“Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši,” teica lapsa Mazajam princim. Apraugot dzīvnieciņus Rīgas zoodārza 91 gada jubilejas pievakarē un aptaujājot viņu krustvecākus – sabiedrībā zināmus cilvēkus - "Septiņi" centās noskaidrot, kā tad ar to atbildību īsti ir!
Krusttēvi un krustbērni (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Elsas jaunā māja Līdz ar savu kādreizējo stāšanos Rīgas mēra amatā, ekspremjers Andris Bērziņš kļuva par lauvas aizbildni. Lauvu māja toreiz bija kritiskā stāvoklī – vecākais lauva tur bija nodzīvojis jau 23 gadus. Kad Andri Bērziņu ievēlēja Rīgas domes priekšsēdētāja amatā, tika atjaunota lauvu māja un no Lisabonas atveda lauvu pāri. Drīz arī lauvu pārim piedzima lauvene. Gluži pašsaprotami, ka par tās krusttēvu kļuva Andris Bērziņš, jo viņš atbalstīja lauvu mājas celtniecību. Ekspremjers pats pēc horoskopa ir Lauva, viņš arī izvēlējās lauvenītei vārdu – Elsa. Zoodārza izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Ingmārs Līdaka pastāstīja, ka Bērziņš par savu krustmeitu neesot aizmirsis un regulāri nākot apciemot. Streipiņš ar strīpaino asti Žurnālists Kārlis Streips jau vairākus gadus ir lemura Streipiņa krustvecāks. “Labs paziņa - Ingmārs Līdaka (Rīgas zoodārza preses sekretārs. – S.L.) - bieži viesojās manis vadītajā radioraidījumā un stāstīja par aktivitātēm zoodārzā. Reiz viņš pastāstīja, ka piedzimis lemurs, vārdā Strīpiņš (nu jau – Streipiņš), un piedāvāja man kļūt par lemura krustvecāku. Man jau dzīvnieciņi ļoti patīk, tāpēc labprāt piekritu un dabūju īpašu krusttēva sertifikātu. Apsolījos vienreiz mēnesī apciemot lemurus un nest viņiem banānus. Diemžēl kaut kā nesanāk – pēdējo reizi viņus apciemoju kaut kad šovasar. Bet manu krustmērkaķi aizveda uz Poliju pāroties – dzirdēju, ka viņam tur veicoties gluži labi,” smaidot stāsta Streips. Reiz Streips pats ticis pie lemuru barošanas: “Tas bija jautri. Pirms tam gan zvēru kopēja brīdināja: “Ja es kaut ko lieku darīt, tad tas ir jādara nekavējoties!”” atceras žurnālists. Būrī bez lemuriem dzīvojot vēl tikai Galapagu bruņurupuči, un Kārlis Streips tā arī nesapratis brīdinājumu. “Vai tiešām kopēja baidījās, ka bruņurupuči varētu mani apēst?” viņš spriež. Taču viss noritējis bez starpgadījumiem. “Lauzu banānus mazos gabaliņos, un lemurs tikai atskrēja, pakampa banānu, uzskrēja kokā, apēda un tad skrēja pakaļ nākamajam,” viņš atceras. Zeltraču vilki Spēļu klubs "Klondaika" rūpējas par vilkiem, īpaši krustvilceni Klondiju. Ar izklaides un atpūtas vietu tīkla "Klondaika" atbalstu 2001. gada rudenī uz Rīgas zoodārzu tika atvests Makenzi pasugas vilku pāris. No Brno zoodārza Čehijā uz Rīgu atceļoja Peseks un Eleška. Septembrī savu pirmo dzimšanas dienu svinēja viņu pēcnācēja – vilcenīte Klondija, jubilejas svinībās nopūšot vienīgo svecīti nevis putukrējuma tortē, bet gan sulīgā gaļas gabalā. "Klondaika" atbilstoši sadarbības līgumam kopš 2001. gada rudens sedz visus izdevumus, kas saistīti ar Makenzi vilku uzturēšanu. Gan Ingmārs Līdaka, gan Klondaikas mārketinga projektu vadītājs Maksims Pavlovs uzsver, ka šī vilku pasuga savvaļā izplatīta Aļaskā un Kanādas rietumu rajonos, kas kļuva slaveni kā zeltraču paradīze un īsteni atbilst Klondaikas simbolam. “Mēs lepojamies, ka varam palīdzēt šiem skaistajiem plēsoņām radīt labākus dzīves apstākļus Rīgas zoodārzā, vienlaikus palīdzot apmeklētājiem iepazīt tālo notikumu dzīvos lieciniekus, kuru senči dzīvoja līdzās zelta meklētājiem,” piebilst mārketinga projektu vadītājs Maksims Pavlovs. Deika lielā ģimene Uzņēmuma Rīgas dārzi un parki direktors Agnis Kalnkaziņš apņēmies rūpēties par Sibīrijas kalnu āzi Deiku un viņa pēcnācējiem. “Reizi pa reizei aizbraucu pie Deika ciemos un savedu našķus – burkānus, sienu, kāpostus. Tādus nopietnākus apciemojumus veicu divreiz gadā, pēdējo reizi kalnu āzi apciemoju aprīlī,” stāsta aizbildnis Kalnkaziņš. Viņam kalnu kazas esot vieni no mīļākajiem dzīvnieciņiem. “Gluži kā kalnu kazām arī man patīk rāpties kalnos gan tiešā, gan pārnestā nozīmē,” piebilst Kalnkaziņš. Apciemojot āzi Deiku, nekādi starpgadījumi neesot piedzīvoti. “Deiks no manis mazliet baidās un izturas diezgan piesardzīgi,” teic Kalnkaziņš. Toties Ingmārs Līdaka secina, ka būtu jauki, ja Agnis Kalnkaziņš par kalnu kazām rūpētos nedaudz vairāk, it īpaši ņemot vērā to, ka šiem dzīvnieciņiem zoodārzā saradies visvairāk pēcnācēju un Kalnkaziņa kungs taču uzņēmies rūpes arī par kalnu āža Deika sastrādātajiem nedarbiem. Ziloņkrusttēvs Binde Latvijas Mobilais telefons ar uzņēmuma prezidentu Juri Bindi priekšgalā ir aktīvi ziloņu aizgādņi, diemžēl gan Zuze, gan pats Juris Binde materiāla tapšanas laikā bija devušies ārzemju ceļojumā, tiesa, katrs savā, tāpēc neizdevās ne Zuzi apraudzīt, ne parunāt ar ziloņkrusttēvu.