Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nu jau deviņus gadus LR Satversmes tiesas sekretāre Dace Priede un viņas mājinieki savu ikdienu nevar iedomāties bez labestīgā un dzīvespriecīgā dobermaņa Jorka. Saimnieku pamestais suns Dacei palīdzējis nonākt pie daudzām jaunām atziņām un rosinājis ne vienam vien jaukam nākotnes projektam.
Dzīvnieki Dacei bijuši mīļi jau no bērnības, kad vecāki viņu ne reizi vien pārsteiguši dzīvojamies pa ierīti kopā ar tēvu medību suni Unu. Studiju gados Daci vecāku mājās vairāk par visiem gaidījis kaķis Princītis. «Tiklīdz aizbraucu uz Rīgu, Princītis aizgāja no mājām. Līdz brīdim, kamēr atgriezos. Tad viņš atkal nāca mājās. Princītis manai vecākajai meitai Antrai palīdzēja atlabt pēc atslēgas kaula lūzuma. Visu slimošanas laiku viņš meitenei nogulēja uz pleciem. Dzīvnieki jau bieži uzņemas mūsu problēmas uz sevi. Ne velti - tiklīdz mājās notiek kas slikts, saslimst arī suns vai kaķis. Vai arī - ne no šā, ne no tā gūst kādu traumu.» Pirms Jorka Daces ģimenes mīlule bijusi no Igaunijas atvestā kaķenīte Blusiņa. Kad saimnieki viņu pirmo reizi ieraudzījuši, kaķīte bijusi tik maziņa un melna… nu gluži kā blusiņa. Tā arī viņa tikusi pie sava īpatnējā vārda. Tiesa, vecumdienās kaķene nekāda paikaķīte vairs nav bijusi, un no viņas rakstura izpausmēm ne reizi vien nācies ciest arī Jorkam. Pēc Blusas nāves Priedes kaķus vairs nav iegādājušies, jo dobermanis ikvienu četrkājaini mājās uztvēris kā sīvāko konkurentu. Līdz ar to nepatikšanas vien no tādas lielas saimniecības iznāktu. Dace Jorka greizsirdību skaidro ar to, ka suņa dzīve pirms nokļūšanas pie viņiem nebūt nav bijusi no saldākajām. Dāvana ar garu degunu Priežu ģimenē Jorks jau no pirmā brīža uztverts kā pilntiesīgs ģimenes loceklis, taču to pašu grūti apgalvot par suņa iepriekšējiem saimniekiem, kuri dzīvnieku atveduši atpakaļ uz suņu klubu, jo suns nav bijis pietiekami nikns un labs sargs. Dace jauko dobermaņu puisi pirmo reizi ieraudzījusi tramvaja pieturā pie Centrāltirgus, blakus citiem nožēlojama izskata suņiem un kaķiem, kurus tantes par lētu naudu piedāvājušas katram garāmgājējam. «Gāju uz tirgu pirkt vīram dzimšanas dienas dāvanu, bet pēkšņi jūtu kaut ko līdzīgu strāvas sitienam. Paskatos pa labi - man pretī sēž dobermanis. Pieglaustām ausīm, skumjām acīm. Bez emocijām šo skatu nespēju atcerēties vēl šodien. Tajā pašā brīdī zvanīju vīram un teicu: «Brauc šurp, man tev ir dzimšanas dienas dāvana. Līdzīga tev.» Viņiem abiem ir ļoti vīrišķīgas sejas un pagarš deguns.» Jorks aprod ar situāciju Atvests mājās, Jorks ilgu laiku baidījies iet uz balkona un, izdzirdējis maisiņu čaukstoņu, meties bēgt. «Negribas domāt, kas tikai ar šo suni bija darīts - izskatījās, ka viņam pat rīdīti virsū suņi. Neapzinoties arī mēs viņam pāris reižu sagādājām nevajadzīgus pārdzīvojumus. Drīz vien pēc Jorka ienākšanas ģimenē aizbraucām uz Zviedriju, suni atstājot vecākās meitas uzraudzībā. Jorks to, protams, saprata tā, ka esam viņu pametuši, un visu savu mīlestību veltīja meitai, sargādams viņu pat no vectētiņa. Jums vajadzēja redzēt, cik Jorks bija laimīgs, saprotot, ka esam atgriezušies un viņu pamest nedomājam. Otrreiz ko līdzīgu pārdzīvojām, kad Vecgada vakarā suni izlaidām laukā, bet viņš, pārbijies no uguņošanas, atgriezās tikai pēc piecām stundām.» Dobermanis skaita mājiniekus Dace ir pārliecināta, ka Jorks prot skaitīt. «Vakarā, kamēr visi nav mājās, suns drudžaini skraida no vienas istabas uz otru un nomierinās tikai tad, kad beidzot atgriezušies visi mājinieki. Tajā brīdī viņš parasti atviegloti nopūšas. Jorks ar lielu prieku parasti piedalās arī visos ģimenes svētkos - lec līdzi, kad citi dejo, kopā ar visiem ķer bumbu. Neraugoties uz saviem cienījamiem gadiem, Jorkam ļoti patīk spēlēties. Un vēl - vakarā viņam vienmēr jābūt apsegtam. Vienalga, vai vasara vai ziema, suns bez sedziņas iet gulēt nav pierunājams. Ja vakarā ar viņu citādi tikt galā nevar, atliek tikai pateikt: «Atnes sedziņu!», un mājās uzreiz ir miers. No rīta, kad visi dodamies uz darbu vai skolu, Jorkam nāk aukle - vectētiņš, kurš viņu paēdina, izved laukā. Jau no pirmā brīža mūsu mājās Jorka mīļākā nodarbe ir ēšana. Milzīgās ēstgribas dēļ dobermanis ne reizi vien arī apzadzies. Nozagtos produktus viņš parasti neslēpj, bet nes uz savu stūrīti. Ja to pamana kāds no mājiniekiem, nočiepto, protams, nākas atdot. Lai gan dobermanis nenoliedzami ir visvairāk lutinātā būtne mūsu mājās, pārmērīgi komandēt viņam arī neļaujam. Taču rūpes par viņu patīkami vieno. Nevaru teikt, ka viņu uztveru par sargeņģeli, bet dzīvnieki nenoliedzami māca dzīvot pēc dievišķajiem likumiem. Saskatīt skaisto katrā vismazākajā nieciņā. To, ka arī katrs mazais tārpiņš ir Dieva dēls. Līdz ar Jorku mūsu ģimenē ienākusi lielāka labestība. Var iet visādi, bet, tiklīdz kaut kas notiek ar suni, pārējais tiek aizmirsts un visu domas pievērstas Jorkam. Ir tik aizkustinoši skatīties, kā bērni pērkona laikā kopā ar Jorku sēž zem galda un tura viņa ķepiņu. Jo sunim ļoti bail no pērkona.» Izglābsim vienu suni Ja Dace būtu bagāta, tad viņa noteikti netālu no mājām ierīkotu dzīvnieku patversmi. «Varbūt tur būtu arī kāds pašu audzēts kucēns, bet, zinot pamesto suņu attieksmi pret dzīvi, viņu emocijas, pirmās tiesības uz pajumti noteikti būtu bastardiem un citiem klaidoņiem. Tā kā suņiem ir ļoti labi attīstīti maņu orgāni, arī viņu emocijas izpaužas daudz spēcīgāk. Pamestam sunim nodevība sāp desmitkārt vairāk nekā cilvēkam. Ne velti suns ir viens no retajiem dzīvniekiem, kuriem piemīt astrālā redze. Tāpēc arī viņš cilvēka attieksmi sajūt jau pa lielu gabalu. Taču mēs, cilvēki, bieži vien pat īsti neapzināmies, kāpēc mums ir blakus tieši tas vai cits dzīvnieks. Uzskatu, ka suņa lielākā misija ir nest pasaulē labestību un vairot beznosacījuma mīlestību. Tikai skumji, ka cilvēki mūsdienās aizvien retāk vēlas uzņemties atbildību par tiem, kurus paši pieradinājuši, un savus mazvērtības kompleksus bieži vien kompensē, cietsirdīgi izturoties pret vājākajiem. Arī mūsu likumdošana ir tik samudžināta, ka jebkurā gadījumā katrs to var piemērot savām vajadzībām. Cilvēktiesību jomā vēl kaut kas tiek risināts, bet dzīvniekiem mūsu valstī nav nekādu tiesību. Tiklīdz notiek kaut kas briesmīgs, visi labi skaļi izbļaustās, taču reāli jau nekas nemainās. Ko darīt? Izglābsim katrs kaut vienu bezpalīdzīgā situācijā nonākušu dzīvnieku, un arī tas būs daudz.»