/nginx/o/2018/09/11/11407626t1h564f.jpg)
FOTO: Depositphotos
Laura Zviedrijā dzīvo jau septiņus gadus. Aizbrauca mīlestības dēļ un dzīvo sambo statusā (civillaulībā). No iepriekšējās laulības viņai ir dēls, kuru viņa aizveda līdzi, bet puisis, sasniedzot 18 gadu vecumu, tomēr izlēma doties atpakaļ uz dzimteni - atgriezties Latvijā. Kā saka, ir jau tik liels, ka pats drīkst un var plānot savu dzīvi. Šobrīd skolā mācās Lauras vienpadsmitgadīgais dēls. Mazākajam ir tikai trīs.
Savu civilvīru Laura satikusi Latvijā. Viņus iepazīstinājuši draugi. "Pašlaik dzīve ir pilnīgi sasaistīta šeit, un es nedomāju atgriezties. Kur un ko darīšu Latvijā? Tad jau būtu jāsāk viss no jauna. Nē.
"Izglītība ir diezgan moderna, un tā jebkurā vecumā dod iespāju cilvēkam mācīties, tik pašam jāvēlas."
Par izglītības sistēmu Latvijā vecākiem ir daudz jautājumu. Kāpēc jāmācās ķīmija vai fizika, ja students vēlas apgūt sociālo zinību programmu? Kāpēc skolas bērnus dzīvei negatavo praktiski, tikai teorētiski? "Zviedrijā ir citāds skatījums, tikai ir kāds būtisks nosacījums - tev ir jāiemācās peldēt. Burtiski! Visi zviedri prot peldēt," smejas Latvijā dzimusī un augusī Laura.
Daļa programmu sagatavo mācībām augstskolā, daļa - lai cilvēks varētu uzreiz strādāt
Laura dalās pārdomās par izglītības sistēmu Zviedrijā: "Zviedrijā skolas sistēma iedalās tā, ka bērni no sešu gadu vecuma sāk pamatskolu - sagatavošanas klasi, kas ir obligāts process. No pirmās līdz sestajai klasei bērni mācās tā saucamajā Grundskola (pamatskola). Skoliņas parasti nav pārāk lielas, pārsvarā tās tiek būvētas vienstāvīgas un katrai klasītei ir sava ieeja. No septītās līdz devītajai klasei bērni iet Högstadiet. No nultās līdz devītajai klasei izglītība ir obligāta.
Gymnasiet (ģimnāzijā) ir jāmācās trīs gadus, un katrs students var izvēlēties, kādu programmu studēt. Programmas iedalās tā, ka daļa no tām sagatavo mācībām augstskolā, piemēram, sociālās zinības vai ekonomika, bet daļa - lai cilvēks varētu uzreiz strādāt, piemēram, par auto mehāniķi, elektriķi u.tml. Tas veicina atbildību jau astotajā vai devītajā klasē aizdomāties par nākotni, nākotnes profesiju, līdz ar to programmas izvēlas jau ģimnāzijā.
Kad cilvēki no citām valstīm atbrauc uz Zviedriju, tad bērni var uzreiz pieteikties skolā. Pirmkārt (jebkurā vecumā) bērni iet valodas klasē, kur mācās zviedru valodu. Skola seko līdzi, kamēr bērns ir gatavs, un tikai tad sāk mācības (process notiek pakāpeniski un individuāli).
Bērnus pieskata vai kontrolē, un atzīmes neliek līdz septītajai klasei
"Skolas diena tiek sadalīta tā, ka bērniem ir lieli pārtraukumi, kur viņi, ja mācās pamatskolā, iet starpbrīdī ārā, kur kopā ar brīvā laika pedagogiem pavada laiku svaigā gaisā, dažādās aktivitātēs. Pieaugušie bērnus pieskata vai kontrolē. Ja vecāki strādā vai mācās, ir iespēja, ka pirms un pēc skolas bērni var pavadīt laiku pagarinātajā grupā, kur atrodas vairāki pedagogi, kas pieskata un nodarbojas ar bērniem.
Divas reizes gadā mums ir vecāku sapulces, kā arī divas reizes gadā ir sapulces kopā ar pašu bērnu. Bērni, vecāki un pedagogi tiekamies tā saucamajā Utvecklingssamtal (attīstības sapulcē), kur apspriežam, kā bērnam veicas dažādos priekšmetos, kur jāpiestrādā vai kur ir problēmas. Pats bērns izsaka savu viedokli un savu mērķi, ko līdz nākamajai sarunai mēs apspriežam, vai tas īstenots. Vecāki arī vienmēr var paust savu viedokli, uzdot jautājumus, izteikt priekšlikumus. Piemēram, ja es domāju, ka manam bērnam padodas angļu valoda, tad vienojamies, ka bērnam skolotājs var piedāvāt papildu uzdevumus. Lūk, piemērs ir mans jaunākais dēls, kurš angļu valodas uzdevumus veic grūtākā pakāpē nekā klasesbiedri.
Līdz septītajai klasei bērniem atzīmes neliek, bet ir tikai godkänt (ieskaitīts) vai icke godkänt (neieskaitīts). Bērnu no skolas laukā nemet, ja ir neieskaitīts, bet tad vecāki zina, ka kādā no priekšmetiem neveicas un pie kaut kā ir vairāk jāpiestrādā. Kopā ar skolotāju var izdomāt plānu, kā bērns var uzlabot savas sekmes, lai būtu ieskaitīts.
Piemēram, manam jaunākajam dēlam nav ieskaitīts sportā. Zviedrijā obligāti jāmāk peldēt noteiktas distances, bet mans dēls nav īsti sajūsmā par peldēšanu. Mazliet komiski, bet, no otras puses, zviedri satraucas, vai bērni prot peldēt, jo vasarā, esot pie ezeriem un jūras, domājam par bērna drošību ūdenī."
Bezmaksas izglītība arī augstskolā
Kā to var? Pieaugušie, kas strādā, maksā nodokļus, un nodokļi aiziet skolām. Vidusskolā studentiem jāiegādājas tikai burtnīcas un piederumi (zīmuļi, lineāli - kancelejas piederumi). Man kā vidusskolēna mammai patīk, ka dēls var izvēlēties pats, kuru programmu viņš studēs, un nav jāmācās tādi priekšmeti kā nebeidzamās ķīmijas, fizikas, ja cilvēks izvēlējies sociālo zinību programmu.
Augstskolas ir bez maksas, un studenti var aizņemties naudu savai stipendijai, kuru pēc tam palēnām atmaksā - tikai tad, kad sāk strādāt. Naudu neaizņemas no bankas, bet gan no speciāli izveidotas organizācijas, kas pieder valstij.
Atšķirībā no Latvijas, kas man šķiet uzkrītoši, Zviedrijā vecāki paši atbild par saviem bērniem, nevis uzkrauj visu atbildību skolotājiem, un nevaino viņus, ja tie kaut ko neiemāca viņu bērniem. Tā ir sadarbība - skola un vecāki, pat bērniem ir sava atbildība (piemēram, viņi apņemas pilnveidot savu nosprausto mērķi mācībās).
Man patīk, ka bērni veic daudzas praktiskas aktivitātes, ne tikai lasa teoriju no grāmatām. Dažkārt pat skatās filmas vai brauc, piemēram, uz muzeju, eksperimentē vai gatavo projektus, intervijas, lielākie bērni strādā praksēs. Viņi paši izvēlas darba vietu un divas nedēļas pastrādā, teiksim, picērijā vai bērnudārzā. Man kā mammai ir drošība, ka es atbildu par mana bērna attīstību, bet skolotāji piedāvā zināšanas. Skolotāji neko paši neizlemj, bet tikai kopā ar vecākiem, lai saprastu, kas manam bērnam ir nepieciešams, lai viņš varētu attīstīties un attīstīt savas zināšanas. Es kā mamma jūtu, ka mans bērns ir īpašs un sabiedrībai nozīmīgs."
/nginx/o/2018/07/19/10920059t1hfb5b.jpg){kind=small}