Neirotiskie traucējumi nav izdomājums vai izlikšanās

Diemžēl vēl vairāk ir gadījumu, kad cilvēki ar savām problēmām gadiem ilgi cīnās paši. Par populārākajām neirotisko traucējumu izpausmes formām un to novēršanas iespējām stāsta psihiatrs Māris Taube.

Mīts par neirozēm

Līdzīgi depresijai, arī neirozes visbiežāk izpaužas kā nepatīkams satraukums, nemiers un bailes. Vairākumu neirotisko traucējumu izraisa psiholoģiska rakstura problēmas: neveiksmes darbā, nepatikšanas privātajā dzīvē, ģimenē, savstarpējās attiecībās utt.

Sabiedrībā joprojām populārs mīts, ka neirotiskie traucējumi ir viegli atklājami un ārstējami, ka tie bez īpašas ārstēšanas var pāriet paši. Patiesībā minētā problēma var izpausties tik daudzveidīgi, ka tās atklāšanai nepieciešama ļoti rūpīga izmeklēšana. Tāpat — pretēji minētajam mītam — neirozes grūti pakļaujas ārstēšanai.

Ne velti, analizējot neirotisko traucējumu izcelsmi, tiek ņemtas vērā gan psihoanalītiskās, gan uzvedības, bioloģiskās un ģenētiskās, gan sociālās teorijas. Neraugoties uz to, neirozes simptomus tik un tā ļoti grūti atšķirt no citu slimību simptomiem. Tāpēc īpaši būtiski diagnozes noteikšanā nekļūdīties. Pacienta dzīvībai vienlīdz bīstama var izrādīties gan pašārstēšanās, gan nepareiza ārstēšana. Nav jābūt mediķim, lai nojaustu, kas gaidāms, miokarda infarktu uzskatot par panikas lēkmi un to ārstējot ar iepļaukāšanu vai aukstu ūdeni…

Izpausmes formas

Neirotiskā tipa traucējumi un to izpausmes atkarīgas no vairākiem faktoriem: cilvēka psiholoģiskā brieduma, sociālās stāvokļa, vispārējā veselības stāvokļa, ģenētiskām predispozīcijām u. c. Starptautiskā slimību klasifikācijā neirozes ietvertas sadaļā «Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi» un izskatītas kopā ar neirotiskiem traucējumiem: fobisku trauksmainību, paniku, ģeneralizētu trauksmi, obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, reakciju uz smagu stresu, adaptācijas traucējumiem, disociatīviem traucējumiem un somatoformiem traucējumiem.

• Par fobisko trauksmainību visbiežāk liecina trauksme, bailes un dažādas veģetatīvas izpausmes (sirdsklauves, svīšana) noteiktā situācijā, kas cilvēkam nav draudoša. Pie fobiskas trauksmainības pieder agorafobija — bailes no atklātiem laukumiem, lielām ļaužu masām, sociālās fobijas — bailes no sabiedrības, bailes publiski uzstāties un t.s. izolētās fobijas — bailes no dzīvniekiem, tumsas, pērkona u. c.;
• panikas gadījumā pacientam bailes rodas dažādās grūti izskaidrojamās situācijās. Panikas lēkmes parasti sākas pēkšņi, cilvēkam ir sajūta, ka viņš smok, rodas smaguma sajūta krūtīs un izteiktas bailes. Minētie simptomi raksturīgi arī akūta miokarda infarkta un citu saslimšanu gadījumos, tādēļ to izvērtēšana noteikti jāuztic ārstam;
• obsesīvi kompulsīviem traucējumiem raksturīgas nomācošas, uzmācīgas domas vai arī nepieciešamība atkārtot noteiktas darbības. Cilvēks pats no minētajām domām un darbībām nogurst, taču nespēj tām pretoties. Piemēram, pacients, baidoties saslimt ar kādu no infekciju saslimšanām, gandrīz nepārtraukti mazgā rokas;
• adaptācijas traucējumi visbiežāk rodas pēc akūtas psihotraumējošas situācijas vai ilgstoša stresora iedarbības. Minētās problēmas var izraisīt gan vardarbība, gan izvarošana, gan hroniskas vai akūtas slimības, kā arī radinieku nāve un dzīvesvietas maiņa. Šādos gadījumos pacientam nereti raksturīga tieksme uz pašnāvību, cilvēks jūtas vientuļš, tāpēc laika gaitā kļūst nomākts, vienaldzīgs pret apkārt notiekošo un norobežojas no apkārtējiem. Tā kā līdzīgi simptomi raksturīgi arī depresijai, tad, lai nodrošinātu slimības efektīvu ārstēšanu (abos gadījumos atšķiras ārstēšanas metožu izvēle), nepieciešama ļoti pamatīga izmeklēšana;
• disociatīvos traucējumus visbiežāk izraisa dažādas psihotraumējošas situācijas, kuru rezultātā pacientam parādās atmiņas traucējumi, jušanas un kustību traucējumi; var būt arī krampji;
• pacienti, kam diagnosticēti somatoformie traucējumi, regulāri sūdzas par dažādām kaitēm, paši bez mediķu rekomendācijas dodas uz dažādiem sarežģītiem izmeklējumiem, taču tajos nekādas saslimšanas parasti neatrod. Neraugoties uz to, pacients turpina iet uz izmeklēšanām, apmeklē citus — «labākus» speciālistus. Sūdzības šādos gadījumos visbiežāk ir nespecifiskas — gremošanas traucējumi, vemšana, nieze, sirdsklauves, svīšana, spiediena, smaguma sajūtas vēderā, dedzināšana un ilgstošas trulas sāpes. Nereti pacienti meklē konkrētu saslimšanu, piemēram, onkoloģisku slimību. Vairākumā gadījumu slimniekam šādas bažas izraisa tuvinieka nāve vai minētās veselības problēmas kādam viņiem tuvam cilvēkam;
• bailes un trauksme ir normālas fizioloģiskas reakcijas, kas cilvēkam palīdz mobilizēties un nodrošina pašsaglabāšanos. Par zināmiem veselības traucējumiem liecina tas, ja pacients nepārtraukti mazgā rokas, nemotivēti pārbauda, vai ir aizslēdzis durvis, vai izslēdzis elektrisko sildītāju. Tāpat iemesls uztraukties ir tad, ja minētās darbības jau sāk noteikt un diktēt cilvēka uzvedību, ietekmēt viņa ikdienas dzīvi, darbu un pamazām traucē gan pacientam pašam, gan viņa tuviniekiem.

Ārstēšana

Neirotiska rakstura traucējumu ārstēšanā izmanto gan dažādas bioloģiskās, gan psihoterapeitiskās, gan socioterapeitiskās metodes. No medikamentiem šādos gadījumos visbiežāk rekomendē trankvilizatorus. Nereti minēto traucējumu novēršanai nākas izmantot arī antidepresantus un citus psihotropos medikamentus. Tie jālieto īslaicīgi un mērķtiecīgi. No psihoterapeitiskām metodēm neirožu ārstēšanā parasti izmanto atbalsta psihoterapiju un uzvedības terapiju (piemēram, obsesīvi kompulsīvu traucējumu gadījumos pacientu «pieradina», desensibilizē). Nereti šādos gadījumos (īpaši akūtu stresa situāciju un adaptācijas traucējumu novēršanai) izmanto arī krīžu terapiju. Neirotiskos traucējumus laikus un precīzi diagnosticējot, pacientiem bieži izdodas no tiem atbrīvoties uz visiem laikiem vai arī — vismaz ievērojami mazināt to izpausmes. Ārstēšanās rezultāti lielā mērā atkarīgi no tā, vai pacientam izdodas novērst psihotraumējošo situāciju un atrisināt radušos iekšējo konfliktu. Ārstēšana būs apgrūtināta, ja sieviete turpinās dzīvot kopā ar vīru, kurš pret viņu bijis vardarbīgs, vai arī tad, ja neatrisināsies pacienta samilzušās sociālās problēmas (bezdarbs, bezpajumtniecība u. c.). Ļoti sarežģīti novērst neirotiskos traucējumus, kuru pamatā ir kāda smaga mentāla slimība (piemēram, depresija vai šizofrēnija).

Tuvinieku atbalsts

Par medicīnisko palīdzību ne mazāk svarīgs neirotisko traucējumu gadījumā ir arī pacienta tuvinieku atbalsts. Bieži slimnieks nesaprot, kas ar viņu notiek, un minētos simptomus nespēj sasaistīt ar zināmiem psiholoģiskiem pārdzīvojumiem. Tāpēc apkārtējo rīcībai jābūt atbalstošai, racionālai un vērstai uz risinājuma meklēšanu. Te vienlīdz svarīgi nenoliegt saslimšanu, taču arī nesatraukt pacientu, uzskatot viņu par slimāku, nekā tas ir patiesībā. Vispirms svarīgi nepieļaut to, ka cilvēks neirotiskos traucējumus mēģina novērst pats, ilgstoši lietojot trankvilizatorus un dažādus miega līdzekļus. Nav korekti cilvēku, kuram ir neirotiski traucējumi, apsmiet, aicinot «saņemties» un «beigt ākstīties» un tādējādi netieši norādot, ka neirotiskie traucējumi tāds nieks vien ir, ka pacients ar tiem var tikt galā pats, bez ārstu palīdzības. Cilvēks, kuram ir neirotiski traucējumi, nespēj kontrolēt savu rīcību vai slimību izpausmes un nav vainojams, ka tādas radušās. Minētie simptomi nav pacienta izdomājums vai izlikšanās.