"Supernovas" finālista mamma par ģimenes traģēdiju: bijām kā cibiņa ar vāciņu (2)

Sieviete
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ekrānuzņēmums/Facebook

Kad brūces vēl dzīst un rētas veidojas. Jaunākajā žurnālā "Ieva" atraitne Dace atklāj savu stāstu, kā ir sadzīvot ar vīra Dāvja nāvi. 

«Atraitne... Cik skaudrs vārds! Bet arī atraitne var sapucēties, pacelt galvu un dzīvot tālāk. Kad to pieņēmu, atļāvu sev smaidīt,» saka Dace Kalmane, dziedātāja The Ludvig (Jēkabs Ludvigs Kalmanis - "Supernovas" sešpadsmitgadīgais talants, kurš finālā palika otrais) mamma. Viņa gribējusi ar vīru Dāvi kopā novecot. 

"Ar Dāvi iepazinos, mācīdamās vidusskolā, - viņš bija dažus gadus vecāks. Mums bija skaista, skaista mīlestība. (..)

"Mēs ar Dāvi tiešām bijām kā cibiņa ar vāciņu - mums viss bija pa īstam, mēs tikām visam pāri. Tieši tas stiprina attiecības - kad pāris kopīgi tiek ar kaut ko galā un priecājas, ka viss ir pagājis un izdevies. Ik pa laikam man ienāca prātā: jā, es gribu ar šo vīrieti - ar savu vīru - kopā novecot. Tiešām! Zināju, ka Dāvis pieņems katru manu krunciņu, biju pārliecināta, ka mēs mīlēsim viens otru, kad abi būsim veci, nevarīgi un krunkaini. Kad biju to visu tik ļoti dziļi pieņēmusi, viņš aizgāja... (..) 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Its official!????❤

A post shared by The Ludvig (@the_ludvig) on

Liktenīgo februāra dienu labi atceros. (..)

Kad paņēmu telefonu, viņu sazvanīt nevarēja - telefons bija izslēgts. Pēc tam esmu domājusi: ja nebūtu atstājusi telefonu un Dāvi sazvanījusi, varbūt es kaut ko būtu mainījusi. Varbūt viņš aizmiga pie stūres un es būtu viņu pamodinājusi? 

(..) Policisti palūdza apsēsties un pateica, kas noticis. Man dziļi krūtīs kaut kas sadega - kā saules stari pa asinsvadiem uz visām pusēm izplūda neciešama svelme. Šķita, ka tur sadeg mana sirds un tās vietā paliek tikai pelēki pelni. Ne velti cilvēkiem pirms paziņošanas par kādu lielu nelaimi vispirms palūdz apsēsties. Pāris tuviniekiem pasakot ziņu par Dāvja aiziešanu, to neievēroju, un redzēju, cik negaidīti var reaģēt ķermenis - cilvēks acu priekšā fiziski sabrūk, pazūd pamats zem kājām. (..)

Mazliet mānīju sevi, ka Dāvis joprojām ir. Mēnesi gulēju uz viņa spilvena zem viņa segas, lai sajustu viņa smaržu. Nēsāju ķēdītē iekarinātus mūsu abu gredzenus. Vakaros ielēju divās glāzītēs viņa mīļāko viskiju - savu glāzīti izdzēru, otru atstāju Dāvim. Daudz gleznoju. Gan pati sev, gan palīdzēju kādai meitenei ar īpašām vajadzībām - kā brīvprātīgā gāju pie viņas uz mājām, un mēs kopā gleznojām. 

Ir bijuši brīži, kad šķiet: zeme zem manis ir atvērusies un es šajā aizā varu iekrist dziļi, dziļi melnā tukšumā. Kad esmu jau šai aizai pavisam tuvu klāt un tūliņ tajā kritīšu, mani kāds saņem zem padusēm, tur un notur. Un paceļ zodu uz augšu. (..)

Sievietēm, kas piedzīvo ko līdzīgu kā es, varu ieteikt: atrodiet cilvēku, ar ko izrunāties, un nepārdzīvojiet, ja tā dēļ cilvēki sāk baumot. Mēs katra par sevi visu zinām vislabāk. (..)

Visu interviju lasi jaunākajā žurnālā "Ieva".

Komentāri (2)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu