Patiess stāsts: draugs sāka mani sist, un es domāju, ka nomiršu (1)

Liene Skulme
, SIEVIETE
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Depositphotos

"Es bērnībā spēlēju kariņus un vienmēr trāpījos komandā, kura uzvarēja. Tad nu atcerējos šo momentu un nodomāju - nu re kā, paiet nez cik gadu un atkal spēlēju kariņus, tikai dzīvības cena ir citādāka," no mīļotā vīrieša vardarbības cietusī Laura stāsta. Kad mēs abas tikāmies, biju pilnīgā šokā, jo tādu viņu vēl nekad nebiju redzējusi - Laurai bija pārsists deguns un sāpēja galva no matu raustīšanas un sišanas. "Domāju, ka dabūju smadzeņu satricinājumu, jo, kad nokritu zemē, sāku vemt."

"Es jūtos pat kaut kur vainīga," Laura (vārds mainīts) man stāsta, kad iesāk runāt par šausmīgāko notikumu no viņas kopdzīves ar draugu. "Visi vienmēr saka, ka sieviete pati pie visa ir vainīga. Pati gāja, pati brauca vai vēl kaut kā. Es viņam (draugam) uzticējos un neiedomājos, ka mani sitīs nost. Cilvēks nedzer, nepīpē, ir pedants, tīrīgs, kopts, stilīgi ģērbjas, mīl savus bērnus. Kā man tas varēja ienākt prātā?"

Laurai un viņas nu jau bijušajam draugam Pēterim (vārds mainīts) kopīgu bērnu nebija - katram savējie. 

"Reiz bija tāda situācija, kad biju aizbraukusi uz citu pilsētu satikt paziņu, kas nebūtu it kā nekas tāds īpašs, un iečekojos soctīklos. Draugs man uzreiz jautāja, ar ko es tur biju, es intuitīvi satrūkos no tādas reakcijas, un viņš uzreiz sacēla paniku. Bija nenormāla psihošana," Laura atceras.

Jautāju, kādēļ Laura ir kopā ar tādu cilvēku, uz ko viņa atbild, ka draugs kādreiz tāds neesot bijis, kaut gan nepametusi sajūta, ka viņā nepārtraukti krājas dusmas vai slēpts aizvainojums. Iespējams, pat agresija, taču viņa negribējusi ticēt šai sajūtai.

"Dažreiz, kad es mēdzu runāt pa telefonu ar savu bērnu, sekoja uzbrukumi un asa vārdu pārmaiņa - ar ko tu runā un vai draudzenes tev ir svarīgākas par mani? Ja runāju ar cilvēku pa telefonu, es taču nesalīdzinu, kurš man ir svarīgāks! Es vienkārši runāju pa telefonu!

Ja tā godīgi, tad es vispirms esmu svarīga sev. Ja kādam kaut kas nepatīk manī, var taču iet prom. Lielākā nelaime visiem večiem Latvijā ir tā, ka viņiem naudas nav un viņi grib skaistu sievieti, bet nevar atļauties, un viņi vienkārši iet " kosmosā"!

Reiz mums atkal bija kaut kāds nenozīmīgs kašķis, bet viņš tomēr pierunāja mani doties līdzi uz [drauga] bērnu svinībām. It kā rūpējās par mani, esot ciemos, vēlāk aizbraucām uz pirti, viss bija jauki, un tad man iezvanījās telefons. Atkal jau tas nelaimīgais telefons! Paceļu telefonu. Draugs, sapratis, ka otrā klausules galā atbild vīrieša balss, bez paskaidrojumiem izķēra man no rokām klausuli un sāka man zvetēt ar dvieli - tik stipri, ka man likās, es galu dabūšu. Tad viņš man iespēra pa kāju (rāda man, kur ir sasitums). Es sāku kliegt - kas, tu galīgi jucis esi? Es vairs ar cilvēkiem nedrīkstēšu aprunāties pa telefonu? Viņš sāka ārdīties, plēst aiz matiem, grūstīt. Sāka zvanīt atpakaļ uz to numuru, no kura zvanīja man, un sāka skaidroties. Viņš turpināja ārdīties," sašutusi stāsta Laura.

"Draugs ierāva mani mašīnā un sāka braukt kā ķerts, kur acis rāda. Tad tā kā pieklusa, it kā gaidīdams no manis kaut kādu reakciju. Te strādā tas teiciens - ja gribi atrast otrā vainu, atradīsi." Laura skatās uz man cieši acīs, padomā un saka: "Piemēram, tev, Liene, nav zilas acis (man ir brūnas), un tu pie tā esi vainīga, saproti? Vienkārši tāpat no zila gaisa! Tie, kas gribēs atrast iemeslu kauties, to atradīs - uz līdzenas vietas!"

Es turpinu uzklausīt šaušalīgos notikumus: "Protams, es sāku kliegt, kad viņš atsāka grūstīties un apsaukāties: "Jūs visas esat maukas!" Atceros, ka tajā mirklī vēl nodomāju, ka ir pilnīgi skaidrs, kāpēc bijusī sieva no viņa ir izšķīrusies. 

Viņam atkal "aizkrita širmis". Papildus visam viņš sāka man arī draudēt: "Es tevi aizvedīšu uz mežu, uzspridzināšu mašīnu, un tu līdz mājām vairs netiksi. Es tevi nošaušu! Pielikšu ar rokudzelžiem pie koka un atstāšu mežā!" Viņš mani atkal rāva aiz matiem, un tas viss notika, viņam vēl joprojām braucot pie stūres. 

Tad Pēteris apstājās, izkāpa no mašīnas un lika to darīt arī man. Es neklausīju, protams. Tad viņš atrāva vaļā durvis un mēģināja vilkt mani laukā ar varu. Pieskrējis pie bagāžnieka, viņš ātri to attaisīja un izņēma elektrošoku. Tad, protams, es no mašīnas izkāpu un pārbijusies apsēdos zemē. Atradāmies mežā, un es nezināju, kas būs tālāk."

Dramatiski, nodomāju, jo principā tādā situācijā nav kur likties. "Viņš pameta mani, sēžot zemē, iekāpa mašīnā, lai apgrieztos un varētu tikt no turienes laukā, mazliet pabrauca uz priekšu, un es, izmantojusi mirkli, iebēgu tumšajā mežā. Viņš to pamanīja un brauca manā virzienā, bet nekur tālu koku dēļ nevarēja tikt. Es sastingu, jo negribēju, lai mani pamana. Šajā gadījumā man palīdzēja tumsa un mugurā esošais melnais mētelītis. Visas pārējās lietas, tajā skaitā telefons, ko man atņēma, bija palikušas mašīnā." 

"Tad Pēteris izlēca no mašīnas, sauca mani, un man tā sitās sirds, ka baidījos, ka viņš izdzirdēs manus sirdspukstus. Nesasaucis iekāpa auto un sāka braukt prom." 

Laura vēl joprojām izskatās pārbijusies, man to stāstot: "Es ilgi sēdēju zemē, kamēr viss apklusa. Domāju, ka nosēdēju tā vismaz stundas divas. Zemē bija siltāk un nebija vēja, taču es biju ar slapjiem matiem - kā jau pēc pirts. Uzliku galvā kapuci. Kamēr sēdēju mežā, dzirdēju, ka viņš atgriezās vēl trīs reizes. Mans prāts strādāja kā pulkstenis, bet es jau biju sadomājusies uz priekšu, ka viņš noteikti ir aprēķinājis, kurā virzienā plānoju doties, jo mans virziens bija Rīga. Tāpēc ar zināmām bailēm tomēr nolēmu doties pretējā virzienā."

"Paldies dievam, ka ik pa brīdim varēju redzēt, kā viņš atbrauc un brauc atkal projām. Uzgāju dzelzceļa sliedes un gāju gar tām, un trakākais bija tas, ka man nebija ne jausmas, kurā virzienā īsti jāiet, jo bija ļoti tumšs. Nakts melnums. Kā viņš atkal tuvojās man, ko sapratu pēc auto gaismām, es atkal ieskrēju krūmos," viņa atceras savu slapstīšanos.

"Gāju un gāju, kājas bija noberztas. Uzgāju vienu māju, kur dega gaisma. Sāka riet suņi, un pamanīju, ka virtuvē caur logu redzams karājamies cirvis, pagalmā - zāģis, sajutos kā šausmenē. Domāju lūgt palīdzību, bet bija bail no visa. Tā es nolēmu, ka sameklēšu šķūni vai kādu pajumti - skaidās, sienā -, lai kaut nedaudz sasildītos, bet diemžēl man tas neizdevās." 

"Bērnībā spēlēju kariņus, es vienmēr trāpījos komandā, kura uzvarēja. Tad nu atcerējos šo momentu un nodomāju - nu re kā, paiet nez cik gadu un atkal spēlēju kariņus, tikai dzīvības cena ir citādāka," viņa atminas.

"Man tik ļoti nāca miegs, ka es labprāt būtu kaut kur apsēdusies un aizmigusi, bet sapratu, ka varu nosalt. Bija vēls rudens, un sniega vēl, paldies dievam, nebija. Gāju tālāk. Uzgāju ceļu, kur brauca garām mašīnas, bet bija tik tumšs, ka nodomāju - neiespējami ieraudzīt kādu cilvēku ejam gar ceļmalu, bez atstarotājiem. Ja es tur mirusi gulētu, kurš mani atrastu?

Mazliet atlaidos ceļmalā, jo biju pārgurusi, taču pēc brīža jau devos tālāk. Ieraudzīju viesu namu. Tur neviena nebija, tikai atstāts telefona numurs, bet man nebija telefona. Ja man būtu, no kurienes piezvanīt, tad jau nebūtu problēmu. Raustīju durvis, vienas durvis atvērās, iegāju iekšā un meklēju kādu stūrīti, kur pagulēt, jo jutu, ka man jau sirds netur no pārguruma. Atradu matraci un atlaidos. Kad pamodos, klusiņām saģērbos, izgāju pa durvīm un izmuku laukā. Aizgāju līdz netālu esošai upītei, jo rītausmā sapratu, ka man visa seja un cimdi ir notraipīti ar asinīm. Laikam biju savainojusies mežā ar zariem," viņa spriež.

"Nomazgāju seju un atgriezos viesu namā. Beidzot atradu tur kādu dzīvu dvēseli un lūdzu palīdzību, bet, kad man jautāja, kas noticis, baidījos stāstīt. Palūdzu tikai, lai mani aizved, kur lūdzu. Tik ļoti baidījos no visa. Es nevarēju tā uzreiz zvanīt policijai, jo kā es varēju zināt, ar ko tas beigsies?"

"Kad mani laipnie cilvēki aizveda, kurp vēlējos - pie paziņām, biju ļoti pateicīga, bet lūdzu, lai, ja kāds jautā, nestāsta, ka mani satikuši vai redzējuši. 

Nokļuvu beidzot pie pazīstamiem cilvēkiem, kas man internetā palīdzēja uzmeklēt draudzeni. Sazinājos, un draudzene teica, ka Pēteris, protams, viņai esot zvanījis un teicis, ka mēs abi esam mazliet sastrīdējušies, es esmu iegājusi mežā pačurāt un pazudusi. Viņai jau uzreiz bija skaidrs, ka kaut kas noticis un ka viņš runā muļķības."

Bailes neesot pārgājušas. Sodīts draugs-varmāka arī nav, Laura zina stāstīt: "Viņš mani ilgi traucēja - zvanīja, rakstīja, mēģināja lūgties. Reiz pat atbrauca uz darbu pie manis, no kā es biju pilnīgā šokā. Tāds vajātājs! Es tik pateicu, ka neko tādu vairs necietīšu un nepieļaušu, lai liek man mieru. Uz policiju nezvanīju, jo neticu, ka kāds mūsu valstī var tevi aizsargāt."

Komentāri (1)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu