Profesors Danilāns par veselību: skrienu trīsdesmit kilometru, un man nekas nekaiš

Jaunākajā žurnālā "Ieva" tiek stāstīts par pāriem, kuriem ir izdevies plecu pie pleca laulībā nodzīvot daudzus gadus un vēl joprojām ir interesanti - slēdzene, kurai der tikai viena vienīga atslēga, apakštasīte, kurai atbilst tikai viena krūzīte. Viņi tā saauguši kopā, ka grūti atšķirt, kur beidzas viens un sākas otrs. «Mūsu prāti gadu laikā savienojušies,» smejas profesors Anatolijs Danilāns.  Laulībā pāris ir jau 52 gadus. (..)

Danilānu pāris kopīgi esot pārvarējuši arī grūtus brīžus, kā abi stāsta. 

Irēna: "Pirms vairākiem gadiem pēc brauciena uz Ķīnu Anatols smagi saslima, atteicās funkcionēt nieres, viņš bija pieslēgts pie mākslīgās nieres. Toreiz ārsti nekādas cerības nedeva. Kad tev tā pasaka... Sajūta tai brīdī ir drausmīga. Tas liek pārdomāt visu dzīvi. 

Arī pirms diviem gadiem Anatolam bija ļoti smagas veselības problēmas. Viņš krita, un pēc šā kritiena bija nepieciešama smadzeņu operācija. Kādas piecas dienas viņš bija reanimācijā bez samaņas. Pēc tam bija nepieciešama ilga ārstēšanās slimnīcā. Dakteri atkal sacīja: «Mēs nedodam nekādas cerības.» Viņš nevarēja paiet, pakustināt labo roku - tā bija pusparalizēta. 

Cerības deva un nostādīja uz kājām Vaivaru rehabilitācijas centra speciālisti. Taču vēl kādu laiku vadāju viņu aiz rokas, lai nekristu atkal. Pēc pusgada vīrs sāka normāli staigāt, arī roka sāka kustēties. Paldies Dievam, viss ir normalizējies - Anatols var strādāt, rakstīt, runāt, arī uzdziedāt un pat akordeonu uzspēlēt. 

Tāpat bijis arī izsīkuma sindroms, kura dēļ jāguļ slimnīcā. Anatols bieži pārvērtē savus spēkus. Jūtu, kad viņam vajadzētu atpūsties, bet viņš jau mani neklausa... Tas gan - Anatols ir ļoti uzņēmīgs un neatlaidīgs. Pat no grūtākās situācijas izkārpīsies." 

Anatolijs: "Cilvēka iespējas ir bezgalīgas - esmu tam piemērs. Tagad skrienu trīsdesmit kilometru, un man nekas nekaiš. Liktenim, dzīvei un Irēnītei paldies, ka visos grūtajos brīžos man blakus bijis draugs. Starp mums ir ne tikai mīlestība, viņa patiešām ir arī mans draugs. Tas daudz nozīmē. Tad arī rodas spēks, lai darītu. Tu biji pašaizliedzīga, palīdzēji. Tāpat kā daudzkārt dzīvē. Bez tevis daudz kas nebūtu iespējams." 

Irēna: "Mani skumdina tikai tas, ka kopā nevaram aiziet izklaidēties. Viņš vienmēr izvairās un iesaka iet kopā ar draudzenēm." 

Anatolijs: "Tas tiesa, sagriežu žēlas acis un lūdzu piedot. Nav tā, ka negribētu iet, bet vai nu gribas atpūsties, vai darbam kas jāpadara." (..)

Visu interviju lasi jaunākajā žurnālā "Ieva".