Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudz ir rakstīts par žurku, tostarp arī par mājas žurku neparasti augsto intelektu. Par kāmīšiem valda tieši pretējs viedoklis: nu padumjš zvēriņš, var izmantot tikai dekoratīviem nolūkiem. Gribu izkliedēt šo mītu, kas radies no netaisnīgas attieksmes pret mūsu mīluļiem.
Protams, ar asu prātu un apķērību neizcelsies laboratorijas dzīvnieks, kam nav pat vārda, bet tikai laboranta atskaitēs piefiksēts numurs, kuru pats zvēriņš pat dzirdējis nav. Intelekts ir ne tikai iedzimtas spējas, bet 99% - audzināšana. Pedagogi jau sen secinājuši, ka bērna intelekts attīstās labāk, ja pieaugušie intensīvi ar viņu kontaktējas no visagrākās bērnības. Un var ar pilnu atbildību apgalvot: kāmjiem darbojas tas pats likums. Kad mājās parādās kāmīši, visbiežāk viņi kļūst kaut ar par mīļiem, bet tomēr tikai par dzīvnieciņiem. Viņiem tiek doti vārdi, bet ar tiem gandrīz nemaz nesarunājas. Viņi dzīvo savos būros, tos nemāca nekam jaunam, kas nav raksturīgs kāmjiem dabā. Parasti kāmji, ja tie ir vairāki, kontaktējas savā starpā, un saimnieks tajos neredz sevišķas prāta pazīmes. Vienkārši zvēriņi… Bet, kad mājās ierodas kāmji, kuros uzreiz manāms savs raksturs, viss notiek savādāk. Tā bija ar kāmju pāri Fredi un Grietu. Fredis, kas ienāca mūsu mājā pirmais, bija ar atklātu dabu, viņu pat nevajadzēja pieradināt, jo viņa sabiedriskais un labsirdīgais raksturs lika viņam pirmajam meklēt kontaktu ar cilvēku. Viņš uzreiz saprata, ka Fredis ir viņa vārds, un, to dzirdot, sāka lēkāt uz pakaļkājām un prasīties klēpī. Un viņu nācās ņemt ārā no būra, likt uz galda vai uz grīdas. Fredis aktīvi ķērās pie svešu priekšmetu pētīšanas, bieži atrodot tiem pilnīgi negaidītu lietojumu. Visiem bērniem ir paradums jaunas mantiņas likt uz zoba. Kāmji ir tie paši bērni. Mazie Fredis un Grieta arī izdzīvoja šo “graušanas periodu”. Bet ja Grietai šis periods pārgāja normālā zobu trīšanā pret speciāli tam domātiem priekšmetiem, tad Fredim tam bija cits turpinājums: viņš aizrāvās ar mehāniku! Bet ar ko lai vēl aizraujas mazulis, kurš dzīvo mājā, kur ir pilns no visādiem tehniskiem daiktiem? Fredim ļoti patika ripināt skrūvgriezi, rakties pa skrūvju kaudzīti, kas nejauši pēc kaut kāda tehniska remontiņa bija palikusi uz galda. Tās, kas ļoti iepatikās (sevišķi skrūves, kas nav garākas par 40 milimetriem), Fredis stiepa uz “slēpni” zem gultas, kur ar laiku izveidojās solīda metāla sīkdetaļu noliktaviņa. Kas par plāniem bija kāmja galvā, nevar pat nojaust, bet noteikti tie bija grandiozi. “Katru konstruktīvi sarežģītu priekšmetu ir jāizjauc detaļās” - tāds bija trīs mēnešus vecā Freža kredo. Sākumam viņš izjauca “karuseli”. Pareizāk, centās izjaukt. Noņemt no ass riteni mazajam zvēriņam spēka nepietika, bet mazos ritenīšus atvienot izdevās. Vēl viņš ilgi centās noskrūvēt no kronšteina asi, bet ar lodētu savienojumu mazās ķepiņas netika galā. Tad Fredis ķērās pie mājiņas. Uzliekamais jumtiņš turas uz četriem plastmasas slēdzīšiem. Vienu viņš uzreiz atslēdza, bet tad jau progresēja citas intereses: Fredis pārprofilējās uz elektroniku. Vai ir kas interesantāks, kā izraut no ligzdas štekeri? Vai uzspiest uz pogām un pagriezt skaļuma regulatoru, izbaudot radušos efektu dinamiku ierēkšanās veidā? Bija gandrīz pusnakts, kad lasīju grāmatu klusinātu “T. Rex” pavadījumā. Un pēkšņi klusā mūzika pārtapa skaļos dārdos! No bailēm salēcos un ieraudzīju Fredi ar absolūti laimīgu sejas izteiksmi, ar abām ķepām grūžot pogu ar uzrakstu “Volume”. Grietas būrī par aizbīdni kalpoja tapiņa. Fredis, būdams īsts džentlmenis, nevarēja pieļaut, ka dāma nīkst aiz restēm, un ne reizi vien mēģināja to atbrīvot. Un tad laimīgā diena bija klāt: Fredis izdomāja, no kādas puses un kā vajag izvilkt nepakļāvīgo aizbīdni. Durvis atrodas pie būra grīdas, aizbīdnis ielikts vertikāli tā, ka kāmim nevajadzētu pietikt auguma, lai to izvilktu. Velti cerēts! Fredis izņēma aizbīdni līdz pusei, pieturēja ar ķepu, ar zobiem pārķēra to vidū, lai tas neslīd atpakaļ, un tad mierīgi to izbīdīja. Pirmo reizi viņš kārtīgi nolika tapiņu blakus durtiņām un sāka gaidīt Grietas iznākšanu. Grieta neiznāca, jo atpūtās un pastaigas dēļ netaisījās mosties. Fredis drūmi sēdēja pie durvīm, bet ieiet iekšā neuzdrošinājās. Viņš to sauca, dziedāja skumju kāmju serenādi, skraidot ap būri, bet cietsirdīgā jaunava nekā nereaģēja uz viņa centieniem. Otru reizi viss notika naktī. Pamodos no kutināšanas sajūtas: pa seju noskrēja mazas ķepiņas. Fredis sēdēja pie gultas un skatījās uz mani, gatavs saplūst ar nakts tumsu. Man tomēr izdevās viņu pierunāt pienākt man klāt, un viņš veiksmīgi tika iesēdināts savā būrī. Un te pamanījām, ka Grietas būris ir vaļā. Aizbīdņa nebija. Pameklējuši uz grīdas, zem skapja, neko neatradām. Par slēpni piemirsām. Nācās kaut kādu naglu piestiķēt aizbīdņa vietā. Grieta mierīgi gulēja savā būrī. Bet Fredis bija pacenties pa īstam! Viņš taču atvēra ne tikai draudzenes būra durvis, bet arī savu, kas bija daudz sarežģītāk, jo nācās aizbīdni ne jau vilkt uz sevi, bet stumt to ārā divos piegājienos. Tagad tapiņas nomainītas pret mazām piekarināmajām atslēdziņām. Fredis to ir pietiekami izstudējis un jau meklē iespēju pagriezt slēdzenīti, kas atrodas pārāk tālu no viņa īsajām kāmja roķelēm. “Fredi, ej prom no vadiem!”, “Fredi, atdod skrūvi!”, “Fredi, es strādāju, netraucē, ej, paspēlējies ar pleijeri!” - nezinu, kas no tā tiek līdz viņa smadzenēm, bet viņš iet prom, atdod un iet pie pleijera. Kas teicis, ka kāmji nav intelektuāļi? Ar viņiem var sarunāties kā ar maziem bērniem, un viņi reaģē tieši tā, kā reaģētu bērni. “Grieta, gribi cepumiņu? Tikai maisiņu negrauz! Tev taču saka, negrauz!” –Grieta nobijusies paiet nost no jau izgrauztā cauruma maisiņā un pēc mirkļa padomājusi pievelk sev klāt maisiņa malu. Pat ja viņa ne vārda nesaprata, tikai intonāciju, kāpēc viņai bija jāizlemj, kas tieši provocēja manu neapmierinātību un kā tikt klāt cepumiem, neizraisot jaunu bāršanos. Un viņa šo uzdevumu atrisināja. Tad kas tur teica, ka kāmji nav apķērīgi? Ne tikai dabas dots prāts ir kāmju tautai, bet arī dziļa kultūras izpratne. Smieklīgi? Zinātnieki veica eksperimentu sēriju, lai noteiktu dažādu žanru mūzikas ietekmi uz mājas dzīvniekiem. Pētījumi tika veikti ar kāmjiem. Un noskaidroja profesori ar docentiem, ka vidējais statistiskais kāmis mīl klasisko mūziku, mierīgu un vieglu, kaut ko līdzīgu Šopēnam. Viegli var pamanīt, ka kādu mūziku viņi klausās, ausis izslējuši, sēžot uz mājiņu jumtiem, bet no citas nezina, kur noslēpties. Mīl 40.-60. gadu estrādi, labprāt klausās romances un artroku. Klausās kā koncertā, mazgājas klusiņām, nu patīk. Dzirdot sarežģītās un smagās, skaņu pārejām bagātās Baha simfonijas, kāmji piespiež ausis. Bet smagais metāls – skraida pa būri, nervozē. Nav mazās samta austiņas piemērotas zemajām frekvencēm. Kāmju attiecības ar literatūru ir smags jautājums katram kāmju saimniekam. Grāmatas viņi dievina. Var pat teikt: katrs kāmis savā sirsniņā ir grāmatmīlis. Pie kam priekšroku var dot gan kabatas formāta dāmu romāniem, gan atomkodolfizikas teorētiķu monumentāliem darbiem. Pat visjaunākais kāmis tiks skaidrībā ar jebkuras sarežģītības grāmatu. Lasīšanas rezultāti parasti ir akurāti apgrauzti stūri, skaisti izgrauzti vāki un omulīga rezerves midziņa, izklāta ar visvairāk iemīļotajām izlasīto grāmatu lapām. Teiksim, Fredim no visas plauktos esošās literatūras vairāk patika viņam tuvā tehniskā lasāmviela – “Mehānikas pamati”. Izgriezumus no interesantākajiem materiāliem viņš pārnesa savā noliktavā, kur jau bija divas nagliņas, tapiņa, stieplīte un zeķe darbgalda vietā. Grieta tai pašā plauktā (jādomā, viņa ir īsta dāma) atklāja sev grāmatu par adījumiem un noformēja to pavisam sirreāli. Puse vāka, divas trešdaļas titullapas, trīs ceturtdaļas pirmās lapas, viss “liekais materiāls” bija pārvērsts sīkos papīra putekļos. Kad atklājām šo dizaina mākslas darbu, varējām tikai pateikt: “Grieta, kā tev nav kauna!” Nekaunīgā skatījās uz mums ar lepnu skatienu, un, šķiet, viņai nemaz nebija kauns. Pat tieši otrādi, viņa gaidīja uzslavu un sajūsmu. Kāmji ir mūžīgi bērni. Viņi dzīvo blakus mums un mācās no mums. Viņos mēs atspoguļojamies. Kā bērni ir līdzīgi vecākiem, tā mūsu zvēriņi ir līdzīgi mums. Tikai dodiet tiem pietiekami daudz savas uzmanības, maiguma un siltuma – un viņi kļūs ar jūsu labākajiem draugiem, draugiem, kas visu saprot, kas piedod mūsu vājības un kļūdas. Bet mēs mācāmies no viņiem. Mācāmies atklāti un bērnišķīgi raudzīties uz pasauli, nestandarti izturēties pret, liekas, sen pazīstamo un ierasto vidi. Un tad pat sagrauzta grāmata mūsu acīs var pārvērsties jaunā, neviena neatklātā noformēšanas žanra mākslas darbā.