Zvēru «advokātes» valstība Līgatnē (3)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Zvērkope Velga Vītola ir kļuvusi par preses «zvaigzni», jo Gaujas Nacionālā parka 30 gadu svinību centrālais notikums bija lāču jaunā voljēra atklāšana Līgatnē.

Mīlestība plūst aumaļām Nebrīvē dzimušus lācēnus Velga ir kopusi un lolojusi kopš pasaulē ierašanās brīža. Stāsts par cilvēka un lāča draudzību pārspēj pat slaveno bestselleru «Dejas ar vilkiem», jo risinās tepat – gandrīz mūsu acu priekšā. Velga atturīgi bilst, ka nekādu «Ameriku» neesot atklājusi: «Pasaulē tas viss jau sen ir zināms, tikai Latvijā nebija pieredzes, kā audzināt lāča mazuli, ja to pamet māte.» Lācenes Ilzīti un Līzīti Velga joprojām dēvē par meitiņām. Viņas mīlestība pret dzīvām radībām šķiet plūstam aumaļām – tik ļoti zvērkope mīl savu darbu. Uzzinājusi, ka esam no Bauskas, Velga iemirdzas vēl lielākā sirsnībā: «Ceraukstes pagasta bibliotēkas vadītāja Ruta Dubinska bija mana kursabiedre Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Mēs dzīvo- jām vienā kopmītnes istabā un draudzējamies joprojām.» Baidās no trokšņiem Klēts priekšā, pie lāču «mammas» mājas, atrodas vesels klājiens ar āboliem, kartupeļiem, burkāniem un citiem našķiem. Velga skaidro, ka tās ir parka apmeklētāju 14. septembrī atvestās dāvanas. «Tik daudz cilvēku šeit nekad nebiju sastapusi, lai gan parkā strādāju kopš 1981. gada. Vismaz pāris tūkstoši todien pie mums ciemojās,» par sabiedrības interesi ir pārsteigta Velga. Tad viņa nopūšas un ietur pauzi. Ne jau dabas stihijas un slimības apdraud lāčus, stirnas, pūces, mežacūkas un citas radības, bet gan cilvēki. Par ievārījuma burkām un stikla pudelēm, ko apmeklētāji met pieaugušo lāču voljērā «cienastam», Velga nemaz nevēlas runāt. Par laimi, tas nenotiek katru dienu. Taču stress, ko zvēros izraisa «dabas mīļotāju» svilpieni, izsaucieni, līdzpaņemto radioaparātu dārdošā mūzika, ir gluži ikdienišķa parādība. Lai nomierinātu pagalam apjukušos un pārbaidītos meža iemītniekus, vajadzīga pieredze, pacietība un, protams, laiks. Tie nav mīlīgi suņuki, bet zvēri, kuros snauž mežonīgi instinkti. Imigrants no Igaunijas Alnēnam Bosikam nupat izšķīlušies pirmie radziņi. Velgasprāt, tie esot neparasti lieli, jo «meža karalis» ir tikai nepilnus divus gadus vecs. Kopēja ieber silē burkānus, un pirms ķeršanās pie maltītes alnēns viņu apmīļo. Velga jokodama dēvē Bosiku par imigrantu: «Tikko dzimis teliņš tika atrasts uz ceļa puskilometra attālumā no Igaunijas robežas. Viņu ieraudzīja pienvedēja šoferis. Teliņš grīļodamies iznācis uz brauktuves un apgūlies. Glābējs zvēru atveda pie mums. Sākumā baroju no puslitra pudeles ar knupīti, vēlāk – no lielākas. Visbeidzot nācās iegādāties trīs litru tilpuma pudeli.» Šoferis darīja visu, lai alnēnu izglābtu no bojāejas, taču Velga viņa rīcību uzskata par pārsteidzīgu: «Mazuļi uz jebkuru troksni reaģē instinktīvi, tāpēc nav brīnums, ka teliņš piepeši nogūlās ceļa vidū. Es pieļauju, ka tuvumā varēja atrasties alnene, tāpēc vajadzēja mazliet nogaidīt. Taču – kas zina?» Tas ir stāsts ar laimīgām beigām, kādu Līgatnē netrūkst. Vilks un suns vienuviet Vienā voljērā meža vidū draudzīgi dzīvo vilcene Rakša un garspalvains, līksms suns, kas augumā ir krietni brangāks par vilku. Rakšas dzimtā vieta ir Ugāle, drīz pēc piedzimšanas mednieki to nogādāja Līgatnē. Rakša, tāpat kā lācenītes, izaudzināta Velgas ģimenē kopā ar pašas bērniem Daci un Dzintaru. Vilcenes rotaļu biedra meklējumos zvērkope devusies uz Rīgas centrāltirgu, kur par dažiem latiem nopirkusi līdzīga vecuma kucēnu. Kopš tā brīža abi ir nešķirami. Parka darbiniekiem itin bieži nākas brīnīties par cilvēku zaudēto saikni ar dabu. Speciālisti jau ir pieraduši, ka meža zvērus daudzi nepazīst, tomēr zināšanu trūkums reizēm šķietot šokējošs. Kāds vīrietis ar bērnu, tuvojoties Rakšas voljēram, izplūdis žēlabās: «Kāpēc jūs to skaisto suni esat ielikuši izbarošanai vilkam?» *** Interesanti Gaujas Nacionālais parks (GNP) ir dibināts 1973. gadā. Teritorija – 91745 hektāri. Pirmās valsts aizsargājamās teritorijas Gaujas ielejā tika noteiktas 1922. gadā. GNP ir piecas zonas: dabas rezervāts, dabas liegums, ainavu aizsardzības, kultūrvēsturiskā un neitrālā zona. GNP teritorijā ietilpst arī Līgatnes dabas takas, kas izveidotas 1975. gadā: taka ar savvaļas dzīvniekiem (5,5 km), Gaujmalas taka (2 km), neskartās dabas taka (1,3 km), autotūristu ainavu ceļš (5,1 km). Līgatnes dabas takās var aplūkot ap 40 Latvijas savvaļas zvēru. Šogad tika uzcelts labiekārtots voljērs, kurā no 16. septembra mīt nebrīvē dzimušās lāču «pusaudzes» Ilzīte un Līzīte. Līgatnes lāču lielākie kārumi ir nesālīti rieksti un arbūzi.

Komentāri (3)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu