Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/08/31/11345802t1h7eaf.jpg)
Seksuāli transmisīvās slimības (STS) aprakstījis jau Hipokrats.
Kopš tā laika šo slimību saraksts ir ievērojami palielinājies, cilvēki ir iemācījušies tās ārstēt un nebaidās runāt skaļi. Tiesa, pēdējais fakts mediķiem sagādājis ne mazums raižu — veneriskās slimības gadsimtu laikā ir «apaugušas» ar dažādām leģendām un mītiem.
1. mīts. Ar sifilisu vai gonoreju var inficēties sadzīvē, piemēram, ejot vannā, kurā pirms tam mazgājies slimnieks.
Gandrīz visi mikroorganismi, kas izraisa veneriskās slimības, pāris stundas ir dzīvotspējīgi uz mitra dvieļa vai mazgāšanās sūkļa. Taču, ja ievēro elementārus higiēnas principus, t. i., nelieto svešas lietas (arī auskarus), lūpu krāsu, kas nav tava, netīra zobus ar svešu zobu birsti utt., tad inficēties nav iespējams.
Inficēšanās sadzīves apstākļos ir reta, tomēr ne nereāla parādība. Profesionālās inficēšanās draudiem visbiežāk ir pakļauti ārsti — ķirurgi, stomatologi un ginekologi —, kas strādā vidē, kur mēdz būt ļauni mikroorganismi, savukārt gumijas cimdiem reizēm gadās saplīst.
2. mīts. Ja vīrietis ir pāris reižu izslimojis gonoreju, viņš kļūst impotents.
Ja slimību ārstē nekavējoties un pareizi, vīrieša potenci tā neietekmē. Ja ne — gonokoks izplatās pa urīnceļiem, un tad sekas var būt gan neauglība, gan impotence, gan citas nepatīkamas slimības.
3. mīts. Parādījušies jauni mikroorganismi, kam pat prezervatīvs nav šķērslis.
Lielākoties prezervatīvi (gan sieviešu, gan vīriešu) pasargā no infekcijām un nevēlamas grūtniecības. Bet tas notiek ar noteikumu, ja prezervatīvam ir kvalitātes sertifikāts, tas ir pareizi izvēlēts (šeit runa ir par vīriešu prezervatīviem, jo tiem mēdz būt dažādi izmēri) un tiek pareizi lietots.
Sieviete var pastiprināt aizsardzību pret inficēšanos, izmantojot vaginālās svecītes, krēmus vai tabletes. Tiesa, viņas partneri šie līdzekļi nepasargās.
Starp citu, orālais sekss ir tikpat bīstams — mutes dobumā mikrobi jūtas tikpat ērti kā vagīnā.
4. mīts. Parādījusies jauna diagnostikas metode, kas ļauj ar vienu analīžu metodi noteikt visas slimības.
Viena no mūsdienu diagnostikas metodēm — polimēru ķēdes reakcijas — patiešām ļauj noteikt slimības, STS, «vaininieku». Tomēr šai metodei ir savas nianses. Piemēram, ja pacients ir bijis inficēts ar hlamīdijām, tad vēl labu laiku viņa organismā var būt šīs kaites «pēdas». Tādēļ tikai ārsts var izvēlēties, kādu analīžu (bakterioloģisko, bakterioskopisko, seroloģisko u. c.) veidu veikt.
5. mīts. Eksistē antibiotikas, kas jebkuru infekciju izārstēs trīs dienās!
Nav universālu tablešu, kas izārstēs visas kaites. Piemēram, sifilisu vislabāk ārstēt ar penicilīnu grupas preparātiem, hlamīdijas — ar tetraciklīniem. Turklāt, tikai ārstējot sifilisu un gonoreju, jāpieturas pie dzelžainas shēmas. Pārējām slimībām ārsts katrā konkrētajā gadījumā izvēlas medikamentus un koriģē to devas.
Seksuāli transmisīvo slimību ārstēšanā ir kategoriski aizliegta jebkāda pašdarbība, jo, ārstējot vienu un to pašu slimību ar to pašu preparātu, rezultāti var atšķirties. Kādēļ tā? Iemesli ir vairāki, piemēram, kuņģa sula. Turklāt veneriskās slimības parasti «uzbrūk» kompānijā. Piemēram, gonoreja «nāk ciemos» komplektā ar trihomoniāzi vai hlamidozi, bet reizēm arī ar slimībām, kas nav saistītas ar dermatoveneroloģiju, piemēram, vīrusa hepatītu. Izārstējot STS un iesakot to pašu preparātu kaimiņam vai kādam citam «nelaimes brālim», riskējat ar to, ka šim cilvēkam tikai izstrādāsies imunitāte pret šo medikamentu. Un nevajag ignorēt medikamenta lietošanas norādījumus. Vai zināt, ka alkohols pat nelielā daudzumā iedarbojas uz antibiotikām kā sārms uz skābi? Notiek parasta ķīmiskā reakcija — neitralizācija!
6. mīts. Hlamīdijas izārstēt nav iespējams.
Pareiza ārstēšana — un slimnieks ir izārstēts! Tiesa gan, papildu antibiotikām būs vajadzīgi imunitāti stimulējoši preparāti.
No visām seksuāli transmisīvajām slimībām biežāk sastopamā ir hlamidoze — gandrīz 70 procentiem pacientu, kas konsultējas ar ārstu, tiek noteikta tieši šī diagnoze. Hlamidoze bieži vien ir iemesls gan vīrieša, gan sievietes neauglībai. Un, ja sievietei izdodas apaugļoties, pastāv ārpusdzemdes grūtniecības vai spontānā aborta draudi.
7. mīts. No viena dzimumakta ar slimu partneri inficēties nav iespējams.
Tā gadās, taču ārkārtīgi reti. Visā pasaulē zināmi tikai pāris gadījumi, kad laulātajiem liktenis ir bijis labvēlīgs un viņi savos sānsoļos nav inficējušies ar AIDS.
Visbiežāk infekcija tomēr organismā nokļūst. Interesanti, ka sifilisa preventīvai ārstēšanai tiek nozīmēti tikai tie, kas bijuši tuvā kontaktā ar slimnieku. Tādēļ, ja vīram ir bijis sānsolis ar aizdomīgu personu un viņš, nācis pie prāta, nākamajā dienā dodas pie ārsta, injekcijas tiks nozīmētas tikai viņam. Lielākajai daļai infekciju inkubācijas periods ir pietiekami liels, un vienas dienas laikā sieva netiks inficēta, pat, ja ir noticis dzimumakts.
8. mīts. Eksistē dažādas metodes, kas samazina infekcijas risku ārkārtas situācijās, piemēram, ja plīsis prezervatīvs.
Mediķu arsenālā tiešām ir šādi līdzekļi — tie jālieto pāris stundu laikā pēc dzimumakta. Tomēr arī šie medikamenti negarantē 100% drošību. Turpmākos pāris mēnešus jāuzmana pašsajūta un, ja rodas kaut mazākās aizdomas, nekavējoties jāgriežas pie ārsta.
Bet ko darīt, ja plīst prezervatīvs un pie rokas nav «glābējtabletītes»? Pēc iespējas ātrāk jāiztukšo urīnpūslis, jānomazgā ārējie dzimumorgāni ar saimniecības ziepēm un nekavējoties jādodas pie ārsta.
9. mīts. Ārstējoties valsts veneroloģiskajā dispanserā, par manu slimību tiks paziņots darba devējam.
Absurds! Šis mīts apziņā iesakņojies kopš padomju laika, kad darbavietai par cilvēkiem ziņoja visi. Ja vien paši šo noslēpumu neizpaudīsiet, par to neviens neuzzinās. Ārstam slimības vēsturi liedz izpaust ne tikai Hipokrata zvērests, bet arī likums. Pat, ja ārstēšanās noris stacionārā, slimnīcas lapā netiks ierakstīts patiesais ārstēšanās cēlonis.