Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kinoloģija – zinātne par suni, kinologs – cilvēks, kurš visu zina par suņiem un ar tiem strādā. Kinologi Latvijā strādā policijā, muitā, robežsargos, arī suņu klubos, audzētavās, taču izrādās, ka profesiju klasifikatorā šādu arodu neatrast. Kinologs ir profesija bez profesijas jeb, kā teic paši šīs nodarbes pārstāvji: mēs darbojamies sabiedriskajā frontē.
Natālija Borodajenko ir Latvijas Kinoloģiskās federācijas takšu un medību terjeru kluba vadītāja, suņaudzētavas "Litlle Lionheart" īpašniece, vada suņu apmācības, dresūras kursus, kā arī izstādēs veic eksperta pienākumus. Šķiet, darba pilnas rokas un iztikšana nodrošināta, taču... – Kā jūsu dzīvē sākās darbs ar suņiem? Varbūt kopš bērnības par to sapņojāt? – Man suņu lietas ir dzīvesveids un, visticamāk, iedzimts. Vecaistēvs ļoti mīlēja suņus, arī tēvs, viņš bija mednieks. Tiesa, viņš vairāk pieskaitāms medniekiem romantiķiem, kuriem patīk nodarboties ar medību suņiem. Man pirmais suns bērnībā bija klēpjsunītis krancītis, centos viņu dresēt kā kārtīgu, lielu suni. Kad suņuks nomira, ar tēvu, kuram ļoti patika foksterjeri, nolēmām tādu iegādāties. Tolaik dabūt šķirnes suni nebija tik viegli. Aizbraucām uz Čiekurkalna tirgu un par vecmammas doto naudu cepures iegādei nopirkām suni. Vēlāk izrādījās: tas bija zagts suns. Avīzē parādījās sludinājums, kur pieredzējis kinologs meklēja visu kucēnu metienu; mēs piezvanījām un pateicām: vienu foksīti esam nopirkuši. Saimnieks tik ļoti nopriecājās par mūsu zvanu (viņš nebija cerējis uz atsaucību), ka suni man uzdāvināja. Ar to sākās mana pirmā saskare ar cilvēkiem, kuri profesionāli darbojas ar suņiem. Tas vīrs, vecs kinologs, man izstāstīja visu: kam domāts foksterjers, ka tie ir medību suņi, izskaidroja, kā viņu kopt, barot. Diemžēl mans pirmais foksītis ilgi nenodzīvoja. Lielāks suns viņu nokoda... Suņi ir jāaudzina (to Natālija nosaka striktā tonī)! – Taču bēdas neatturēja iegādāties nākamo, vai ne? – Tieši tā. Bet, atšķirībā no pirmās reizes, tagad jau zinājām, kur suni pirkt. Devāmies uz suņu mīļotāju klubu un ilgi stāvējām rindā pēc kucēna. Man šausmīgi gribējās brūnu taksi ar dzintarkrāsas acīm. Tagad jau zinu, ka tāds suns skaitās brāķis (gardi nosmej). Kamēr gaidījām uz kucēniem, mums piedāvā nopirkt foksterjeru. Tā kā suns bija ļoti labs, mums uzreiz arī noteica, ka viņš būtu vajadzīgs vaislai. Tā nu suni paņēmu un sāku nopietni ar viņu nodarboties. Vedu uz suņu skolu, dresūrām, uz medību treniņiem, izstādēm. Visgrūtāk gāja ar medībām. Mednieki konservatīvi uzskatīja, ka sievietei starp vīriem nav ko darīt... Tomēr es nepadevos! – Kad un kā sākās ne vairs suņa, bet jau pašas izglītošanās kinoloģijā? – Lēnītēm bija izveidojušies kontakti ar citiem cilvēkiem, kuri šajā jomā darbojās, viņi redzēja, ka suņi mani interesē, gribu ar tiem darboties, un aizsūtīja mani uz dresūras kursiem pie suņu mīļotāju kluba. Pēc tiem klubā izgāju arī kinoloģijas kursus. Mācības bija ļoti nopietnas: tagad var mācīties neklātienē, bet toreiz tikai klātienē; lekcijas lasīja pat pasniedzēji no ārzemēm, veterinārārsti. Pēc šiem kursiem mednieku biedrībā izgāju vēl arī medību suņu kinologu kursus un tad jau kļuvu par kinologu ekspertu. – Vai eksperta statuss pavēra tiesības dzīvniekus vērtēt izstādēs? – Lai varētu strādāt par ekspertu, nepietiek tikai ar kinoloģijas kursu iziešanu. Pēc tiem vajag stažēties. – Ko tas nozīmē? – Noteiktu laiku strādāt kopā ar pieredzējušiem ekspertiem, tad viņu uzraudzībā pašam vērtēt suņus. Tikai pēc tam, kad eksperts tevi ir atzinis par piemērotu šim darbam, viņš izsniedz rekomendāciju, kas ļauj strādāt par pilntiesīgu ekspertu. – Jūsu ceļš uz kinologa eksperta statusu noritēja padomju gados. Vai mūsdienās kaut kas ir mainījies? – Apmācības procesā ne īpaši, bet profesijas pielietojamības ziņā gan. 1991. gadā, sākoties pārmaiņām, kinoloģija kļuva par sabiedrisku darbu. Izņēmumi ir tikai tie kinologi, kuri strādā valsts iestādēs: muitā, policijā, robežsardzē. Visiem pārējiem – un tas ir kinologu vairākums – šī nodarbe ir tikai vaļasprieks. Pēc darba mēs skrienam uz klubu, organizējam dažādas nodarbības, piemēram, socializējošos kursus, kuros suņi tiek apmācīti, kā uzvesties cilvēka sabiedrībā, citu dzīvnieku klātbūtnē. Atsevišķi notiek suņu apmācība, dresūra, gatavošanās izstādēm. Braucu skatīties kucēnus, dzīvniekiem tiek veiktas veselības pārbaudes, plānots vaislas darbs. – Bet maizes darbs, kā noprotu, tomēr nav saistīts ar kinoloģiju? – Jā. Pēc izglītības esmu fiziķe, pēc specializācijas: fizikas pedagoģe, pēc nodarbošanās – datorspeciāliste. Ar kinoloģiju naudu pelnīt nevar, tāpēc ar to var nodarboties tikai cilvēki, kuri pozitīvā aspektā ir apsēsti ar suņiem. – Avīzēs ir lasāmi sludinājumi: "Kinologs apmācīs jūsu suni..." Tātad – šo to nopelnīt tomēr var! – Suņu apmācības kursi nav peļņas avots, jo samaksa par tiem ir visai simboliska, galvenie izdevumi ir par nodarbību telpu īri. Arī vasarā, kad brīvā dabā notiek medību suņu apmācība alās, "uz mežacūkām", viss: alas, žogi ir par kaut kādiem līdzekļiem jārada, un pati tajā ieguldu daudz naudas... Vienīgie apmaksātie kinologi ir valsts iestādēs strādājošie. – Ja cilvēkam pieder suņaudzētava, tad arī tukšiniekos paliek? – Suņaudzētavās visbiežāk tās īpašnieks ir arī kinologs un otru speciālistu algot nevar atļauties. Man audzētavā pavisam ir pieci suņi, divas no tām – kucītes. Pat tad, ja katra pāris reižu gadā dotu pa metienam kucēnu, kas tiek pārdots, visi ienākumi aiziet atpakaļ dzīvniekos: apkopē, veterinārajā aprūpē, barošanā, izstādēs... Ārzemēs audzētavas īpašnieks var atļauties no šīs nodarbošanās dzīvot, pie mums tas iespējams tikai teorētiski. – Kur tieši Latvijā skolojas kinologi? – Latvijas Kinoloģiskajā federācijā notiek licencēti kursi kā pieaugušo neformālā izglītība. – Jēdziens "kursi" liekas visai liderīga apmācības sistēma... – Pēc kursiem – klātienes vai neklātienes – seko ļoti nopietns eksāmens. Komisija uzklausa katru pretendentu un lemj par viņa zināšanu līmeni. Taču labs kinologs neaprobežojas tikai ar kursiem. Piemēram, man tiek piedāvāts kļūt par eksperti vēl kādas šķirnes suņiem, bet tas nozīmē atkal stažēties, saņemt rekomendāciju. Man tam nav laika un, atklāti sakot, arī vēlēšanās. Labāk turpinu regulāri sekot līdzi jaunākajiem materiāliem, publikācijām, atklājumiem par savu šķirņu suņiem, lai zinātu: kādas jaunas tendences pasaulē rodas, kādas slimības parādās, kuras jau pilnībā var izārstēt. – Un tas viss pašmācības ceļā? – Kinoloģijā mācīšanās nebeidzas nekad, vien tālākās zināšanas, vismaz Latvijā, ir iegūstamas pašizglītības ceļā. – Vai LKF apmācību iziet arī nākamie kinologi, kas strādās policijā, muitā, robežsardzē? – Nē. Dienestu dzīvnieki tiek apmācīti īpašām vajadzībām: narkotiku meklēšanai, cilvēka aizturēšanai utt. Laiku pa laikam Lauksaimniecības akadēmijā tiek organizēti kinologu kursi tieši specializēto dienestu kinologiem, muitā, cik zinu, ir sava speciālistu apmācības sistēma. Iespējams, cilvēki tiek sūtīti mācīties uz ārzemēm. Latvijā ir maz iespēju apgūt kinoloģiju. – Manis jau pieminētajos avīžu sludinājumos suņu apmācību piedāvā veikt kā kinologi, tā instruktori. Vai abi to var darīt vai instruktori pamānās, ka tiesīgi suņus apmācīt? – Kinoloģiskās zināšanas ir augstākais līmenis, kas paver iespējas nodarboties arī suņkopību, vaislas darbu, tai skaitā ar suņu apmācību, dresūru. Savukārt instruktors var nebūt kinologs, viņam obligāti jābūt izgājušam tikai instruktora dresētāja kursus. Es cilvēkiem neieteiktu sava suņa apmācību akli uzticēt caur sludinājumu atrastam cilvēkam, kurš sakās esam instruktors vai kinologs. Tikai šajā jomā izglītots cilvēks spēs dzīvnieku pienācīgi apmācīt, tāpēc vajag pārliecināties par šī speciālista izglītību – pieprasiet uzrādīt sertifikātu! – Vai jūs neaizskar tas, ka Latvijas profesiju klasifikatorā nemaz nav kinologa profesijas? – Es to nezināju! Bet tas tikai apliecina manis teikto: kinoloģija ir sabiedrisks darbs, ar kuru nodarbojas tādi "nenormāli" cilvēki kā es un kolēģi citos klubos. Vairākas reizes esmu mēģinājusi suņiem atmest ar roku, bet saprotu – tas ir bezcerīgi.