Suņu Žanna un viņas mīluļi

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pilnīgi traka – iespējams, tā par aizputnieci Žanu Zariņu teiks ne viens vien cilvēks, uzzinot, ka viņai mājās ir divdesmit lieli Vidusāzijas aitu sugas suņi, seši kucēni, trīs pavisam mazie (bet tomēr pieauguši) toiterjeri, kas Latvijā ir liels retums, un pa pagalmu apkārt skraida vismaz astoņi kaķi.

Jā, un dēliņa priekam vēl krabis akvārijā. Suņi ir Žannas vaļasprieks jau kopš bērnības, un šobrīd tā ir arī viņas ikdienas nodarbošanās – prieks, bet arī ļoti lielas un nopietnas rūpes. Suņi, no kuriem baidās vilki Ciemojoties pie Žannas Aizputē, vispirms dodamies apsveicināties ar viņas suņiem. Tie dzīvo turpat aiz mājas un, ieraudzījuši saimnieci, priecīgi lec uz divām kājām pret voljeru durvīm un jautri ierejas, bet, pamanījuši arī svešiniekus, draudzīgos balss toņus nomaina pret bargākiem. Tas drošībai. Suņi pa diviem, trim dzīvo aplokos un šķūnīšiem līdzīgos nodalījumos. Vienā no tiem – seši draiskulīgi kucēni, kas nedaudz līdzinās maziem lācīšiem. Tie, ieraudzījuši svešiniekus, viens otru stumdami nost no durtiņām, mēģina paķibināt atnācēja roku, bet, izlaisti ārā no savas mājvietas, klupdami krisdami te metas skriet ciemiņu virzienā un, cits citu projām stumjot, uzsāk spēles, te dodas pie lielo suņu iežogojumiem, lai izpētītu, kas tur notiek. Prom neviens neskrien. Kāds kādu mēģina izprovocēt uz plosīšanos, bet kāds piesardzīgā izbrīnā sastindzis, ieraugot kaut ko svešu turpat zemē. Un tad priecīgi uzrej. Kad kucēni jāsavāc atkal mājvietā, tas nemaz nav tik vienkārši, jo mazajiem draiskuļiem rotaļas brīvā dabā ļoti iet pie sirds. Saķerot katru no tiem, Žanna savus mīluļus pieglauž sev klāt un sabužina – tādus apaļus kamolīšus nevar nesamīļot. Un sunīšiem patīk saimnieces uzmanība. To pašu gaida arī lielie suņi. Žanna citu pēc cita tos izved ārpus nožogojuma, un arī tie, priekā dauzīdamies, te skrien pie saimnieces, te pie ciemiņiem. Žanna brīdina: "Sargieties, lai viņš jūs neapgāž, šiem suņiem ir daudz spēka!" Bet suņiem slikti darbi nav prātā – tie labprāt ļauj, lai sabužina viņu biezo spalvu un ir pavisam labsirdīgi. Žanna, demonstrējot savu mīluļu labo audzināšanu, cenšas tos nostādīt tā, kā sunim sevi jāparāda izstādēs, bet suņiem gan šobrīd labprātāk patiktu padauzīties pa sniegu. Ar dažiem no saviem Vidusāzijas aitu šķirnes suņiem viņa runā krieviski un vēlāk paskaidro: "Tie ir krievi!" "Kā – krievi?" Izrādās, atvesti no Krievijas un komandas saprot krievu valodā. Kamēr priecājamies par suņiem, to rejas neapklust. Lai arī dzīvnieki redz, ka ciemiņiem nav sliktu nodomu, kārtībai jābūt un jārej, kamēr svešinieki aizies un te viss atkal būs tīrs. Vēlāk (jo sarunāties šādā troksnī nav iespējams) Žanna atkal skaidro: "Vidusāzijas aitu šķirnes suņi ir ļoti gudri un labi mājas sargi. Tie paši sapratīs, kā attiecīgajā situācijā rīkoties, un ir ideāli mājas sargi." Vēlāk Žanna stāsta arī Latgalē piedzīvoto, kur no šiem suņiem pat vilki baidījušies. Jāsaka atklāti – nav tā, ka daudzie suņi Žannai būtu tikai un vienīgi prieka pēc – tas patiešām nebūtu īsti nopietni. Suņi vienlaikus ir arī viņas darbs – Žanna ir suņu audzētavas "Nardicum" īpašniece, taču neslēpj, ka šis darbs tomēr ir nerentabls, jo, lai izaudzinātu patiešām veselu, kvalitatīvu un gudru suni, tajā ir jāiegulda daudz līdzekļu. Kad aizraušanās pāraug kaislībā Kāpēc tieši suņu audzēšanu Žanna ir izvēlējusies par savu nodarbošanos? Tas šķiet pavisam loģisks jautājums. Žanna stāsta, ka mīlestība pret suņiem viņai esot jau no skolas gadiem. Pieredze rāda, ka ne mazums cilvēku, kas nodarbojas ar suņu audzēšanu, to dara tāpēc, ka bērnībā viņi ļoti vēlējušies suni, bet vecāki to lieguši. Kad cilvēks beidzot tiek pie kārotā dzīvnieka, viņam vajag otru, trešo, līdz nevar vairs apstāties. Viņai gluži tā neesot, tomēr aizraušanās pāraugusi īstā kaislībā. Viņa atceras savu pirmo suni. Tolaik Žannai bija tikai 10 gadi, kad viņa tika pie Austrumeiropas aitu šķirnes suņa. Meitene to dresēja un piedalījās sacensībās, līdz drīz šajā aizrautībā bija iekšā un tā vilināja aizvien tālāk un tālāk. Kopš tā laika pagājuši 25 gadi, un viņa joprojām ir kopā ar suņiem. Ar savu tagadējo mīluļu šķirni – Vidusāzijas aitu suņiem, Žanna satikās pavisam nejauši. Bija situācija, kad kādam šīs šķirnes sunim meklēja jaunus saimniekus. Un, kamēr tas notika, suns padzīvoja pie Žannas. Abi iepazinās, viņa apjauta šo suņu izcilās rakstura īpašības un… iemīlējās. Kam vajag suni slepkavu? Stāstot par saviem suņiem, Žanna piebilst arī to, ka, izvēloties suni, ir svarīgi, lai tas varētu kontaktēties ar cilvēkiem. Par tādu suns ir jāizaudzina, jo, kurš tad vēlas suni slepkavu, viņa jautā, piebilstot, ka vajadzības gadījumā ikvienu suni var pārvērst par briesmoni, bet vai tas ir vajadzīgs. "Mani suņi ik dienas kontaktējas gan ar maniem bērniem, gan ar citiem cilvēkiem, un man ir ļoti svarīgi, lai varu jebkurā brīdī būt par viņiem droša," saka Žanna. Un tāpēc audzinot savus suņus ar mīlestību. Vēl tikai pajautāju, ko par troksni, kāds atskan, ja suņu galā parādās svešinieks, saka kaimiņi? "Pagaidām neko," Žanna atsmaida, konfliktu neesot vēl bijis. Bet vispār viņa sapņo par savu lauku viensētu, kur visiem būtu ērtāka dzīvošana. Jautāju, vai Žannai tomēr negribētos meklēt kādu darbu. Varbūt arī gribētos, viņa padomājusi atbild. Nu kaut vai tāpēc, lai nebūtu jādzīvo tikai mājās, lai tiktu sabiedrībā. Žannai ir vīrs un divi bērni: 15 gadus vecā Kristīne un 5 gadus vecais Agris. Tikai kur strādāt? "Aizputē atrast darbu ir praktiski neiespējami," viņa saka. Turklāt mazais bērns un suņi prasa daudz laika. Lai tos apkoptu, paēdinātu, iztīrītu voljerus un izvestu pastaigāties – tur paiet praktiski visa diena. Ne mazums cilvēku nespēj tā īsti saprast šo aizraušanos, bet Žanna par to daudz nebēdā. "Es taču nevienam nesaku, ka viņš nedara pareizi, ja audzē 50 govis vai dara kaut ko citu," viņa ir pavisam kategoriska. "Ja man kāds kaut ko arī saka, es konfliktus neprovocēju, bet ar savu aso mēli ātri vien apklusinu, jo katrs dara to, ko pats izvēlas." Ar suņu audzēšanu nepelna dzīvu naudu Kad sākam runāt par suņu audzēšanas biznesu, Žanna smaida: "Es zinu, ka daudziem šķiet – tas nu gan ir viens varens peļņas avots. Ne viens vien rēķina: kuci nopirku par tik un tik latiem, kucēnus pārdošu par tik un jauna automašīna rokā!" Bet nekā, lai izaudzētu kvalitatīvu suni ar labiem ciltsrakstiem, naudas aiziet ļoti daudz. Nu kaut vai pēdējoreiz. Kuci Žanna veda pārot pie suņa uz Maskavu, pie labākā no labākajiem, lai uzlabotu šķirni. "Latvijas dzelzceļa" noteikumi paredz, ka pasažierim, kas brauc kopā ar suni, vienam pašam ir jāiegādājas vesela kupeja, kurā citkārt dzīvo četri cilvēki. Žanna gan saka – varētu braukt arī kopējā vagonā, bet noteikumi to aizliedz, lai gan sunim ir visas potes un citi drošības līdzekļi. Un tāpēc jāmaksā kā par četriem cilvēkiem: par gultas veļu (reizināts ar četri), par brokastīm (atkal reiz četri, kaut gan Žanna tās vislabprātāk vispār neņemtu) un tā tālāk. Emociju uzplūdā viņa neslēpj, ka šis nu ir uzņēmums, kam viņa labprāt novēlētu bankrotu. Tikai un vienīgi par neelastīgo darba stilu un neciešamo attieksmi pret klientiem. Ar pārošanu ieguldījums kvalitatīva suņa izaudzēšanā tikai sākas. Kucēna veselībai ir vajadzīgas potes un daudz kas cits. Bet pircēji vēlāk īsti nesaprotot: kas tad tur tik daudz ir vajadzīgs? Žanna skaidro: "Tas ir tāpat kā ar bērniem. Katrs taču vēlas, lai viņa mazulis ir stiprs un vesels." Turklāt iegādāts neveselīgs suns vēlāk saimniekiem no maciņa izvilks daudz vairāk naudas, nekā var iedomāties, jo veterinārārstu pakalpojumi ir ļoti dārgi. Žanna saka: "Pie mums vēl tie ir normāli, bet Rīgā gan nesamērīgi augsti. Mēs, suņu audzētāji, paši daudz ko pērkam no izplatītājfirmām un zinām, cik kas maksā, tāpēc varam tikai nobrīnīties, par kādu milzīgu naudu to pašu piedāvā galvaspilsētas klīnikās." Izstāžu skaistums un sarūgtinājumi Kā bērnībā sākusi, Žanna ar saviem suņiem joprojām braukā uz izstādēm. Vairāku iemeslu dēļ: gan tāpēc, ka viņai tas patīk, gan arī tāpēc, ka tas vajadzīgs suņu ciltsrakstiem. Sasniegumi sacensībās ir ļoti svarīgi, un tiem arī Žanna savus mīluļus gatavo. Tālākais, kur līdz šim ir būts ar saviem suņiem, ir pasaules čempionāti Amsterdamā un Milānā, kur viņas lolojumi guvuši ļoti labus panākumus. Bet gadoties arī tā, ka no sacensībām nākas pārbraukt ar lielu sarūgtinājumu. Nē, ne jau tāpēc, ka suns nav ieguvis nevienu titulu klāt, bet tāpēc, ka skaidri redzams – kāds jau iepriekš savam četrkājainajam draugam izkārtojis uzvaru. "Es neko nevaru teikt, jo neesmu pieķērusi nevienu negodīgos darījumos, bet bija tā, ka pagājušajā gadā no Eiropas čempionāta, kas notika Bratislavā, mēs – visi no Latvijas aizbraukušie – atgriezāmies burtiski sašutuši, jo uzvarēja suns, kurš iepriekš vispār nebija nekādus panākumus guvis, turklāt visi ļoti labi redzēja, ka atzinums neatbilst redzamajam," Žanna stāsta un pasmejas, ka diemžēl skaistumkonkurss paliek skaistumkonkurss un rezultātu iepriekš nekad nevar paredzēt. Tomēr netaisnība visiem bijusi nepatīkama. Epizodes no dzīves Latgalē Bet nu apsolītais stāsts par suņu attiecībām ar vilkiem. Bija Žannas dzīvē laiks, kad viņa dzīvoja Latgalē. Un turienes mežos, kā zināms, vilku netrūkst. Bargākās ziemās bijuši pat gadījumi, kad slaucējas atteikušās rīta agrumā vai vakarā mērot kājām ceļu no mājām līdz kolhoza fermai, jo vilki nākuši ārā no meža un viņām pa gabalu sekojuši. Kāds makšķernieks reiz sēdējis uz ledus ezera vidū un ar sajūtām uztvēris, ka kāds viņu vēro. Kļuvis neomulīgi. Tad arī pamanījis, ka gabalu no viņa tālāk sēž vilks. Nekā patīkama! Piedzīvoti pat pavisam skumji gadījumi, kad naktī vilki ienākuši ciematā un nokoduši pie ķēdes esošos mājas sargus, vienīgais dzīvs palikušais bijis Žannas Vidusāzijas aitu šķirnes suns – pret šiem suņiem vilkiem esot bijība, un tiem viņi netuvojoties, jo var gadīties pašam ar kaunu atkāpties. Draiskie toiterjeri – īsti istabas sunīši Ar to arī stāstu par Žannu un viņas suņiem varētu beigt, ja vien istabā negaidītu vēl kāds pārsteigums. Atverot nelielu krātiņu, pa paklāju burtiski izbirst trīs mazi, melni, skaļi rejoši sunīši, kas, ieraudzījuši svešinieku, drosmīgi, izslējuši savas bārkstainās austiņas, dodas uzbrukumā, bet ieraudzījuši pretī pastiepto roku, tomēr drošības dēļ atkāpjas. Tā līdz brīdim, kamēr iegūta pārliecība, ka ciemiņš ir uzticams. Un tad sākas draudzība. Ausis plivinādami, sunīši dauzās cits ar citu un istabā esošajiem cilvēkiem. Apraduši ar apstākļiem, vismaz pieklusina savas spalgās balstiņas. Enerģiski un kustīgi kā ūdenszāles. Tie ir toiterjeri, īsti istabas sunīši, kas Latvijā ir retums. Turklāt ļoti cimperlīga šķirne – ja tiem dzimst kucēni, tad viens, nu varbūt divi un arī tie paši visbiežāk pasaulē ierodoties ar ķeizargriezienu, jo kucītei nepietiekot spēka dabiskām dzemdībām. Ļoti smalks suns! Žanna tos atvedusi no Lietuvas un Krievijas. Vai šie būs viņai vienīgie, vai tomēr būs arī pēcnācēji, to gan vēl nevarot pateikt. Katrā ziņā Žannas mazajam dēliņam mazie rotaļu biedri ir īsti pa prātam. Lai iepazīstinātu ar saviem sunīšiem, Žanna ir izveidojusi arī mājaslapu (www.nardicum.narod.ru), kurā regulāri ievieto aizvien jaunas fotogrāfijas. Un uz jautājumu, kurš no visiem suņiem ir vismīļākais, viņa tā arī mūsu sarunas laikā atbildēt nespēja – visi esot mīļi.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu