Ir mūsdienīgi runāt par ekonomikas attīstību, nacionālo kopproduktu, atklātību un sabiedrības līdzdalību ar vidi saistītajos jautājumos, ko nodrošina Orhūsas konvencija, taču tajā pašā laikā ikviens, kam pieejams internets, var pārliecināties par to, ka Rīgas monitoringa stacijas fiksē regulāru gaisa piesārņojuma normu pārsniegšanu, turklāt gaisa kvalitātes uzlabošanas jomā nekas nozīmīgs netiek darīts.
Ogļu spēkstacija kūpinās dzīvsudrabu (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tādējādi tiek pārkāptas ES gaisa struktūrdirektīvas prasības. Piemēram, plaušām kaitīgo PM10 jeb cieto putekļveida daļiņu atļauto normu pārsniegšana gandrīz ik dienu tiek fiksēta vienīgajā šogad stabili strādājošajā Latvijas PM10 stacijā K.Valdemāra ielā Rīgā. Praktiskā darbā ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā VAK Ozolsalas projekta darba grupā saskāros ar izvairīšanos veikt ietekmes uz veselību novērtējumu plānojamiem objektiem.
25% Latvijas bērnu piedzimst jau alerģiski. Nesen tika publicēts Zviedrijas vides komitejas ziņojums par Baltijas jūras katastrofālo stāvokli eitrofikācijas dēļ. Šādos apstākļos praksē cits pēc cita tiek turpināts virzīt dažādus projektus: piemēram, termināļus un kaitīgus izmešus ražojošas fabrikas dzīvojamo māju tuvumā, dioksīnu pārbaudes vairākkārt neizturējušo bīstamo atkritumu dedzinātavu Olainē, milzīgu zviedru netīrās veļas mazgātavu Olainē u.tml. Katrs no šiem civilizācijas augoņiem samazina bioloģisko daudzveidību, piesārņo vidi un gandē iedzīvotāju veselību. Nesen dziļā naktī braucu Rīgas virzienā no Bolderājas – kā pa ceļam gan kūpēja skursteņi! Es tiešām apšaubu, ka reālie dati par izmešiem, ja tos kāds mērītu plašāk un rūpīgāk, tuvu pie iedzīvotāju mājām, atbilstu jebkādām ES gaisa struktūrdirektīvām un Latvijā ar atbilstošajiem MK noteikumiem pārņemto normatīvu prasībām. Varbūt vērts kā piemēru pamēģināt iedomāties amatpersonu un partiju (ne)padarīto un (ne)paveikto Jaunmīlgrāvja un Sarkandaugavas iedzīvotāju veselības (saslimstību) labā ilgu gadu garumā.
Par ko tad VAK protestē šoreiz? Turpinot VAK prezidenta Arvīda Ulmes un VAK valdes izteikto, izvērstāk izklāstīšu dažus «pret» VAS «Latvenergo», kas sadarbībā ar Vācijas energokompānijas «E.On Energie GmbH» meitasuzņēmumu «E.On Energy Projects GmbH» veic, aptuveni 500 miljonus eiro vērtas ogļu elektrostacijas ar jaudu 400 MW būvniecības lietderības izvērtējumu. Kā pamatojums tiek minēts, ka pēc Ignalinas AES otrā bloka slēgšanas 2009.gadā pietrūks importētās elektroenerģijas.
VAK galvenie argumenti pret ogļu elektrostacijas būvniecību:
dedzināt ogles lielos apjomos nozīmē veicināt globālās klimata izmaiņas. Un tas nekas, ka Latvija nav pārtērējusi atvēlētās CO2 izmešu kvotas. Ja valstij tiešām vajag vairāk elektrības, tad mums jāattīsta atjaunojamās enerģijas resursi: saules enerģija vasarā, vēja un viļņu enerģija rudenī un pavasarī. CO2 piesārņojuma rezultātā notiek globālās klimata izmaiņas. Par ledāju kušanu un klimata izmaiņām ziņo jau tagad; loģiski būtu, ka ledus atkāpsies arī kalnos un lēnām paaugstināsies jūras līmenis, jo ūdens sasilstot izplešas. Tad ne tikai applūdīs piejūras valstu teritorijas un zudīs bioloģiskā daudzveidība, bet cietīs arī neindustriālie un planētai nevēlamo CO2 neražojošie cilvēki, piemēram, Grenlandes eskimosi.
Ogles nav Latvijas vietējais kurināmais, līdz ar to atkarība no ārējiem resursiem nevis samazināsies, bet palielināsies. Ja trūkstošo vasaras, rudens un ziemas elektrību visu laiku varam iepirkt jebkur ES, tad ogles vedīsim no Anglijas vai Polijas, bet pārkrausim vienā Latvijas tehniski aprīkotajā ostā par attiecīgu monopolistu tarifu.
Varbūt mēs vienkārši tērējam par daudz enerģijas? Ko tieši dara mūsu valsts, lai siltinātu daudzdzīvokļu mājas u.c., tādējādi ietaupot kurināmo un saudzējot atmosfēru no kaitīgajiem izmešiem? Mēs paši varam taupīt elektrību mūsu pašu veselības dēļ, vismaz tik ilgi, kamēr nevaram izvēlēties videi draudzīgi ražotu enerģiju.
Kāpēc netiek samazināti nodokļi ener-ģiju taupošām precēm un uzņēmējdarbības nozarēm un palielināti nodokļi enerģiju šķērdējošām precēm un uzņēmumiem?
Kāpēc valsts uzņēmums «Latvenergo» pompozi izsludina konkursu par labāk izgaismoto namu, nevis par energotaupīgāko skolu, saprātīgāk atjaunojamo enerģiju izmantojošo pagastu?
Un, ja mēs neņemam vērā to, ka Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, ja neticam, ka kāda ES valsts varētu mums pārdot trūkstošo enerģiju, ja neesam pamanījuši, ka Latvijā aug meži un ir dažādas iespējas attīstīt dažādu veidu atjaunojamās enerģijas ražošanu, ka ir dažādas iespējas taupīt enerģiju, tad tik tiešām vējiem bagātajā Kurzemē varbūt jābūvē liela ogļu spēkstacija? Taču nedrīkst ignorēt to, ka Vācijā jaunas 37 000 MW (!) vēja spēkstacijas izmaksu novērtējums 2015.gadam svārstās ap 2 miljardiem eiro. Salīdzinājumam: «Latvenergo» un «E.On Energy Projects GmbH» plāno, ka viens megavats saražotas jaudas ogļu spēkstacijai izmaksātu 1 milj. ASV dolāru. Svarīgi, ka vācu vēja energospēkstacija ietaupītu 20–40 miljonu tonnu CO2 izmešu un, protams, neražotu citus izmešus. «Latvenergo» un «E.On Energy Projects GmbH» ogļu spēkstacija bez milzīga daudzuma skābo izmešu SO2 (sēra dioksīds), NOx (slāpekļa oksīdi) un PM10, kas veido skābos lietus, mirdinātu Baltijas jūru un kaitētu cilvēku veselībai desmitiem kilometru lielā rādiusā, turklāt radītu arī nozīmīga apjoma dzīvsudrabu saturošus izmešus!
Baltijas jūra jau pašlaik mirst skābo izmešu, slāpekļa nosēdumu un lielākajā daļā veļas mazgājamo līdzekļu esošo fosfātu radītās eitrofikācijas dēļ, bet iedzīvotāju saslimstība un mirstība palielinās skābo izmešu un putekļu dēļ. Satiksmes maģistrāļu tuvumā skujkoki un cilvēku veselība cieš no pieaugošās transporta plūsmas. Pievēršot uzmanību skujkokiem maģistrāļu tuvumā, pieaugošās transporta plūsmas piesārņojuma sekas ir redzamas katram, te un tagad! Cerot, ka ne Vides ministrija, ne valdība negaidīs uz skaļiem tiesu darbiem par ES gaisa struktūrdirektīvu nepildīšanu, bet pašas ķersies pie Latvijas lielākajiem slāpekļa piesārņojuma avotiem – transporta, intensīvās lauksaimniecības un pāris patiesi lielajiem punktveida avotiem (Liepājā, Brocēnos, Rīgā un citur visā Latvijā) –, kā arī nodrošinās vismaz jaunu mazo degšanas avotu sertificētu atbilstību gaisa struktūrdirektīvas prasībām, es turpinu par vienu konkrētu – ogļu fabriku izmešu grupu, respektīvi, par dzīvsudrabu saturošajiem izmešiem.
Pasaulē iegūst 9000 t dzīvsudraba gadā, no tām 5000 t vēlāk nonāk jūrās un okeānos. Eiropas vides birojs šogad Madridē rīkoja starptautisku konferenci par jaunākajiem pētījumiem dzīvsudraba un vides mijiedarbībā. Dzīvsudraba koncentrācija gaisā ir zema, taču tas nokļūst augsnē, tad upēs, uzkrājas barības ķēdē un, līdzīgi kā dioksīni, nonāk dzīvnieku un cilvēku orgānos. Ir valstis, kur pārbauda dzīvsudraba saturu produktos un aizliedz tirgot, ja normatīvi ir pārsniegti. Piemēram, Japānā, Minamatas pilsētā, bija polivinilhlorīda rūpnīca, kurā kā katalizatoru izmantoja dzīvsudrabu. Tas nokļuva upē. Ēdot saindētās zivis, nomira 200 cilvēku, tuvākajās prefektūrās saslima 100 tūkstoši cilvēku. Minamatā 25% cilvēku bija kustības traucējumi, 29% – dzirdes defekti, 13% – redzes traucējumi. 6% pilsētā dzimušo bērnu četrus gadus pēc avārijas bija cerebrālā trieka. Metildzīvsudrabs ir toksiskākais dzīvsudraba savienojums, un tas uzkrājas barības ķēdēs. Brīvā dabā tas rodas ūdenī, kur mikroorganismi dzīvsudrabu pārveido par metildzīvsudrabu. Šis savienojums ir taukos šķīstošs, ļoti indīgs un noturīgs. Zivīs dzīvsudrabs var uzkrāties 3000 reižu augstākā koncentrācijā nekā ūdenī. Baltijas jūras zivīs Hg ir līdz 0,5 mg/kg. Tādēļ Ziemeļvalstīs grūtniecēm ir aizliegts šīs zivis lietot pārtikā. Dzīvsudraba organiskajiem savienojumiem ir teratogēns efekts. Tas izpaužas kā centrālās nervu sistēmas bojājumi. Tā rezultātā pavājinās atmiņa un parādās uzvedības novirzes.
50.gados, kad metildzīvsudrabu vēl lietoja graudu kodināšanai, Stokholmas tuvumā līdakas saturēja 5,7 mg/kg Hg. Ar šādām līdakām ēdināti kaķi nomira 2–3 mēnešu laikā. Zviedrijā problēmu novērsa, aizstājot metildzīvsudrabu ar citiem graudu kodinātājiem. ASV Pārtikas un medikamentu pārvalde un 40 ASV štati jau ir oficiāli brīdinājuši nelietot pārtikā ar dzīvsudrabu saindētās zivis (pamatojot šo lēmumu ar tā savienojumu neirotoksisko iedarbību). Latvijā dzīvsudraba piesārņojums ir aktuāls, jo nav stingras kontroles pār dzīvsudrabu saturošajām iekārtām. Ticami, ka šo bīstamo piesārņojumu galvenokārt rada izlietotās dienasgaismas lampas, kuras izmet sadzīves atkritumos, nevis nodod bīstamo atkritumu apsaimniekotājiem. Krematoriju skursteņos arī dzīvsudraba tvaikos pārvēršas daļa «sudraba» zobu plombu. Tādā un līdzīgā veidā dzīvsudrabs nonāk Latvijas vidē. Kādi smago metālu izmeši nāk ārā no skursteņiem, piemēram, Liepājā no «Metalurga» vai Brocēnos, var tikai nojaust un cerēt, ka to piesārņojošās darbības atļauja reiz panāks stingru monitoringu no avota un apkārtnē vismaz atbilstoši esošajām gaisa struktūrdirektīvas prasībām un LR MK noteikumiem.
Pagaidām Latvijā par smago metālu izmešu kaitīgumu nav iespējams daudz ko teikt, jo ir pārāk maz sistemātiski vāktu datu. Esošie liecina, ka Liepājas, Saldus un Rīgas apkārtnē būtu ieteicams regulārs smago metālu monitorings, visu ietekmei pakļauto iedzīvotāju informēšana par līmeņiem un ietekmi, iespējām samazināt šo ietekmi, kā arī piesārņojošo objektu piesārņojošās darbības atļauju atbildīgāka izsniegšana. Sadarbojoties ar «FOE» jeb «Zemes draugiem», zinu, ka citās valstīs šādus bīstamu izmešu avotus valdības izvieto tālu prom no iedzīvotājiem, un nu jau arī dotē ogļu kurināmā aizstāšanu ar krietni tīrāko dabasgāzi, turklāt tiek pieprasīta atgāzu desulfizācija. ES ievērojamā apjomā subsidē atjaunojamās enerģijas ražošanu (saules, viļņu un vēja enerģijas formās). Un tas ir tāpēc, lai enerģijas ražošana vienlaikus neveicinātu globālās klimata izmaiņas un novērstu vairāku grupu izmešus: CO2, SO2, NOx, CO jeb tvana gāzi, GOP jeb gaistošus organiskus savienojumus, smagos metālus, PM10, endokrīno sistēmu ietekmējošus izmešus u.tml.
Turklāt, ja jau Latvijā ķeras pie energojautājumu risināšanas, tad tikai normāli būtu sagaidīt investīcijas un projektus tieši atjaunojamās enerģijas nozarē. Mazās HES, kam nav normāli funkcionējošu zivju ceļu, protams, neapgādā ar ilgtspējīgi ražotu enerģiju, un tie būtu par īpašnieku naudu jāpārbūvē vai par valsts naudu jāslēdz un jādemontē. Par laimi, «Latvenergo» vēl nav privatizēts. Tas pieder katram no mums. Tāpēc arī mēs varam prasīt no Saeimas un pašvaldības deputātiem un valdības veicināt vietēju un modernu atjaunojamo energoražošanas avotu pilotprojektu atbalstu. Tikpat svarīga ir mērķtiecīga mūsu valsts energopatēriņa samazināšana.