Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Studiju gados piederēju pie tās studentu labākās daļas, kas ziemas brīvlaikā dodas uz Kaukāzu slēpot. Ar mugursomu plecos un pret kalnu. Nevis kā tagad modē – bez somām un tik no kalna lejup vien. Bet ne par to šis stāsts.
Kad bija izdevies nokļūt līdz Kaukāzam, tad turpat blakus vīdēja Melnās jūras piekraste ar vēl subtropiskāku ziemu nekā tagad Latvijā. Jūrā peldēties gan devās tikai paši trakākie, bet gliemežvākus lasīja visi. Un, ja nedaudz paveicās, ikvienam bija iespēja starp jūras viļņu mugurām ieraudzīt vēl kādu citu muguru – tumšāku, ar trīstūrveidīgu izcilni. Nē, tie nebija ūdenslīdēji – tie bija cūkdelfīni. Savulaik senie grieķi cūkdelfīnu saukuši par porcopiscis, kas nozīmē «cūka–zivs». Ja atšķirsiet kādu pagājušā gadsimta pirmajā pusē izdotu grāmatu par Latvijas dabu, atradīsiet vārdu «jūrascūka». Tātad – cūka, kas dzīvo jūrā. Bet tas tomēr nav nelielais dzīvnieciņš no Dienvidamerikas, ko bērni labprāt tur krātiņā. Minētais vārds ir burtisks tulkojums no vācu vārda Meereschwein, tāpat kā lietuviešu jūros kiaule un krievu morskaja sviņja. Kuivižos reiz dzirdēju šo dzīvnieku saucam par spriņģeri, kas savukārt skan gaužām līdzīgi igauņu (varbūt līvu) vārdam pringel. Vēl ir arī tāds nedaudz piemirsts vārds – valzivs. Nu jā, skan tas ļoti līdzīgi cūkzivij. Visu šo dīvaino vārdu īpašnieks ir viens no tiem, ko saucam par vaļiem un delfīniem. Un tomēr – kāpēc tieši cūkdelfīns, nevis vienkārši delfīns? Vaļu ciltskoks Visus zīdītājdzīvniekus jeb zvērus iedala lielās taksanomiskās grupās – kārtās. Viena no tām ir vaļi. Šajā kārtā apvienoti augsti specializēti ūdenī mītoši dzīvnieki, starp kuriem ir gan samērā mazi (1,5–2 m gari), gan lielāki (25–30 m gari) zīdītāji. Vaļi ir otrreizējie ūdens dzīvnieki, viņu senči ir atgriezušies ūdens vidē un zaudējuši jebkādu saikni ar cietzemi. Adaptācija dzīvei ūdens vidē izpaužas viņu ķermeņa formā. Īpatnējā torpēd- vai pilienveidīgā pludlīnijas forma nodrošina minimālu hidrodinamisko pretestību. To mazina arī ķermeņa apmatojuma, locekļu un no ķermeņa izvirzītu orgānu redukcija. Katram peldošam objektam raksturīgās hidrodinamisko pretestību radošās turbolentās pulsācijas tiek dzēstas ar ķermeņa virsmas īpatnējām viļņveida kustībām. Zīdītājiem raksturīgās priekšējās ekstremitātes pārvērtušās monolītās spurās, kas izpilda stūres un bremzēšanas funkcijas. Pakaļējās ekstremitātes ir reducētas – saglabājušies vien tikai daži mazi nefunkcionējoši kauliņi. Lokomotorās funkcijas pilda evolūcijas gaitā no jauna izveidojies bezskeleta orgāns – aste, kas beidzas ar platu divdaļīgu horizontālu spuru. Lielai daļai vaļu ir arī bezskeleta muguras spura, kas veic stabilizatora funkcijas. Ļoti biezais zemādas taukaudu slānis nodrošina ķermeņa termoizolāciju. Elpošanas sistēma pilnīgi šķirta no gremošanas sistēmas. Nāsu atveres (1 vai 2) ar īpašu vārstuli atrodas galvas augšpusē. Vaļu mātītes zem ūdens dzemdē vienu lielu labi attīstījušos mazuli, ko, tāpat kā sauszemes zīdītāji, baro ar pienu. Zīdīšanas laikā, saraujoties īpašai muskulatūrai, piens ar spēcīgu strūklu iešļācas mazulim mutē. Tā kā viņam nav kustīgu lūpu, mazulis pats nevar zīst. Plātnvaļi un zobvaļi Atkarībā no zobu aparāta uzbūves vaļus iedala divās apakškārtās: plātnvaļi un zobvaļi. Pirmajiem visi zobi reducēti, un to vietā no aukslējām mutes dobumā nokarājas 130–400 pāri trīsstūrveidīgu raga plātnīšu, tā saucamā vaļu bārda. Tās veido savdabīgu filtraparātu, ar kuru tiek aizturēti mutes dobumā kopā ar ūdeni uzņemtie barības objekti – planktona un bentosa vēzīši un zivis. Otriem uz žokļiem ir konusveida zobi, kas piemēroti tikai barības (zivju un galvkāju) satveršanai un noturēšanai. Zobvaļiem, it īpaši kašalotiem, ir labi attīstītas eholokācijas spējas. Pieres daļā tiem atrodas īpatnējas uzbūves taukaudu spilvens, kas ir tā sauktās akustiskās acs sastāvdaļa. Tā uztver atstaroto ultraskaņu, ko pats dzīvnieks pirms brīža izdevis. Izmantojot eholokāciju, zobvaļi spēj telpiski orientēties pat pilnīgā tumsā. Plātnvaļiem eholokācijas spējas nav konstatētas, toties tiem raksturīga skaņu izdošana garo viļņu diapazonā. Plātnvaļiem pie rīkles atrodas lieli muskuļoti gaisa maisi, ar tiem tiek ģenerētas ļoti zemas frekvences skaņas. Labvēlīgos apstākļos šīs skaņas okeānā izplatās vairāku simtu kilometru attālumā, kamēr zobvaļu izdotās ultraskaņas izplatības robeža parasti nepārsniedz dažus kilometrus. Dresētās afalīnas No apmēram 87 vaļu sugām absolūtais vairākums (77) ir no zobaino vaļu saimes. Tie sagrupēti sešās dzimtās, no kurām viena ir cūkdelfīni. Pārējās piecas ir delfīni, upesdelfīni, knābjvaļi, narvaļi un kašaloti. Starp īstajiem delfīniem ir gan parastais delfīns, gan filmzvaigznes zobenvalis un afalīna. Afalīna ir pazīstamākā no delfīnu sugām. Viņas labāk par citām delfīnu sugām panes nebrīvi. Tās viegli pierod pie cilvēka un labi pakļaujas dresūrai, tāpēc kļuvušas par iecienītiem okeanāriju un delfināriju iemītniekiem, arī Klaipēdā. Afalīnām ir stipri izteikts savstarpējās palīdzības instinkts. Stāsti par delfīniem, kas izglābuši slīkstošus cilvēkus, parasti attiecas uz šo delfīnu sugu. Bet laiks atkal parunāt par cūkdelfīnu. Galu galā arī tas tiek uzskatīts par saprātīgu zobvali, kurš prāta spēju ziņā atpaliek vienīgi no afalīnas, zobenvaļa un parastās grindas. Cūkdelfīnu ģimenē pavisam ir sešas sugas. Bez parastā cūkdelfīna (par kuru mēs jau kādu laiku runājam) ir arī acainais, bezspuras, Dalla jeb baltsānu, Kalifornijas un melnais jeb Argentīnas cūkdelfīns. Strups, apaļīgs, tauki cūkveidīgs Cūkdelfīns ir viens no mazākajiem zobvaļiem – pieauguša dzīvnieka ķermeņa garums parasti sasniedz 150–160 cm garumu, maksimālais ķermeņa garums sastopams ļoti reti, un tas ir ne vairāk kā 2 m. Svars parasti 50–60 kg, maksimāli līdz 90 kg. Mātītes nedaudz lielākas par tēviņiem. Dzīvnieks ir torpēdveidīgs, t.i., samērā strups un apaļīgs. Nu gluži kā tāda cūka. Arī tauku tam netrūkst. Galva īsa, ar noapaļotu purnu bez delfīniem raksturīgā knābja jeb snīpja – uz priekšu izvirzītās žokļu daļas. Arī krūšu spuras tam ir īsas un noapaļotas, bet muguras spura – zema un trīsstūrveida. Mugurpuse, sāni un spuras ļoti tumšas, bieži pat melnas ar mēļu vai zaļganu spīdumu, vēderpuse balta vai gaiši pelēka. No īstajiem delfīniem cūkdelfīni atšķiras arī pēc zobu formas – tie ir nevis konusveidīgi, bet gan lāpstveida. Ja zobam izdara garengriezumu un iekrāso, tajos atspoguļojas ikgadējie pieauguma slāņi. Tos saskaitot, var iegūt ziņas par dzīvnieka vecumu. Izrādās, ka starp vaļiem cūkdelfīni ir ar visīsāko dzīves ilgumu – 15–20 gadi. Lai gan cūkdelfīni iznirst samērā bieži, tie ir uzmanīgi dzīvnieki un tāpēc grūti novērojami. Turklāt tie ir nelieli, un izniršanas brīdī redzama tikai to muguras daļa ar trīsstūrveida spuru. Dzīves vietas Parastā cūkdelfīna izplatības areāls aptver ziemeļu puslodes mērenās un aukstās jūras un okeānus, ietverot arī Baltijas jūru. Un tā ir vienīgā vaļu un delfīnu suga, kas uzskatāma par pastāvīgu mūsu jūras iemītnieci (vēl 19 vaļu un delfīnu sugas Baltijas jūrā reģistrētas kā neregulāras ieceļotājas). Bet novērojumi un it īpaši cūkdelfīnu medību vēsture Dānijas piekrastē liecina, ka Baltijas jūras populācijai raksturīgas sezonālas migrācijas. Pavasarī cūkdelfīni no Ziemeļjūras caur Ēresunnu iepeld Baltijas jūrā, bet vēlā rudenī caur Mazajiem Beltiem atgriežas Ziemeļjūrā. Šāda migrācija saistīta ar zivju baru kustību, kā arī ar Baltijas jūras daļēju aizsalšanu. Tomēr cūkdelfīnu masveida bojāeja īpaši bargās ziemās vedina domāt, ka vismaz daļa dzīvnieku Baltijas jūrā uzturas visu gadu. Arī pēdējos gados veiktās cūkdelfīnu ģenētiskās analīzes liecina par labu hipotēzei par atsevišķas Baltijas jūras populācijas pastāvēšanu. Dzīvnieki dod priekšroku sekliem piekrastes ūdeņiem, šauriem kanāliem, līčiem un upes grīvām. Kā liecina sugas angliskais nosaukums (harbour porpoise – ostu cūkdelfīns), šos dzīvniekus bieži var redzēt ostās. Mūsdienās piekrastes ūdeņi diemžēl bieži vien ir tie piesārņotākie. Dzīvesveids Cūkdelfīni dzīvo ļoti mazās grupās. Visbiežāk var novērot vientuļus dzīvniekus, pārus, mātītes ar mazuļiem vai pieaugušo dzīvnieku mazas grupas. Parasti viņi peld ātri, tikai nedaudz zem ūdens virsmas, ir ļoti veikli un labi manevrē seklos ūdeņos. Cūkdelfīni var sasniegt ātrumu vairāk nekā 20 km/h, bet parasti peld apmēram ar ātrumu 7 km/h. To dzenskrūve ir astes spura. Ikpa brīdim tie uzpeld, lai ieelpotu gaisu, un tas ilgst apmēram tikai divas sekundes, tad tie izliec savu ķermeni kā kūlenī un atkal ienirst. Cūkdelfīni barojas galvenokārt ar bentosa jeb uz grunts dzīvojošām zivīm, mazāk ar pelāģiskajām jeb bara zivīm, piemēram, tūbītēm, jūras vēdzelēm, kā arī reņģēm un mencām. Diennaktī apēd 4–7 kg barības. Cūkdelfīnu efektīvā eholokācijas sistēma dod iespēju tiem viegli atrast barību pat duļķainos ūdeņos. Tie skenē savu upuri ar skaņas signālu, atbalss sasniedz ausis caur apakšējo žokli. Viņu skaņu amplitūdas frekvence ir no 2 000 Hz zemiem toņiem līdz cilvēkam nesadzirdamu ultraskaņas klikšķu sērijām starp 110 000 un 150 000 Hz. Tomēr arī šis smalkais aparāts nespēj dzīvnieku brīdināt no modernajiem smalkšķiedru zivju tīkliem, un cūkdelfīni samērā bieži tajos sapinas un iet bojā. Cūkdelfīni neveido ilglaicīgus pārus, un tēviņi bērnu audzināšanā nepiedalās. Dzimumgatavību sasniedz 3–4 gadu vecumā. Riesta laiks vasaras beigās vai rudenī. Parasti mātītes dzemdē katru gadu un tikai vienu mazuli. Grūsnība ilgst desmit mēnešus. Pēc mazuļa piedzimšanas mātīte un mazulis izvairās no citiem dzīvniekiem. Jaundzimuša mazuļa garums ir 60–80 cm, svars 5–6 kg. Barošana ar pienu ilgst četrus mēnešus. Izmirs trīs paaudžu laikā Cūkdelfīnu ļaunākie ienaidnieki ir cilvēki. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, jau senatnē ļaudis medījuši arī cūkdelfīnus. Īpaši iecienīts medījums tie bijuši vēlajā neolītā, kam raksturīgs vēss klimats. Tauki tādos apstākļos ir īpaši noderīgs produkts un izejviela. Pie Siliņupes Tukuma rajonā starp izrakumos atrastajiem cūkdelfīnu kauli ieņem pirmo vietu skaita ziņā. Kā senie mednieki mācējuši veiklos jūras iemītniekos nomedīt, par to vēsture klusē. Taču nesenā pagātnē Hijumā salas ļaudis to darījuši ar īpašām harpūnām. Ir ziņas, ka 14. gs. atbilstoši tagadējās Polijas teritorijā esošās pilsētas Hel kārtības ruļļiem katrai cūkdelfīnu medību laivai bija jāmaksā ikgadējs nodoklis. Baltijas jūrā visilgāk medības turpinājās Dānijā un Dienvidzviedrijas piekrastē. Mednieki izmantoja cūkdelfīnu migrāciju starp Ziemeļu jūru un Baltijas jūru. Dzīvnieki tika sadzīti vienkopus šauros kanālos un nogalināti. 19. gs. katru gadu nomedīja vismaz trīs tūkstošus cūkdelfīnu. Aprēķināts, ka tolaik Baltijas jūrā mītošo cūkdelfīnu skaits bijis 10–15 tūkstoši. 1995. gadā Baltijas jūras rietumdaļā starptautiska projekta ietvaros tika veikta cūkdelfīnu uzskaite. Izrādās, ka tagad Baltijas jūrā dzīvo tikai 600 (vai pat 200) cūkdelfīnu. Ne velti Baltijas jūras cūkdelfīni ierakstīti Pasaules Sarkanās grāmatas to apdraudēto sugu sarakstā, kuriem draud izmiršana nākamo trīs paaudžu laikā. Strauja Baltijas populācijas sarukšana novērota jau tūlīt pēc 2. pasaules kara. Tomēr vēl līdz šim brīdim tā cēloņi nav īsti skaidri. Iemesli varētu būt vairāki: gan medības, aukstās ziemas un bojāeja zvejas ierīcēs, gan jūras piesārņojums ar dažādām kaitīgām vielām un ar... troksni. Mūsdienās jūru un it īpaši to piekrastes ūdeņus vago arvien lielāks skaits kuģu, laivu, jahtu un ūdensmotociklu. Pētījumi liecina, ka sarūk daudzu zivju krājumi. Bieži vien cūkdelfīni ir vāji, ar plānu tauku slāni un līdz ar to pakļauti dažādām slimībām un parazītiem. Tomēr zvejniecības redzamākā ēnas puse gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir cūkdelfīnu bojāeja zvejas rīkos. Cik šādu gadījumu ir Baltijas jūrā, neviens tā īsti nezina. 1980. gados, kā liecina pētījumi Dānijā, tās piekrastes ūdeņos, galvenokārt Ziemeļjūrā, katru gadu zvejas ierīcēs bojā gājušo cūkdelfīnu skaits sasniedza vairākus tūkstošus. Tiek uzskatīts, ka pat viens šāds nāves gadījums ir uzskatāms par triecienu izzūdošajai Baltijas cūkdelfīnu populācijai. Vai cūkdelfīnus, tāpat kā roņus, apdraud jūras ķīmiskais piesārņojums, nav droši zināms. Pierādīts, ka Baltijas jūrā dzīvojošo cūkdelfīnu organismā uzkrājušos toksisko vielu daudzums ir lielāks nekā Norvēģijas piekrastē mītošajos. Atgādinu, ka bīstamo vielu, piemēram, DDT, PCB un smago metālu, piesārņojums akumulējas jūru ekosistēmu organismos.Šīs indes pāriet uz katru nākamo barības ķēdes posmu un vislielāko koncentrāciju sasniedz plēsēju audos. Šo vielu līmenis cūkdelfīnu tauku slānī var būt 10 miljonu reižu augstāks nekā jūraszālēs. Jau pierādīts, ka Baltijas jūras roņi un plēsīgie putni, kā barības ķēdes noslēdzošais posms, sevī akumulējuši tik daudz toksisko vielu, ka tās rada patoloģiskas izmaiņas organismā: vielmaiņas slimības, hormonālos traucējumus, novājinātu imūnsistēmu, traucētas ir arī dzīvnieku vairošanās spējas. 20. gs. 70.–80. gados līdz 80% roņu mātīšu nespēja radīt pēcnācējus. Roņi kļuva par simbolu plašai kustībai par tīru Baltijas jūru, par reto un apdraudēto sugu aizsardzību. Te vietā arī atgādināt: visi ūdeņi tek uz jūru, un visiem tās iemītniekiem vajadzīga tīra vide. Tie, kas rūpējas par vidi mājās, palīdz aizsargāt jūru un cūkdelfīnus. Austrumbaltijā un Latvijā Neticami, bet simtgadīgos pārskatos par Austrumbaltijas faunu cūkdelfīns raksturots kā vasarās un rudeņos bieži sastopama suga, it īpaši Kurzemes piekrastē. Ir ziņas, ka cūkdelfīni labprāt iepeld upēs, un tos bieži novēroja Daugavā pie Rīgas. Baltvācu dabas pētnieks Nikolajs Tranzē grāmatā «Latvijas zeme, daba un tauta» (1936) raksta: «Sekojot zivīm, viens otrs eksemplārs ielien zvejnieku murdos un tur tad slīkst, netiekot vairs ārā elpas ievilkšanai.» Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Latvijas piekrastē cūkdelfīns pēdējo reizi novērots 1974. gadā, kad tas reņģu tīklos gājis bojā pie Rojas. Jau šī raksta tapšanas laikā pienāca ziņa no Māra Kantora, kurš mencu zvejas tīklos nosmakušu delfīnu redzējis 1993. gadā pie Liepājas. Varbūt starp jums, cienījamie lasītāji, ir vēl kāds, kas tur sveci zem pūra? Lietuvā pēc 72 gadu ilga klusuma cūkdelfīni par sevi atgādināja pagājušogad. 19. aprīlī jauns tikai 22 kg smags cūkdelfīnu puika savu dzīvi priekšlaicīgi beidza zivju tīklos, kas bija izlikti jūrā netālu no Klaipēdas – tieši jaunie, nepieredzējušie dzīvnieki ir tie, ar kuriem notiek šādas nelaimes. Cūkdelfīnu populācijas straujā sarukšana ir veicinājusi to aizsardzību gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Piemēram, vairākums Ziemeļeiropas valstu ir noslēgušas vienošanos par mazo vaļu aizsardzību Baltijas un Ziemeļjūrā, tā saukto ASCOBANS vienošanos. Tās ietvaros patlaban tiek izstrādāts plāns cūkdelfīnu populācijas atjaunošanai Baltijas jūrā.