Psihoterapeits Viesturs Rudzītis runā par ģimenes svarīgo vērtību un to, ka šķiršanās ir izbēgama un lieka. Nav noslēpums, ka biežs šķiršanās iemesls ir kāda sānsolis. Ko par to saka psihoterapeits?
Psihoterapeits: dažreiz sānsolis restartē laulību (10)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis pauž versiju par ģimenes būtību un šķiršanos. Piedāvājam nelielu ieskatu psihoterapeita citātos:
Bieži cilvēki ir pārliecināti, ka mīlestība ir laulības priekšnosacījums, nevis laulības uzdevums. Tas nozīmē: ja reiz mīlestība ir priekšnosacījums, tad loģiski - kad tās vairs «nav», kad esam to pazaudējuši vai mums vismaz tā šķiet, mēs drīkstam šķirties! Tas ir greizs priekšstats.
Mīlestība un sekss ir tas, kas laulībā ir jāizveido, tas ir divu pieaugušo uzdevums.
Esmu jau agrāk sacījis, bet ticis pārprasts. Mēģināšu vēlreiz. Dažreiz sānsolis restartē laulību. Ne vienmēr, uzsveru - dažreiz. Respektīvi, tas uzspridzina kādu iesūnojušu konfliktu, kad laulātie kaut ko ilgstoši nevar atrisināt.
Un sānsolis šo aizsprostojumu uzspridzina. Bet ieteikt to kā recepti es neuzņemtos, tā drīzāk ir tāda cūcene.
Laulībā katram laulātajam, līdzībās runājot, ir sava slepenā istaba, kur kaut kāda krāpšana notiek - kaut vai tikai fantāzijās, taču tā ir katra paša darīšana un atbildība. Ja otru tas sāpina, nevajag viņam likt ciest, nevajag neko stāstīt par savām sapņu ainām ar kādu citu, kur nu vēl, ja sānsolis patiešām noticis. Es nerekomendēju atzīties par sānsoļiem pat tad, ja ir neapgāžami pierādījumi. Otram tas nodara pāri, un kaut kas tur ir ari neatgriezeniski.
Sabiedrībā kopumā valda tāda dīvaina pārliecība, ka tad, ja vīrietis ar sievieti ir kopā, tā ir laime pilnībā, un tas taču ir tik forši! Patiesībā tie ir maldi. Ja vīrietis un sieviete ir kopā, viņiem agrāk vai vēlāk rodas baigais stress. Vīrietis var justies izmantots un nespējīgs nodarboties sievietes klātbūtnē ar kaut ko citu, kā tikai lūrēt uz viņu, iekārot un domāt, vai tikai viņai viss ir labi. Savukārt sieviete to stresu sajūt tā: labi, es viņam atdodu sevi kā seksuālu objektu, bet principā man ir citas lietas darāmas - jākopj māja, jāņemas ar bērniem, jāiet iepirkties...
Tas, ka starp vīrieti un sievieti notiek dziļa emocionāla un garīga saplūšana, tas nemaz nav tik vienkārši un dabiski, kā ierasts domāt! Par šo es sāku aizdomāties, kad man kāds vīrs pastāstīja par pērtiķu uzvedību.
Redziet, dabā pērtiķiem ir sekss tikai tad, kad mātītēm ir ovulācija, bet, ja pērtiķus ieliek būrī (tēviņš un mātīte kopā), tad sekss viņiem ir arī ārpus ovulācijas, visu laiku.
Un tas ir labs jautājums par cilvēku seksualitāti - kāpēc cilvēkiem ir sekss ārpus sievietes ovulācijas perioda? Tāpēc, ka patīk?