Cēsu rajona pieaugušo izglītības centra vadītāja Daiga Rubene suni iegādājās meitas Līvas neatlaidīgā spiediena rezultātā. Jautāta, kādas šķirnes suns ir Fredis, Daiga smejoties atbild: "Man ir viscēlākās šķirnes suns, tautas valodā saukts par dvorterjeru. Māte tam ir ļoti skaista - karaliskais pūdelis, bet tai bija mīla ar kaimiņu kranci."
Fredis, ar ko pastaigāties
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daiga atzīst, ka cilvēki vienmēr par viņas suņa šķirni apvaicājas, jo Fredim, kā visiem jaukteņiem, esot īpatni šķirņu sajaukšanās uzsvari. Vārdu Fredis suns dabūjis tādēļ, ka pēc Freda izskatījies. D. Rubenei šis ir pirmais suns dzīvē, jo viņa augusi pilsētā, bet vecākiem bijis stingrs uzskats, ka dzīvoklī suņa dzīve ir mocības. Daiga atzīst, ka meita par Fredi rūpējas labi, bet arī viņa pati labprāt dodas ar to garākās pastaigās. "Kad meita zooveikalā bija izlasījusi sludinājumu, ka dāvina mazus kucēnus, nolēmām, ka aizbrauksim tikai apskatīties, bet es, tāpat kā viņa, iekritu kārdinājumā, un kucēnu paņēmām. Tā kā Līva vienmēr gribējusi suni, tad piekritu. Arī tādēļ, ka viņa ģimenē ir vienīgais bērns, un gribēju, lai meitai mājās būtu labs draugs. Suņiem ir tā labā īpašība, ka tie vienmēr priecīgi sagaida saimnieku mājās. Mēs, cilvēki, bieži vien to neprotam, egoistiski vadoties pēc sava garastāvokļa. Varu novēlēt katram no suņiem iemācīties sagaidīt mājās ģimenes locekļus ar patiesu prieku, neraugoties ne uz kādām neērtībām." D. Rubene atzīst, ka suņa turēšanai mājās ir vēl viens pluss – suns ir kolosāls pavadonis pastaigās. "Cēsis ir skaista un sakopta pilsēta, bet, ja vakarā gribi viena pastaigāties, tad īsti nav kur to darīt. Ja sieviete viena vakarā lēnām pastaigājas pa ielām, cilvēki uz to skatās aizdomīgi, bet, ja esi kopā ar suni, tad aizdomas nevienam nerodas. Lielākā problēma sākas tad, ja gribi kaut kur kopā ar suni aizbraukt. Sakarā ar cilvēku sakošanas gadījumiem Latvijā suņus sabiedriskajā transportā vairs negrib pārvadāt. Cēsīs gan to neesmu piedzīvojusi, bet citās Latvijas pilsētās esmu saņēmusi atteikumu, ka ar suni šoferis nevedīs. Pēc likuma, iekāpjot autobusā, jāuzrāda suņa veterinārā pase. Ja suns ir liels, tam jābūt uzpurnim, bet mazs jāpārvadā kastē. Manam jauktenim purns neatbilst neviena uzpurņa standartam, bet ielikšanai kastē tas ir par lielu. To skaidroju kādam šoferim. Viņš stingri noteica, lai lieku kaut vai tīkliņā, citādi nevedīšot. Otra problēma, ko agrāk nebiju ievērojusi, ir tā, ka mūsdienu bērni baidās no suņiem, un attieksme ir neadekvāta. Bērni, ieraugot suni, mēdz sastingt un pacelt rokas. Mans suns šādu žestu uztver kā aicinājumu uz rotaļu un, protams, šim bērnam lēks virsū. Tomēr jāatzīst, ka suns mājās liek apzināt informāciju par saskarsmi ar dzīvniekiem, ko citādi nemaz nevarētu uzzināt, bet uz ielas un transportā piedzīvotie kuriozi bagātina dzīvi," uzskata D. Rubene.