Kinologi: Agresīvākie suņi ir tie, kurus par tādiem padara cilvēks

Lai arī par suņu šķirnēm, kuru agresija izpaužas biežāk nekā citiem suņiem, tīmeklī atrodamas vairākas publikācijas, Latvijas Kinoloģiskās apvienības prezidents Jānis Pavlovskis norāda: «Agresīvas suņu šķirnes nepastāv.»

Daudzi suņu treneri uzskata, ka nepastāv viena konkrēta agresīva suņu šķirne. Eksperti tāpat norāda, ka agresīvākie suņi pasaulē ir tie, kurus par tādiem padara cilvēks. Suns, kurš tiek audzināts ar mīlestību un rūpēm, parasti arī ir labvēlīgas dabas. Eksperti uzskata, ka suns ir viņa ģimenes spogulis. Tāpēc suņa dabu lielā mērā ietekmē saimnieka izturēšanās pret dzīvnieku un tas, kādam mērķim suns iegādāts.

«Agresīvas suņu šķirnes nepastāv. Agresīvi mēdz būt suņi, kas nav speciāli audzināti vai audzināti speciāli dzīvā spēka iznīcināšanai,» apliecina Latvijas Sporta suņkopības federācijas un Latvijas Kinoloģiskās apvienības prezidents Jānis Pavlovskis.

Mūsdienās populāras esot tās šķirnes, kas labi maksā. «Tas ir bizness. Agrāk populāri bija vilki, dobermaņi. Tagad popularitāti nosaka nauda.»

Vaicāts par biežākajām kļūdām, kuras saimnieki mēdz pieļaut attiecībā uz saviem mīluļiem, Pavlovskis saka: «Kļūda ir neaudzināšanā, nepareizā apmācībā, barošanā. Tas viss ir kompleksi. Apmācot suni, saimnieks dzīvnieku cenšas izzināt.»

«Pethelpful» 10 agresīvāko suņu šķirņu saraksts

Amerikā veiktā pētījuma laikā atklājies, ka ekspertu viedokļi par agresīvāko suņu šķirni mēdz būt atšķirīgi. «Pethelpful» publikācijā izmantoti Amerikas Temperamenta testa rezultāti, kurā noskaidrots, kurām suņu šķirnēm pārbaudes laikā novērota izteikta agresija, panika un kautrīgums.

Suņa agresija tiek definēta kā bīstama uzvedība attiecībā uz citiem indivīdiem, tajā skaitā arī citiem dzīvniekiem. Šāda veida uzvedībā iekļaujas riešana, košana, raušanās no pavadas, rūkšana u.c.

1. Čihuahua

Tie ir pasaulē mazākie suņi, kuru svars nepārsniedz trīs kilogramus. Čihuahua tiek uzskatīta par senāko suņu šķirni Amerikā, taču oriģināli tā nākusi no Meksikas. Eiropu ar šo suni pirmo reizi iepazīstinājis slavenais jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs. Čihuahua ir ļoti uzticīgs savam saimniekam un pārsvarā ir viena vai divu personu suns. Var būt arī ļoti greizsirdīgi un iekost ikvienam, kurš pietuvojas saimniekam par tuvu. Tie ir ļoti temperamentīgi un nav sevišķi draudzīgi pret bērniem. Čihuahua bieži rej, un viņiem nepatīk svešinieki.

2. Taksis

Šīs suņu šķirne cēlusies Vācijā 17. gadsimtā un galvenokārt izmantota āpšu medībām. Pēc Otrā pasaules kara šī šķirne bijusi uz izmiršanas robežas, taču tagad Amerikā ir viena no populārākajām. Šai šķirnei ir izteikts «mazā suņa sindroms», kas nozīmē apņēmību kompensēt savu mazo augumu ar izteiktu attieksmi. Tas savukārt var novest pie uzvedības problēmām. Ja taksis no bērnības tiek pieradināts pie bērniem, tad, visticamāk, problēmu suņu attieksmē pret tiem nebūs.

3. Čau čau

Konkrēta čau čau izcelsmes vieta nav zināma, taču tiek uzskatīts, ka tie izveidojušies pirms tūkstošiem gadu Ķīnā vai Mongolijā. Visbiežāk tie izmantoti kā medību suņi. Populāri ASV tie kļuvuši 20. gadsimtā, kad tāds parādījies prezidentam Kelvinam Kūlidžam. Čau čau patīk būt galvenajam, un tas var kļūt ļoti uzstājīgs un pašpārliecināts. Tāpēc šī šķirne nav ieteicama tiem, kas par suņa saimnieku kļūs pirmo reizi. Šiem suņiem nepieciešama stingra pārvaldība un dresūra.

4. Dobermanis

Šī šķirne cēlusies Vācijā, kur to radījis vīrietis vārdā Karls Luiss Dobermans. Viņš strādājis par nodokļu inspektoru un vēlējies izveidot suni, kuru varētu ņemt līdzi darba gaitās aizsardzībai. Šie suņi ir ļoti inteliģenti un visbiežāk izmantoti kā sargsuņi vai policijas darbā. Lai izaudzinātu paklausīgu un pret bērniem labvēlīgi noskaņotu šīs šķirnes suni, saimniekam jābūt ar spēcīgu raksturu.

5. Dalmācietis

Dalmācietis oriģināli ir no Krētas, kur tas izmantots kā medību suns žurku un citu mazu dzīvnieku izķeršanai. Šiem suņiem nepieciešams socializēties jau praktiski no dzimšanas. Tie ir labvēlīgi pret bērniem, bet, ja saimnieks tam nepievērš pietiekami daudz uzmanības, tam var parādīties uzvedības problēmas. Dalmācieši ir ļoti aktīvi suņi, un tiem nepieciešams plašums, lai spētu pilnvērtīgi atbrīvoties no uzkrātās enerģijas.

6. Rotveilers

Rotveilers savu nosaukumu aizguvis Vācijas pilsētas Rotveilas. Sākotnējie šie suņi izmantoti govju ganībām un lāču medībām. Izmantoti arī armijas un policijas vajadzībām. Šie suņi ir atturīgi un ar grūtībām pieņem svešiniekus. Tie ir ļoti lojāli savam saimniekam un sargā to. Parasti netiek ieteikti ģimenēm ar maziem bērniem.

7. Džeka Rasela terjers

Oriģināli Džeka Rasela terjers nāk no Anglijas, kur tos primāri izmantoja lapsu medībām. Šie suņi ir ļoti enerģiski un spītīgi. Tie ir nepacietīgi un ne visai toleranti pret bērniem.

8. Vācu aitu suns

Radies Vācijā 18. gadsimtā. Otrā pasaules kara laikā izmantoti militārām vajadzībām. Šiem suņiem nepatīk svešinieki, tāpēc ir labi sargsuņi. Ļoti inteliģenti un labi pavadoņi neredzīgajiem. Bieži tiek izmantoti cilvēku meklēšanā, kā arī policijas darbā. Tiek uzskatīti par agresīviem suņiem, taču, ja netiek trenēti kā sargsuņi, tad kopumā labi izturas arī pret bērniem.

9. Amerikāņu Stafordšīras terjers

Šie suņi nāk no Anglijas un sākotnēji radīti apsardzes vajadzībām, kā arī suņu sacīkstēm. Kad suņu sacīkstes tika aizliegtas, radīts jauns metiens, kas bijis nedaudz mierīgākas dabas un mazāka auguma. Šie terjeri ļoti izteikti aizsargā savas ģimenes locekļus un ir ļoti lojāli savam saimniekam. Parasti ir iecietīgi arī pret bērniem.

10. Sibīrijas haskijs

Sibīrijas haskijs cēlies Sibīrijā, kur tos izmantoja kamanu vilkšanai garās distancēs un aukstā klimatā. Tāpat izmantot kā suņi glābēji. Parasti nav pārāk agresīvi. Nav iecietīgi pret citiem suņiem, taču labi izturas pret bērniem.

Suns nav mehāniska mantiņa

Pastāv uzskats, ka no patversmes paņemts krancītis ir labvēlīgāks un mīļāks nekā šķirnes suns, taču Pavlovskis precizē šo apgalvojumu: «Krancīši ir uzņēmīgāki pret cilvēkiem un apmācību. Šķirnes suņi savukārt ir kaprīzāki.»

Par kļūdām, kas tiek pieļautas suņa apmācībā, Pavlovskis norāda uz problēmu: Latvijā darbojas ļoti daudzi «kaktu instruktori jeb tā saucamie kinologi». Arī šajā jomā, pēc Pavlovska vērtējuma, visu nosakot nauda. Privātie instruktori nenorādot uz kļūdām apmācību laikā: «Tikko no suņa saimnieka kaut ko vairāk prasa, tā viņš dodas pie cita instruktora. Latvijā nav pietiekoši daudz zinošu instruktoru. Kļūda ir tā, ka nav speciālu kursu instruktoriem, prasību, lai varētu sākt mācības. Tam savukārt vajag laukumus, šķēršļu joslas, bet tam nepieciešami lielāki ieguldījumi.»

Plašākam skatījumam par suņu dresūru Pavlovskis rosina apskatīt publikācijas Jūrmalas pilsētas suņu audzētāju biedrības mājaslapā «dogjurmala.lv», kur plaši izskaidrota suņa apmācības nepieciešamība un tas, kā vislabāk sunim ieaudzināt, piemēram, paklausību.

Svarīgi esot iegaumēt, ka suns nav līdzīgs mehāniskai mantiņai. Suņa smadzenes neesot sakārtotas tā kā cilvēkam. «Suns nemāk spriest, un viņam ir liegtas daudzas cilvēka emocijas. Toties sunim ir daudzas unikālas individuālas spējas, kas nav dotas cilvēkam. Tieši šīs spējas tad arī atšķir viņus no mums. Ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kā suns domā, un saprastu, kas viņam liek darīt tādu vai citādu darbību. Pamēģiniet iedot sunim to, ko viņam vajag, bet ne to, ko jūs gribat.»

Sunim neesot raksturīga prātošana un domāšana, bet gan neplānota spontāna rīcība. «Ja suns veic kādu negatīvu darbību (iekož pastniekam), tad 99 procentos gadījumu ir vainīgs tikai cilvēks,» norādīts eksperta publikācijā.

Sunim paklausību iespējams ieaudzināt ar pacietību un mīlestību, veicot pastaigas un nepārtraukti esot kontaktā ar dzīvnieku. Vardarbība nav pieņemama nekādā gadījumā: «Vardarbība nekad nerada paklausību un mīlestību, bet aklu padevību, kas noved pie ekstrēmām situācijām ar negatīvām sekām.»