Par to vecākiem ir jāmaksā, bet man kā vecākam ir drošība, ka par bērniem pedagogi rūpējas un seko līdzi bērna attīstībai.
Divas reizes gadā mums ir vecāku sapulces, kā arī divas reizes gadā ir sapulces kopā ar pašu bērnu. Bērni, vecāki un pedagogi tiekamies tā saucamajā Utvecklingssamtal (attīstības sapulcē), kur apspriežam, kā bērnam veicas dažādos priekšmetos, kur jāpiestrādā vai kur ir problēmas. Pats bērns izsaka savu viedokli un savu mērķi, ko līdz nākamajai sarunai mēs apspriežam, vai tas īstenots. Vecāki arī vienmēr var paust savu viedokli, uzdot jautājumus, izteikt priekšlikumus. Piemēram, ja es domāju, ka manam bērnam padodas angļu valoda, tad vienojamies, ka bērnam skolotājs var piedāvāt papildu uzdevumus. Lūk, piemērs ir mans jaunākais dēls, kurš angļu valodas uzdevumus veic grūtākā pakāpē nekā klasesbiedri.
Līdz septītajai klasei bērniem atzīmes neliek, bet ir tikai godkänt (ieskaitīts) vai icke godkänt (neieskaitīts). Bērnu no skolas laukā nemet, ja ir neieskaitīts, bet tad vecāki zina, ka kādā no priekšmetiem neveicas un pie kaut kā ir vairāk jāpiestrādā. Kopā ar skolotāju var izdomāt plānu, kā bērns var uzlabot savas sekmes, lai būtu ieskaitīts.
Piemēram, manam jaunākajam dēlam nav ieskaitīts sportā. Zviedrijā obligāti jāmāk peldēt noteiktas distances, bet mans dēls nav īsti sajūsmā par peldēšanu. Mazliet komiski, bet, no otras puses, zviedri satraucas, vai bērni prot peldēt, jo vasarā, esot pie ezeriem un jūras, domājam par bērna drošību ūdenī."
Bezmaksas izglītība arī augstskolā
"Man kā vecākam nav jāsatraucas, ka bērniem jāpērk grāmatas vai burtnīcas, jo to visu sagādā skola. Tāpat bērniem ēdināšana ir bezmaksas (arī vidusskolā).
Kā to var? Pieaugušie, kas strādā, maksā nodokļus, un nodokļi aiziet skolām. Vidusskolā studentiem jāiegādājas tikai burtnīcas un piederumi (zīmuļi, lineāli - kancelejas piederumi). Man kā vidusskolēna mammai patīk, ka dēls var izvēlēties pats, kuru programmu viņš studēs, un nav jāmācās tādi priekšmeti kā nebeidzamās ķīmijas, fizikas, ja cilvēks izvēlējies sociālo zinību programmu.
Augstskolas ir bez maksas, un studenti var aizņemties naudu savai stipendijai, kuru pēc tam palēnām atmaksā - tikai tad, kad sāk strādāt. Naudu neaizņemas no bankas, bet gan no speciāli izveidotas organizācijas, kas pieder valstij.
Atšķirībā no Latvijas, kas man šķiet uzkrītoši, Zviedrijā vecāki paši atbild par saviem bērniem, nevis uzkrauj visu atbildību skolotājiem, un nevaino viņus, ja tie kaut ko neiemāca viņu bērniem. Tā ir sadarbība - skola un vecāki, pat bērniem ir sava atbildība (piemēram, viņi apņemas pilnveidot savu nosprausto mērķi mācībās).
Man patīk, ka bērni veic daudzas praktiskas aktivitātes, ne tikai lasa teoriju no grāmatām. Dažkārt pat skatās filmas vai brauc, piemēram, uz muzeju, eksperimentē vai gatavo projektus, intervijas, lielākie bērni strādā praksēs. Viņi paši izvēlas darba vietu un divas nedēļas pastrādā, teiksim, picērijā vai bērnudārzā. Man kā mammai ir drošība, ka es atbildu par mana bērna attīstību, bet skolotāji piedāvā zināšanas. Skolotāji neko paši neizlemj, bet tikai kopā ar vecākiem, lai saprastu, kas manam bērnam ir nepieciešams, lai viņš varētu attīstīties un attīstīt savas zināšanas. Es kā mamma jūtu, ka mans bērns ir īpašs un sabiedrībai nozīmīgs."