Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pūdelis vai katram asociējas ar greznu, kustīgu rotaļlietu, kuras vieta ir uz izšūta spilvena un pie spoguļa – nu gluži kā pasaku tēlam Ferdinandam. Nereti tieši tur šis četrkājainais arī atrodams, tomēr pūdeļa sūtība nav cilvēkam kalpot tikai par apčubināmu lellīti.
Šī ir viena no vecākajām šķirnēm, pūdeļiem līdzīgi suņi bija zināmi jau Vidusjūras seno antīko zemju apgabalos. Ar pašreizējo nosaukumu pūdeļi tika apzināti Francijā jau 15. gadsimta beigās. Līdz 1936. gadam pūdeļi tika uzskatīti par Eiropas kontinentālo šķirni, bet pēc tam atzīti par franču šķirni. Līdz ar to franču standarts šai šķirnei tika pieņemts par pamatu un ierakstīts FCI šķirņu reģistrā. Atkāpjas angļu priekšā «Tieši frančiem varam pateikties par šīs brīnišķīgās šķirnes rašanos, pēc tam gan milzīgu darbu šķirnes pilnīgošanā un attīstībā ieguldīja Vācijas kinologi un zinātnieki. Tomēr 50. gados abas valstis atkāpās Anglijas pūdeļu tipa priekšā,» šķirnes vēsturi klāsta Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) Latvijas Pūdeļu kluba vadītāja Brigita Vītoliņa. Angļu kinoloģi centušies pilnīgot pūdeļa galvas formu, ķermeņa kvadrātformu un saglabāt pūdelim raksturīgo vilnas struktūru. Angļiem, bet jo īpaši amerikāņiem sevišķi patikuši liela auguma pūdeļi – šajās valstīs pat vairs netiek noteikta pūdeļa skausta augstuma robeža un sastopami pat 70 centimetru augsti šķirnes pārstāvji. Tomēr, kā atzīst B. Vītoliņa, nereti līdz ar to suns zaudē eleganci – solis kļūst smagāks, ir rupjāka kaulu uzbūve. Turklāt izstādēs augumā lielāko pūdeļu novērtējums esot atkarīgs no katra tiesneša subjektīvās attieksmes – kas priekšroku dod elegancei, uz lielo augumu skatās caur pirkstiem. Konkurents vilkam «Pagājušā gadsimta 80. gados pūdeļi bija otra pasaulē populārākā šķirne pēc vācu aitu suņiem. Šķirnes, kuras praktiski nesadzīvo savā starpā,» atzīst B. Vītoliņa. Arī intelekta ziņā pūdelis konkurējis ar vilku. B. Vītoliņa atceras – savulaik rindās pēc šīs šķirnes pārstāvjiem cilvēki stāvējuši gadiem. «Pūdeļus izvēlējās inteliģence, ārsti, skolotāji – tie, kas pašlaik vairs nav labi situēti. Pūdelis ir dārgs suns, tā uzturēšana prasa nopietnus līdzekļus. Arī kopšana prasa laiku,» neslēpj šķirnes pazinēja. Tomēr šajā ziņā var iztikt bez pārspīlējumiem – pūdeli var cirpt ik pēc trim mēnešiem, tiesa, etiķete prasa frizūru atjaunot katru mēnesi. Arī frizūru izvēle būtiska – izstādē suns var ierasties ar lauvas frizūru, kurai ir vairākas modifikācijas, cirpts angļu gaumē, ar kontinentālo frizūru vai Skandināvijas lauvas ietērpā. 1960. gadā apstiprināts arī modernais cirpums, kas tolaik kļuvis par modes kliedzienu vai visiem bijušās Padomju Savienības pūdeļiem – ar šo cirpumu suņus bijis vieglāk kopt, taču tas pareizi padevies vien prasmīgiem suņu frizieriem. 90. gados atgriezies lauvas bums – pūdeļi ar sastērķelētu un salakotu galvu, bet nu šo kosmētisko līdzekļu izmantošana aizliegta. Marijas Antuanetes izgudrotais lauvas cirpums pūdelim arī pašlaik dominē starp pārējām suņu frizūrām. Ir un nav dekoratīvs Pūdeļa cirpšana nav tikai modes untums, agrāk šie nevainojamie peldētāji tikuši izmantoti medībās kā putnu suņi. Lai garā vilna netraucētu peldēt, to vienkārši nocirpa. B. Vītoliņa zina stāstīt par pūdeļiem, kas gājuši pat uz mežacūkām! «Jo pūdelis ir ļoti veikls, šī īpašība pierādīta cirkā. Bet šos suņus savulaik izmantoja arī aitu ganīšanai – gana instinkts pūdelī joprojām ir dzīvs – un pat darbam aizsardzības dienestā!» Tiesa, šiem darbiem ar laiku cilvēks par piemērotākiem atradis tādus suņus, kuri neprasa lielu kopšanu, tādēļ mūsdienās pūdelis nonācis pilsētnieka un dekoratīvā suņa statusā. «Šis ir visvieglāk un ātrāk apmācāmais suns, bet pūdelis ir trauksmains un steidzīgs, pēc dabas holeriķis, ar paaugstinātu uzbudināmību. Tāpēc ar temperamentīgo pūdeli daudz un nopietni jāstrādā. Salīdzinoši līdzsvarotāka nervu sistēma ir lielajiem pūdeļiem,» atzīst B. Vītoliņa. Ne mazums dzirdēts par pūdelīšiem – eņģelīšiem, kuri terorizē visu ģimeni… «Lielākā kļūda ir uzskatīt, ka šis ir vien ucināms klēpja suns. Cilvēkam ar vārgu raksturu tas neder, turklāt lielie pūdeļi ir spēcīgi, izturīgi suņi, kurus var pat kamanās jūgt. Praktiski tas ir darba suns, tomēr pūdeļa būtība nav uzbrukt un kost.» Fakti Augumā mazākie – mazie, pundurpūdeļi un toi pūdeļi – selekcijā kā šķirnes modifikācijas izveidoti no lielā pūdeļa, ko dēvē par standartpūdeli. Pēc standarta mazāko pūdeļu auguma tipam jābūt precīzai lielā pūdeļa kopijai. Augstums skaustā: lielajam – 45–62 centimetri (LKF dod priekšroku ne mazākiem par 50 cm); mazajam – 35–45 cm; pundurpūdelim – 28–35 cm; toi pūdelim – līdz 28 cm. Svars: lielajam – vidēji 25 kilogrami; mazajam – 15 kg; pundurītim – 5–6 kg; toi pūdelim – ne vairāk par 2 kg. Krāsa: melna, balta, brūna, aprikožu, sudrabpelēka. Pēdējām trim krāsām dzīves laikā raksturīga toņu maiņa, turklāt sudrabpelēkajiem suņiem dzimst melni kucēni. Atšķirībā no citiem suņiem pūdeļi nemet vilnu. LKF reģistrēti 38 pūdeļi, visvairāk pārstāvēti lielie pūdeļi, ļoti maz mazo pūdeļu. Kucēna vidējā cena ir apmēram 120 latu. Jo mazāka auguma sunītis, jo dārgāks. Pūdeļa Renī saimniece, Rīgas Autotransporta prokuratūras virsprokurore Alla IGNATJEVA: – Mans pirmais pūdelis nodzīvoja 17 gadu. Šo šķirni toreiz izvēlējos galvenokārt ērtību dēļ – pūdeļi nemet spalvu. Vispār jau suni pirkām bērnam, bet sanāca, ka iegādājāmies vēl vienu bērnu… (Smejas.) Kad pirmais suns nomira, ļoti pārdzīvojām. Nolēmām, ka nākamajam jābūt tieši tādam pašam, arī brūnam. Ilgi meklējām, līdz atradām. Renī tika atvests no Somijas, tagad viņam ir gads un astoņi mēneši, un viņš ir vienīgais mazais pūdelis Latvijā brūnā krāsā. Ar pārliecību varu apgalvot, ka pūdeļi ir vismīlīgākie suņi pasaulē, ļoti draudzīgi, reizēm pat šķiet – viņi saprot ne tikai komandas, bet arī cilvēka valodu. Ar suni nav nekādu problēmu, viņš dzīvo saimnieka dzīvi. Kas īpašs ir pūdelī? Kā suns sagaida savu saimnieku. Neviens cilvēks tā nesagaidīs tevi – ar sajūsmu, ar tādu prieku. Kad pārnāku mājās, šķiet, suns no laimes zaudējis prātu. Un tā-ā-ā bučo mani! Renī man ir kā bērns. Man sagādā patiku sunīti kopt, galu galā, kurai gan mammai nesagādā prieku rūpes par savu bērnu? Sevi taču arī patīk kopt. Tāpat jākopj suns. Dzīvoklī Renī vieta ir savā samta būdiņā. Gādājam, lai sunim būtu pietiekami daudz rotaļlietu – gan plīša, gan gumijas, tās gan tiek ātri apēstas. Pastaigās suni vedam regulāri, parasti smejos: cik labi, ka ir suns, kas saimnieku izved pastaigās, tas noder veselībai. Katram pūdelim gan ir citāds raksturs, Renī ļoti atšķiras no mūsu pirmā pūdeļa, kurš bija kluss, mierīgs, nosvērts. Renī ir ļoti enerģisks, kustīgs, emocionāls. Bet šo suni mīlu tikpat ļoti un necenšos salīdzināt. Ar Renī esam gājuši arī suņu skolā, suns prot visas nepieciešamās komandas, prot arī komandu barjera. Apmācībai šī ir ļoti piemērota šķirne. Pūdelis ir ļoti labs sargs, nav tiesa, ka tie ir tikai tādi mīlulīši. Reiz, vēl ar manu pirmo pūdeli, bija tāds gadījums – degvielas uzpildes stacijā atvēru automašīnas logu, lai samaksātu par benzīnu (suns bija mašīnas salonā), un darbinieks pastiepa roku caur logu mašīnas salonā, lai man izdotu atlikumu. Pūdelis uzreiz – caps! «Un kodējs ir pūdelis?» bija pārsteigts darbinieks. «Arī pūdelis ir suns,» atbildēju. Man patīk šie uzticamie un vadāmie suņi. Tiesa, pūdeļi prasa daudz uzmanības, ar šiem suņiem ir jānodarbojas.