Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Meža pūces (Strix aluco) latviskais nosaukums, saprotams, tā vien vedina domāt, ka putns mājo mežā. Jā, patiesi mājo – gan lielā vienlaidus mežā, gan puduros. Un ne tikai mežā.
Ja cilvēkam ir vēlēšanās un mazumiņš zināšanu, viņam nebūs nekādu grūtību meža pūci ieraudzīt arī ārpus meža, jo putns itin labprāt uzturas cilvēciskotās teritorijās – parkos, alejās, kapsētās un apdzīvotās vietās, jā, un pat lielās pilsētās. Īpaši šī suga iecienījusi lauksaimniecībā izmantotas teritorijas un mozaīkveida ainavu. Viņa – kur mājo, tur mājo – bez nopietna iemesla tālu no reiz izraudzītas mājvietas neaizklīst, vārdu sakot, nometniece. Ja pieminētajās vietās cilvēkam neizdodas piepildīt vēlmi ieraudzīt kādu pūci, izdzirdēt viņu jau nu noteikti var, vien pienācīgi jāgrib un jāsadūšojas ārpus mājokļa atrasties krēslā un nakts tumsā. Pūce, kā nekā, ir naktsputns. Viņas vokālie dotumi vislabāk atklājas, kad saule norietējusi. Baisie riesta saucieni Jo kaismīgāk meža pūce skandina ziemas nogalē – pavasarī (no februāra līdz maijam), lai gan tūlīt jāteic, ka balss saites šis lidonis netaupa visu gadu. Meža pūces kliedzieni ir ļoti raksturīgi; klausītājam jābūt īpaši neaptēstam, lai, reiz dzirdētus, tos turpmāk sajauktu ar citām skaņām. Ūu–huhuhu–hūu – nakts klusumu pārplēš skaļš, melodisks sauciens, kam beigas ir mazliet drebelīgas un it kā aprautas. Pauze. Un atkal: ūu-huhuhu–hūu. Pauze. Un atkal... Tā dzied meža pūces tēviņš. Nereti viņš arī bubina: bububububu. Ko tēviņš ar savu dziesmu vēlas pavēstīt? Nu, protams, pavasarī tas pirmām kārtām ir aicinājums – adresēts gadu gadiem uzticīgai dzimumpartnerei. Un arī paziņojums citiem tēviņiem: sak, te viens pāris jau ligzdvietas teritoriju aizņēmis un brīvu mātīšu te nav. Bet pēc un pirms vairošanās sezonas – kam tad pūču tēviņa ūjināšana domāta? Tad tā sugasbrāļiem vēsta: «Šeit brīvu vietu nav! Šeit ir mani medību lauki!» Meža pūces mātīte gan neūjina; viņa sasaucas ar partneri, izkliegdama spalgu: kiu–vīt, kiu–vīt, tulkojumā: esmu te! Un nedrīkstu nepiebilst, ka šis pats kiu–vīt ir arī abu dzimumu (!) meža pūču uztraukuma un brīdinājuma brēciens. Jāatzīst, ka putnu balsis precīzi aprakstīt ir grūti. Turklāt ne visiem klausītājiem tās vienādi izklausās. Zināms, ka lauku ļaudīm, piemēram, meža pūces brēciens dažkārt asociējas ar viņas interesi par mājputniem: kur vist? Ligzdo dobumā vai īpašā būrī Ik gadu ziemas nogalē, pavasarī, pēc daudzu mēnešu atšķirtības pūču tēviņš ar mātīti atkal sastopas abiem ierastajā ligzdošanas iecirknī, lai to klusos vakaros un naktīs pieūjinātu un piekiuvītinātu un atsāktu patīkamo, bet sarežģīto sugas turpināšanas procesu. Ligzdošanas jeb olu dēšanas, perēšanas un mazu mazuļu audzēšanas vieta (tīši nerakstu «ligzda», jo meža pūces ligzdu nedarina) var būt un visbiežāk arī ir liels dobums lielā kokā vai atbilstoša izmēra putnu būris, retāk – kāda dienas plēsīgā putna ligzda, kādas ēkas pažobele, bēniņi, mūra sprauga vai niša. Turpinot vērot meža pūču ģimenes dzīvi, iedomāsimies, ka mūsu izzināmais objekts – putnu pāris – ligzdošanai izraudzījies tipisku vietu – liela, vientuļa koka dobumu. Ielūkosimies tajā. Ar savu traucējumu izbaidījuši mātīti, kura aizlido (labi, ka šoreiz šī neuzbrūk), mēs redzam – uz kailas koksnes guļ trīs gandrīz apaļas, gludas, baltas, mazliet spīdīgas olas. Skaidrs, mātīte pašlaik dēj un perē. Jā! Nevis dēj un nevis perē, bet – vēl dēj un jau perē. Dēj un perē Visām pūcēm (un arī dienas plēsīgajiem putniem) tas raksturīgi – sākt perēt uzreiz, līdzko izdēta pirmā ola, un vienlaikus turpināt dēt. Šīs īpatnības dēļ pūču (un arī dienas plēsīgo putnu) mazuļi neizšķiļas visi reizē, bet cits pēc cita ar dažu dienu starplaiku, un tāpēc dobumā allaž vienlaicīgi tup dažāda vecuma (tātad arī dažāda izmēra un attīstības pakāpes) pūčulēni: visvecākais, kurš jau klāts ar pagarām, mīkstām, gaišpelēkām mezoptilajām spalvām, vicinot itin brangos spārnus, stabili tupot, platām melnām acīm veras šaurajā dobuma pasaulē, kamēr visjaunākais – joprojām dūnu tērpā, acis un ausis viņam vēl nav pilnīgi atvērušās, spārniņi pavisam kusli, kājas vēl netur ļumīgo rumpīti. Šai tikko aprakstītajai plēsīgo putnu dzīves īpatnībai ir dziļa bioloģiska jēga. Iedomājieties, kas notiktu, ja gads izrādītos barības ziņā nabadzīgs, bet visi putnēni būtu viena vecuma! Visi – vienlīdz lieli un vienlīdz stipri (vai vārgi); visi – vienlīdz spējīgi pieprasīt no vecākiem ēst. Visiem tiktu pa drusciņai no nelielā barības daudzuma. Visiem pietrūktu! Visi nīkuļotu. No šādiem pusbadā augušiem mazuļiem iznāktu vārgi putni: ne kārtīgi medītāji, ne sugas turpinātāji. Pūkains upuris populācijas interesēs Bet daba neliekuļo! Atšķirībā no daudziem cilvēku izdomātiem dieviem viņa necenšas izlikties saudzīga pret katru savu bērnu – dabai katrs atsevišķs indivīds nav nekas, daba to vieglu roku, ja vajag, upurēs visas populācijas interesēs. Man niez spalva turpināt: populāciju – visas sugas interesēs, dzimtu – kārtas interesēs. Bail šo prognozi tālāk attīstīt... tāpēc labāk atgriezīšos tagadnē pie meža pūcēm. Nu, lūk, daba par plēsīgo putnu dzīvi tātad jau lēmusi – nežēlīgi, bet gudri: ja barības maz, lai no perējuma labāk izaug viens, toties spēcīgs pēcnācējs nekā trīs, četri vai pieci vārguļi. Tāpēc nabadzīgos gados vecākais, lielākais un stiprākais, atgrūzdams malā jaunākos, ēst prasot, visskaļāk spiegdams, saņem un aprij gandrīz visu vecāku atnesto barību – izdzīvo uz savu brāļu un māsu rēķina. Turklāt, ja ar mātes un tēva nomedīto nepietiek, viņš var notiesāt pārējos putnēnus. Šķiet, nabadzīgos gados būtu prātīgi dēt tikai vienu olu, bet pavasarī pūču mātes organisms taču vēl nezina, kāda būs vasara. Ar barību pietiekami bagātos gados var izdzīvot visi mazuļi – vismaz badā viņi nenomirst. Pūces peļo, varžo, slieko Pūcēni agri – pāris nedēļas pirms iegūst lidspēju – iztraušas no dobuma, atstāj ligzdvietu (attīstītākie, tātad vecākie, protams, agrāk par jaunākiem brāļiem un māsām). Viņi grīļodamies izklīst netālā apkārtnē, klunkurējot pa zemi vai kāpelējot pa koku zariem. Noslēpjas. Tup. Dienās parasti klusē. Bet vakaros un naktīs ik pa laikam zemos toņos aprauti iesvilpjas: ksīp! – vēstot vecākiem: gribu ēst! Nu un vecāki gādā. Tēvs un māte ar konkrētajam mazulim piedāvājamo barību vispirms pieskaras viņa knābja kaktiņiem, kuros aug īpašas sarveidīgas taustes spalvas. Un tikai tad, aptaustījis ēdienu, pūcēns reaģē, tverot un rijot piedāvāto. Kas tiek mazuļiem vai jaunuļiem piedāvāts? Viss, ko meža pūces sadzird vai ierauga un pēc tam nomedī. Ko meža pūces medī? Pirmkārt un galvenokārt viņas ķer dažādu sugu visāda lieluma peļveidīgos grauzējus. Mazus, nelielus, retāk – vidēja izmēra putnus un putnēnus. Dažkārt kukaiņēdājus: kurmjus, ciršļus. Ķirzakas. Abiniekus, pārsvarā parastās vardes un purva vardes. Arī lielākas vaboles un citus prāvus kukaiņus. Pat sliekas. Nedz pūcēns, nedz pieaugusi pūce vienā ēdienreizē daudz nevar notiesāt, tāpēc, ja ir labi ķēries, barības pārpalikums tiek noslēpts glabātavā, kas lielākoties ir kāds dobums. Pa labi pār kreiso plecu Lai tiktu pie medījuma, pūces liek lietā divas šiem putniem ļoti labi attīstītas maņas – dzirdi un redzi (nevis tikai dzirdi – kā dažs labs cilvēks uzskata). Dzirde pūcei nudien ir smalka. Viņas dzirdes orgāns ir desmitiem reižu jutīgāks nekā akustiski veselam cilvēkam. Bet interesanti, ka šis naktsputns labāk saklausa tās skaņas, kas nāk no aizmugures, nekā tās, kas no priekšas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka pūcei ir (dažai sugai izteiktāks, citai – mazāk izteikts) sejas plīvurs. Tas ir izliekts vēdekļveidīgs spalvu izkārtojums, kas atrodas ausu atveru priekšā ap putna acīm; pret to no muguras nākošā skaņa atduras, atsitas un trāpa jeb iekļūst ausīs. Ausīs, kas visapkārt apņemtas ar īpašiem ādas izciļņiem. Uz šiem izciļņiem aug cietas spalviņas. Izciļņi kopā ar spalviņām veido ap pūces ausīm zīdītāju ausu gliemežnīcām analogus pielāgojumus (citiem putniem tādu nav!) skaņu labākai uztveršanai. Lai pēc iespējas precīzāk konstatētu, no kurienes nāk skaņa, pūce, pati palikdama nekustīgi, īpatnēji – īsiem rāvieniem – groza galvu: uz leju, uz augšu, uz sāniem – kā vajag. Uz sāniem pūce galvu groza (nez kāpēc – kā esmu ievērojis – allaž pa labi ap ķermeņa garenasi) gandrīz par 270 grādiem! Var sacīt: pūce spēj paraudzīties pa labi pār kreiso plecu. Jā, paraudzīties – spējai brīvi tik plašā amplitūdā grozīt galvu pūces dzīvē ir liela nozīme, izmantojot arī otru svarīgo maņu – redzi. Medījumu nodur un apēd ar galvu pa priekšu Pūces redzes orgāns acs ir ļoti savdabīgs veidojums: garens, cauruļveidīgs tālskatis ar platu redzes leņķi! Bet diemžēl tādēļ pūce vārda tiešā nozīmē ir tālredzīga – viņa neko nespēj saskatīt sava knābja galā. Tādēļ pūces acs negrozās (toties, kā tikko lasījāt, grozās galva) – nav taču apaļa! Bet tieši tādēļ pūce teicami redz un veiksmīgi medī pavisam niecīgā apgaismojumā, un vienlaikus – pretēji daudzu cilvēku pārliecībai – viņa labi redz arī gaišā laikā. Kad ar redzes vai/un dzirdes palīdzību atklātais kustonis – vienalga, kas tas būtu, – ir straujā, bet vieglā un klusā uzlidojumā pūces nagos sagrābts jeb nomedīts, nakts plēsējs, it kā izbaudīdams uzvaras prieku, uz zemes vai zarā tupēdams, kādu brīdi patur noķērumu ciešā pirkstu tvērienā, tad ar nagiem nodur to un paceļ pie knābja pamata, lai ar taustes spalviņām precīzāk pārliecinātos par sava upura atbilstību (vai neatbilstību) ēdienkartei. Ja noķērums nav domāts bērnu barošanai, bet pašas mednieces maltītei un ja tas nav pārāk liels, pūce to nesaplosa gabalos, viņa to norij veselu – ar galvu pa priekšu. Ja medījums ir liels vai paredzēts vēl nelielu mazuļu barošanai, putns to saplosa, tomēr nenoplūc (ja ir, ko plūkt), jo pūču iekšas ņem pretī visu – ne tikvien mugurkaulnieku gaļu jeb muskulatūru un orgānus, bet arī matus, spalvas, zvīņas, nagus, kaulus un posmkāju hitīnu. Kur tas viss paliek? Nesagremojas taču! No visa, kas nesagremojas, veidojas izejmateriāls atrijām. Atrijas – kamolā savēlušās nesagremotā paliekas, no kurām pūce regulāri atbrīvojas, izmezdama (atrīdama) tās caur muti. Atrijas ir kārojams atradums zinātniekiem – sīko un nelielo dzīvnieku pētītājiem, jo atrijās var uziet gremošanas sulu labi apstrādātus (notīrītus) mugurkaulnieku kaulus (pat veselu galvaskausu), kukaiņu hitīna gabaliņus – pēc tiem pētnieki nosaka sugas, kas dzīvo tur, kur medī pūce. Un meža pūce, kā jau zinām, medī tur, kur dzīvo – viņa taču ir nometniece. Par radiem Nu tā – esam īsumā iepazinušies ar mūsu parastākā vai, pareizāk sakot, biežāk sastopamā nakts lidojošā plēsēja meža pūces vienu otru dzīves norisi. Vēl atliek iepazīt viņas izskatu un nosaukt dažus radiniekus – pārējās Latvijas ornitofaunā ieskaitītās pūces. Izskats: vidēja lieluma drukns putns ar relatīvi lielu un apaļu galvu, kuras priekšpusē ap melnajām acīm ir izteikts sejas plīvurs; ķermeņa apspalvojums pamatā gaišpelēks, pelēkbrūns vai tumšbrūns (pamatkrāsa meža pūcei ir ļoti variabla), vēderpuse ir gaišāka par muguru un tā izraibināta ar gareniskām jeb vertikālām tumšām bultveida svītriņām; spārni – samērā plati, vidēji gari. Pārējās Latvijā mītošās vai tikai konstatētās pūces: ūpis, garastes jeb Urālpūce, ziemeļpūce, baltā pūce, ausainā pūce, purva pūce, svītrainā pūce, plīvurpūce, mazā pūcīte, bikšainais apogs, mājas apogs, apodziņš.