tos sauc par galvanokeramikas kro­ņiem. Tiesa, tos izmanto lielākoties tikai tad, ja nepieciešams res­taurēt atsevišķus zobus. Ja kāda zoba trūkst un nepieciešams tilts, zobārsti parasti lieto metālkeramiku.
• Latvijā pagaidām vēl jauna tehnoloģija ir porcelāna klā­šana uz cirkonija un alumīnija oksīdu maisījuma pamata. Tas ļauj iegūt ļoti dabisku un izturīgu rezultātu, jo cirkonijs ir zobu krāsā un neietekmē porcelāna nokrāsu.
• Vēl iespējams izmantot tīru porcelānu, kas estētiskajā zi­ņā nodrošina ļoti labu rezultātu. Taču ārsti atzīst, ka tas nav pats izturīgākais materiāls. Pret tīra porcelāna kroņiem jāizturas tieši tāpat kā pret porcelāna plombām — ar īpašu saudzību un piesar­dzību. Lai gan — mums jāsamierinās: neviens kronis nekalpo vi­su mūžu. Kā saka dakteris Apse, no protezēšanas materiāla un tehnikas nevar prasīt daudz vairāk, kā no īsta, dzīva zoba. Tur­klāt var uzlikt visskaistākos kronīšus un plāksnītes. Ja dārzu ne­kopj, tajā saaug nezāles.