Jaunākajā žurnālā "Ieva" lasi interviju ar psihoterapeiti Ainu Poišu, kura šobrīd pati meklē sev jaunus iedvesmas avotus. (..) "Rudens nāk arī ar apcerīgumu - ar domām, ka nekļūsti jaunāks... Tāpēc gribas nolēkt no tā visu varošā, smaidošā tēla un saprast, par ko tad īsti ir tās skumjas," psihoterapeite ir pārdomu pilna. (..)
Man nepatīk, ja skaidri un gaiši nevaru pateikt: šitas man neder. Es neko vairs mīļā miera labad negribu norīt. Negribu vairs tos uzkrājumus, kas veido smagnējību un savelk pieri dusmu rievā. Par mīmiku arī jārūpējas, citādi jau tādas sekas, ka nevari saprast - durt vai nedurt tajos grāvīšos kaut ko (smejas). (..)
Un kādi ir tie pārmaiņu vēji, kas iepūtuši privātajā lauciņā? Attiecības kā vieslaulībā?
Vienkārši mēģinām atrast kopdzīves modeli. Skatos, kas notiek līdz ar distances maiņu. Distance ir nepieciešama, lai atgūtu sevi, savu es un mierīgi savā tempā ietu uz priekšu. Bet pilnīgi bez tuvības arī ir ļoti grūti, jo zināmai enerģijas apmaiņai, mīļumam, mīlestībai, ieinteresētībai, uzmanībai, cieņai ir jābūt. Tas attaisno to, ka tiek saglabāts viss labais, kas kopā piedzīvots. Tikai jāspēj atrast tas labākais, optimālais kopdzīves variants!
Ir lietas, ko varam darīt kopā, un ir - ko atsevišķi, un tur nav obligāti nepieciešams šķirties. Tas ir kā pārbūvēt līdzšinējo modeli uz kaut ko jaunu...
Tagad es vairāk daru pati un ļauju arī otram darīt. Viņš uzņemas atbildību par savu labsajūtas formulu un es - par savu. Un mums ne vienmēr viss ir jādara absolūti kopā. Mācāmies respektēt atšķirīgo, atstājot brīvību kā augstāko vērtību šajā vecuma posmā. Gribam būt brīvi savā ādā - nekādas vairs pārveidošanas, nekādu pārmetumu un kritikas. Tagad mums svarīgi atrast mieru, mēs mācāmies netraucēt otru tajā miera saglabāšanā un meklējam to tuvības distanci, kur joprojām esam kopā. Un esam paplašinājuši to zonu, kurā mēs katrs drīkstam būt tādi, kā esam. Ne man viņš ir jāpārveido, ne viņam - mani.
Pieļauj iespēju, ka varētu iemīlēties kādā citā?
Nekad neko nevar zināt, un nekad nesaki nekad. Taču es gribu apturēt tik ierasto priekšstatu, ka obligāti jāmeklē kāds trešais, - stāsts ir par divu cilvēku attiecībām.
Un ja arī tā notiktu?
Jautājums - vai es gribu pārvērsties par krāčainu upi? Vai tomēr saglabāt mieru? Bet varbūt labāk tādu piepildītu mieru? Lai nav tā, ka nekas nenotiek. Atkal vidējais... Bailes no pārliekas tuvības, jo tad tu zaudē autonomiju, bet bail, ka tavas autonomijas dēļ tev vairs neviena nav. Tev ir bailes no milzīgām pārmaiņām, bet tev ir bailes, ka vispār nav nekādu pārmaiņu. Četras bailes, ar kurām jāsarunā, ja gribi, lai dzīve turpina garšot. Tagad mācos šīs bailes kontrolēt un saprast - kuras tad ir tās, kas nāk kā nelūgtas draudzenes.
Bailes mums ir ļoti dziļas, reizēm ir arī bail dzīvot ar pilnu krūti, jo vienā brīdī nāve pārstāj būt kaut kas abstrakts. Un tad kā - bail nomirt vai bail dzīvot? Un kā neskriet vecumam pa priekšu... (..)
Redz kā mums viss saliekas: brīvi izpausties savā esamībā, brīvi pārbūvēt savas attiecības tādā modelī, kas atbilst tam, ka tu noveco un attiecības noveco... Ceļš nebeidzas, vienīgie klupšanas akmeņi ir tie iemācītie aizliegumi būt pašai. (..)
Visu interviju ar Ainu Poišu lasi jaunākajā žurnālā "Ieva".
