Kā Persiks kļuva par saimniekpapu Miķi

Patversmē - piesardzīgs un atturīgs Tā kā vecais runcis, varenais zaķu ķērājs, putnu plēsējs un māju no svešiem klaidoņiem sargātājs, bija devies uz citiem medību laukiem un sēru laiks pagājis, Līču patversmē noskatītajam skaistulim pavērās iespēja dzīvot Jēkabpils rajona Variešu pagasta Uģēru mājās. Saimnieki, Aija un Jānis, gan mazliet bažījās - ko Rīgas kundziņš te laukos sadarīs, vai pratīs izvairīties no apkārt klīstošām lapsām un, galvenais, kā sadzīvos ar mājas īsteno saimnieci, raksturā visnotaļ nešpetno trīskrāsu kaķeni Betu... Taču fotogrāfijā redzamajam šarmantajam purniņam laikam piemita īpašs valdzinājums. Protams, gribējās vairāk, bet patversmē sniegtās ziņas bija paskopas - puisis atvests no Jaunmārupes, kur kopā ar diviem brāļukiem dzīvojis privātmāju teritorijā. Labi cilvēki pabarojuši, apmīļojuši, taču laikam jau pastāvīgas rūpes uzņemties nav vēlējušies un, lai skaistie dzīvnieki nepanīktu, atveduši uz Līčiem. Tur Persiks sākumā izrādījis nešpetnu raksturu, bet, kad šķīries no savas runča identitātes, kļuvis pavisam rāms. Vārdu sakot - liels, pūkains zeltrozā krāsas "dīvāna spilventiņš". Pēc mīluļa uz Rīgu devās saimnieka meita un piecgadīgā mazmeita. Jāteic, sagaidīšana no ņauvas puses nebija pārāk silta - dzīvnieks ierāvās būra stūrī, neuzticīgi glūnēja un atsaucās vienīgi kopējas pastieptajai rokai, kamēr citi bēdubrāļi blakus krātiņos vai no ādas ārā līda, lai atbraucējas pamanītu tieši viņus... Turklāt izrādījās, ka Persikam nepatīk bērni - ieraudzījis meiteni, viņš nošņācās un ielīda vēl dziļāk, mazajai pat asaras saskrēja acīs. "Laikam jau kādu nepatīkamu pieredzi no bērniem guvis," kopēja domīgi noteica. Taču, kas izlemts - izlemts, gan jau ar lielu pacietību un mīlestību izdosies pagātnes rēgus aizgaiņāt. Persiks uzsāka ceļu uz savām jaunajām mājām. Mīlestības kamols Jau pirmajā vakarā atklājās vēl viena iepriekšējās dzīves nianse - Persiks baidījās arī no vīriešiem. "Bērni viņu mocījuši, vīrieši gaiņājuši, tikai tantiņas barojušas un izturējušās labi," secināja saimniece. Viņas rokās pūkainis acīm redzami atplauka - laimīgi murrāja, bet, ja plauksta stāja glaudīt, bukņīja ar mīksto pieri kā tāds aunelis, ieņurkāja purniņu cilvēka saujā un laizīja roku, kas bija devusi pajumti un mīlestību. Pirmie mēneši pagāja, kaķim soli pa solītim iepazīstot jaunos apstākļus. Nogāja patversmes būra šaurībā uzaudzētais pārmērīgais tuklums, atklājot spraunu un sportisku, lai arī masīvu kaķa augumu. Pāris nedēļu laikā nomainījās kažoks. No saimnieka viņš vēl arvien slēpās, bēga arī no sugasmāsas Betas, kura, protams, jaunatnācējam šņāca un skrāpēja. Vienīgi vakaros, kad saimniece atgriezās no darba, Miks (vārdu nācās mainīt, jo kur nu pāri laukiem tādu "Persiku" izsaukt) iegāja mājā, kur naktis pavadīja gultas galvgalī, bet no rītiem modināja saimnieci, laizot viņai seju un teciņiem pavadīja uz darbu līdz mājas stūra rožu krūmam. Tomēr, cik tad ilgi tāds staigāsi - zemāks par zāli? Kad Betai sāka nākt "brūtgāni" un sist Miku ārā no jauniegūtās mājas, pušelniekam vienreiz apnika. Parādīdams, ka nav nekāds mīkstčaulis, viņš aiztrieca ciemiņu pāri laukam, bet nelaipno kundzīti uzdzina kokā. Šķiet, kaķis iedveš respektu ar savu brango augumu vien, jo balstiņa viņam sīka un smalka - kā jau kastrātam. Kopš tā laika Miks Uģērēs dzīvo pašapzinīgi kā saimniekpaps. Ķer peles, dzenā vardes, mētā kurmjus. Vasarā āra darbu tik daudz, ka vakaros pat mājā nesasaukt. Ar kaķeni noslēgts pamiers, bet šā gada sākumā Miks kļuva par krusttēvu viņas meitām, no kurām viena, trīskrāsu skaistule Meda, vēl arvien dzīvo dzimtajās mājās un labprāt ar Miku spēlējas. Vienīgi pret svešiem ļaudīm persikkrāsas skaistulis joprojām izturas ar neuzticību - viesiem rokās nedodas un, tikai saimnieces mīļi pierunāts, ļaujas glāstiem. Tomēr pret bērniem kļuvis atsaucīgāks. Kad mazā meitene vasaru pavada pie vecvecākiem, Miks pat dažreiz vēlīgi "strādā par spilvenu" viņas guļvietā. Šķiet, būs taisnība teicienam: laiks dziedē visas rētas.