Čūlatur nav pasaules gals

» Brr… Gaisā virmo neskaitāmi jautājumi — kāpēc tur radusies čūla? Kas tās par veicamām eksekūcijām? Vai man sāpēs?

Ikvienai sievietei reizi gadā būtu ieteicams apmeklēt ginekologu, bet kā reaģēt, kad žurnālos la­sītais par dzemdes kakla eroziju jeb čūlu pārvēršas īstenībā? Noklausīties spriedumu, nelikties ne zinis un dzī­vot tālāk vai arī momentā likvidēt to briesmoni tur iekšā? «Ja neārstē čū­lu, sievietei būs pastiprināti izdalīju­mi, kas radīs diskomfortu,» stāsta ārstu prakses «Quartus» ginekoloģe Inguna Kārkliņa. Arī «Veselības centra 4» ginekoloģe Edīte Lazovska atzīst: «Ja čūla vai dzem­des kakla iekaisums ir liels, tad var būt pastiprināti izdalījumi, un tā ir galvenā sūdzība. Praktiski citas sūdzī­bas neesmu novērojusi.»

Ja neārstēsi čūlu, būs vēzis

«Galvenais ir noskaidrot, vai tā pa­tiešām ir čūla, un noteikt ārstēšanos. Ne vienmēr apsārtumu uz dzem­des kakla var saukt par čūlu,» stāsta I. Kārkliņa. Čūla parasti nav ļaundabīga, bet katru gadu ir jāveic apska­tes pie ginekologa un jāveic analīzes, jo ar laiku var veidoties šūnu izmaiņas. Ginekologs paņems maksts uz­triepi un, iespējams, veiks biopsiju (paņems gabaliņu no šūnas), pār­baudot, vai nav radušās atipiskas šū­nas. «Jo retos gadījumos čūla var būt arī priekšvēža vai dzemdes kak­la onkoloģiska saslimšana, tāpēc bez uzmanības šo problēmu nevajadzē­tu atstāt,» uzskata I. Kārkliņa. Ja onkocitoloģiskajā analīzē nav nekādu noviržu un sievietei nav sūdzību, ra­dikāla ārstēšana var arī nebūt nepie­ciešama; iespējams, tiks izrakstītas lokāli lietojamas smiltsērkšķu svecī­tes. E. Lazovska uzskata, ka baidīt slimnieci ar vārdiem «Jums būs vē­zis, ja neārstēsiet čūlu!» ir neparei­zi. Protams, ja analīzes atklāj dzem­des kakla onkoloģisku saslimšanu, sieviete tiek nosūtīta uz operāciju.

Ārstēt vai neārstēt!

Dzemdes kakla erozija ir virspusējo audu, precīzāk — epitēlija — bojā­jums. Čūlas rašanās iemesli ir dažā­di — to var izsaukt gan infekcija, gan endokrīnas (hormonālas) izmaiņas, gan arī traumatisks bojājums pēc dzemdībām.

«Visbiežāk dzemdes kakla iekaisums rodas pēc aborta vai dzemdībām, bet gļotādas defektu novēro arī meitenēm, kas nav dzemdējušas, un tad uzskata, ka en­dokrīnajā sistēmā ir kādi traucēju­mi,» skaidro E. Lazovska, piebilstot, ka ikviena slimības diagnoze skan satriecoši, it īpaši, ja cilvēks jūtas pilnī­gi vesels.

«Čūla nav ne tik reti sastopama, ne arī vajadzētu pārāk uztraukties. Es neuzskatu, ka čūla ir kaut kas nopietns,» atzīst E. Lazov­ska, apzinoties, ka ārstu viedokļi jo­projām par šo jautājumu atšķiras. Vieni iesaka uzreiz pielietot radikā­las metodes, citi atturas. E. Lazov­ska atceras, ka padomju laikā uzska­tīja, ka jebkura slimība ir jāārstē, un neatkarīgi no tā, vai sieviete bija dzemdējusi vai nebija dzemdējusi, vai viņai bija liels iekaisums vai mazs, obligāti bija jāārstē radikāli. «Personiski es sievietēm, kuras nav dzemdējušas un kurām čūla nav pā­rāk liela, nepielietoju nevienu no ra­dikālajiem paņēmieniem — ne čūlas piesaldēšanu, ne piededzinā­šanu. Pamatojums šādai atturībai ir fakts, ka pēc radikālajām ārstēšanas metodēm izveidojas rētaudi dzem­des kanālā, bet rētaudi sašaurina dzemdes kaklu,» stāsta E. Lazovska.

Nereti sievietēm, kurām ir kādas grūtības dzemdību laikā atvēršanās periodā (ja dzemdes kakls neatveras pietiekami ātri), tiek atklāts, ka kād­reiz veikta dzemdes kakla čūlas piededzināšana vai piesaldēšana. Arī I. Kārkliņa norāda, ka «piededzināšanu nekādā gadījumā nevajadzētu pielie­tot pirms pirmajām dzemdībām, jo tad var būt problēmas ar dzemdes kakla atvēršanos dzemdību laikā». «Meitenēm ārstēšana ar medika­mentiem palīdz tīri labi. Protams, tā nav pilnīgi droša, bet tā apārstē čū­lu, un, ja sieviete vēlas, pēc pirma­jām dzemdībām var izdarīt radikālo terapiju,» uzskata E. Lazovska. Inte­resanti, ka ginekoloģe praksē novē­rojusi, ka pēc atkārtotām dzemdī­bām čūlas vairs neatjaunojas.

Izvēlas saudzīgas metodes

Ja sievietei uz dzemdes kakliņa ir čū­la, viņa drīkst dzīvot dzimumdzīvi, tāpat čūla neietekmē grūtniecības iestāšanos. Taču, ja ārsts pieņem lē­mumu par čūlas ārstēšanu, tiek iz­vēlēta atbilstošā terapija. Ja ir infek­cija, vispirms tiek nozīmēta pretiekaisuma terapija. Tālāk ārsts var iz­vēlēties medikamentozo apstrādi (ir speciāli medikamenti, ar ko apstrā­dā dzemdes kakliņu), kas ir vissau­dzīgākā metode. Piesaldēšanu ar šķidro slāpekli arī vēl uzskata par saudzīgu procedūru, bet termisko apstrādi jeb piededzināšanu ar elek­trisko strāvu pielieto, ja ir lielas čūlas.

I. Kārkliņa stāsta, ka vairumā gadīju­mu ārsti tomēr izmanto saudzīgās metodes. Ārstes apgalvo, ka nevie­na no šīm procedūrām nav sāpīga, bet tas esot atkarīgs no sievietes sāpju sliekšņa, turklāt dažām sievie­tēm procedūras laikā novēro dzem­des muskulatūras kontrakcijas (arī nedzemdējušām sievietēm), kas sie­vietei var radīt diskomfortu. Proce­dūra ilgst pāris minūtes, un, ja čūla ir neliela, iespējams, būs nepiecieša­ma tikai viena procedūra. Ārsti uz­skata, ka galvenais sievietei ir nebai­dīties, izrunāt visus jautājumus ar ār­stu un viņam uzticēties. E. Lazovska iesaka arī neklausīties draudzeņu šausmu stāstos, jo, tāpat kā ikvienai sievietei atšķiras dzemdību sāpes, tāpat atšķiras arī čūlas ārstēšana. Ār­ste vēl piebilst, ka bieži vien sievie­tei tieši šī priekšspēle ir daudz nomā­cošāka nekā pati procedūra.