"Dronu pavēlnieks" Reinis Vilnis Baltiņš: "Politika ir tikai un vienīgi muļķības"
Jauni un slaveni

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jauni un slaveni – Apollo.lv turpina savu stāstu sēriju par Latvijas jauniešiem, kuri ar savu darbu un rīcību ir izpelnījušies atpazīstamību sabiedrībā. Tomēr interviju centrā nav vien jaunieši, bet arī viņu domas par dzimteni Latviju, kura šogad svinēs 100. gadadienu. Ko slava nodara jaunietim? Kā Latvijā mainījies jēdziens “slavenība”? Šajā intervijā uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atbildes sniegs 23 gadus vecais vizuālā satura mākslinieks Reinis Vilnis Baltiņš.

Reiņa Viļņa Baltiņa māksla mani ir fascinējusi vienmēr. Jā, to patiešām var nosaukt par mākslu. Skaistie un unikālie Latvijas dabas skatu kadri ir tikai daļa no viņa ikdienas. Kā jau mākslinieks, Reinis ir atvērts, sirsnīgs un apcerīgs. Puiša dzīves vīzija ir skaidra - censties dzīvot saticībā, darīt lietas, ko mīli, un "necepties" par sīkumiem. Reinis savā dzīvē ir atradis lielo aizraušanos, kas pierādās arī viņa darbos. Intervijas laikā mani patiešām pozitīvi pārsteidz puiša atvērtā personība un skatījums uz pasauli, kas, iespējams, atšķiras no citu cilvēku domām.

Reinis Vilnis Baltiņš Latvijā slavu iekaroja kā viens no pirmajiem "dronu pavēlniekiem", piedāvājot sabiedrībai aplūkot elpu aizraujošus kadrus. Puiša iemūžinātais foto ar Mildu ir kļuvis par ekrāna attēlu neskaitāmiem Latvijas iedzīvotājiem, puisim darbojoties ne vien savam priekam, bet veidojot video materiālus arī dažādiem sadarbības projektiem. Reiņa kadri tiek drukāti uz krekliem, krūzēm un daudziem citiem priekšmetiem, ikvienam spējot novērtēt viņa mākslu. 

Pastāsti, ar ko tu nodarbojies.

Es nodarbojos ar vizuālā satura veidošanu, tā vispārīgi sakot. Darbojos “Youtube” un “Facebook” kanālos, publicēju fotogrāfijas “Instagram”. Vēl viens portāls, kurā esmu ļoti aktīvi sācis darboties, ir “steemit.com”, kas ir kriptobāzes portāls – tur var nopelnīt kriptovalūtu, publicējot saturu. Un, protams, tad vēl visādi komerciālie projekti, kad vajag kaut ko nofilmēt. Viens no interesantākajiem projektiem bija dokumentālā filma. Visu ko daru!

Cik tev ir dronu?

Man pašam ir viens drons – “DJI Mavic 2 pro”.

Bet man kopā ir bijuši seši droni, vienu no tiem es iznīcināju, noslīcinot Kokneses pilsdrupās. Viņš tur droši vien ir joprojām, 30 metru dziļumā. Tas bija skumjākais, kas man noticis sakarā ar droniem! Kopš tās reizes man nav gadījies sadauzīt kādu dronu. Droši vien tāpēc, ka es visiem novēlu veiksmīgu dienu, kad atvados, - man vienkārši tā veiksme nāk atpakaļ!

Pastāsti kādu smieklīgu atgadījumu, kas saistīts ar droniem.

Nezinu, vai tas ir smieklīgs, bet interesants atgadījums bija tāds, ka es pagājušajos Jāņos ar dronu aizdedzināju lāpu. Mēs pielikām klāt pie dzelzs drāts lupatu, kura apslapināta ar degšķidrumu, un aizdedzinājām. Tad es ar to degošo lupatiņu iededzināju lielu lāpu, kura bija ļoti augstu un nebija pietiekami stāvu trepju, lai uzrāptos paši.

Kā sāki interesēties par droniem un fotogrāfiju?

Par fotogrāfiju es sāku interesēties, iedvesmojoties no brālēna Rūdolfa Baltiņa, kurš tagad ir scenogrāfs un mākslinieks. Man vienmēr šķita ļoti interesanta viņa spoguļkamera, kā tā fotogrāfija beigās iznāk. Un tad sapratu, ka es arī tā gribētu – uzņemt fotogrāfijas! Bet video veidošana un vizuālais saturs aizsākās 13. dzimšanas dienā, kad tēvs man iedeva datoru un videokameru. Gadu iepriekš es viņam lūdzu datoru, kurā uzspēlēt videospēles. Viņš man lika iemācīties 30 dziesmas uz klavierēm. Tā nu es iemācījos tās dziesmas, un viņš man uzdāvināja “Macbook” un kameru. Uz “Macbook” tajā laikā spēlītes nevarēja paspēlēt, tētis bija gudrs, tādēļ man atlika “iMovies” un videokamera. Tā tas arī aizgāja. Sāku izmantot savu vēlmi pēc fotografēšanas jau kustīgās bildēs. Tālāk arī, kad ieguvu pirmo spoguļkameru, sāku vairāk fotografēt.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tu jau darbojies ar droniem, kad Latvijā tas vēl bija jaunums. Kā citi reaģēja uz tādu brīnumu?

Pašā sākumā bija dažādi. Daudziem bija ļoti liela interese par to – kas tas tāds ir. Gandrīz katru reizi, kad kaut kur pacēlos, pie manis kāds pienāca un apjautājās, cik tāds maksā, cik augstu lido. Tagad jau tas viss ir pierimies. Vēl bija daži gadījumi, kad cilvēki bija bailīgi, domāja, ka drons uzkritīs viņiem uz galvas. Miksētas sajūtas cilvēkiem radās, bet šobrīd jau ir tas pats.

Vai nebija nepatikšanas ar likumu, ka tolaik vēl nesaprata kas tas drons ir, un neļāva filmēt?

Ir man bijušas nepatikšanas. Es vienreiz filmēju apdrošinātāju “Ergo” ēku, taču no turienes netālu ir militārais punkts, ko nezināju. Viņš tāds diskrēts, nevar pateikt, ka tur kaut kas tāds ir. Es lidoju, un man bija uzdevums nofilmēt ēku.

Pēkšņi pie manis pienāk cilvēks, kurš uzrāda policista apliecību, lai gan nav ģērbies policista formastērpā, un saka, lai tūlīt eju viņam līdzi. Mani ieved tajā militārajā punktā, pusstundu gaidu, kas tagad notiks! Jau biju izdomājis visus scenārijus, ka mani apcietinās, atņems dronu.

Beigās bija tā, ka mani aizveda uz Brasu, lika uzrakstīt paskaidrojumu un paņēma manu dronu ar atmiņas karti. Pēc piecām dienām viņi man dronu atdeva, taču tas bija izjaukts pa detaļām, lai skatītos, vai tur nav kaut kas iekšā bijis. Beigās man nekas par to nebija, jo viņi redzēja, ka es neesmu nemaz to punktu filmējis, kadri bija tikai ar “Ergo” ēku. Es vienkārši par tuvu biju nolidojis tam punktam, un kāds bija dzirdējis drona rūkoņu.

Kā vispār ir – kur drīkst filmēt un kur ne?

Rīgā ir vietas, kur var lidot, un ir vietas, kur nevar lidot. Noteikti nevar lidot pie visiem militārajiem punktiem. Esmu dzirdējis, ka arī Vecrīgā vairs nevar tik brīvi lidot. Ārpus Rīgas var mierīgi lidot, protams, prom no lidostām. Bet ir lietotne ar latviešu karti, kur atzīmēti visi punkti, kur var lidot un kur nevar. Kopumā ņemot, pilsētā ļauts lidot 50 metru augstumā, tikai jāuzmanās no militārajiem un stratēģiskajiem punktiem.

Tu gāji uz to, ka darbosies ar foto un video, vai tas vairāk bija hobijs?

Līdz 10 gadu vecumam domāju, ka būšu advokāts. Taču vēl pirms ieguvu savā īpašumā kameru un datoru, es jau biju sasapņojies, ka tagad varēs filmēt, montēt video.

Biju jau iztēlojies lielās kino filmas ar visādiem sprādzieniem, lidmašīnām, kuras gāžas un notiek "action". Es jau tad par to fantazēju un domāju, ka tas varētu būt kaut kas ļoti interesants. Un tad, kad  ieguvu kameru, man bija skaidrs, ka tas būs kaut kas, ar ko nodarbošos visu savu dzīvi.

Vai tu arī studēji?

Es pusgadu studēju, bet tad aizgāju. Manuprāt, ja zini, ko vēlies darīt, un tev ir skaidrs ceļš, kas jāiet, nav vajadzīgas iestādes un papīri, vismaz manā nozarē. Mierīgi var iztikt bez tā visa. Jā, par dakteri un advokātu nevar bez papīriem, bet radošajās nozarēs tas nav vajadzīgs. Ja zini, ko gribi darīt, tad viss arī notiks.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vai sevi uzskati par slavenību?

Domāju, ka nē. Mani varbūt ir vienkārši atcerēties. Man šo frāzi vienmēr teica Āgenskalna ģimnāzijā bibliotekāre, ka mani ir vienkārši atcerēties. Atpazīstams varbūt esmu, bet kas vispār ir slava? Krievu vārds.

Kā tas ir – būt atpazītam jau tik jaunam? Nekļuvi iedomīgs?

Interesanti. No malas man daudzi teica, lai nekļūstu iedomīgs, biedēja, ka man sakāps galvā. Iespējams, bija tāds mirklis, ka mans ego bija augstāks par mani un vairāk pie kontroles, bet es to diezgan veikli sāku apzināties un mainīju lietas. Vismaz es domāju, ka esmu diezgan atvērts.

Kā tev šķiet - kāpēc jaunieši mūsdienās vairāk seko līdzi visiem jūtuberiem un blogeriem?

Manuprāt, tāpēc, ka viņi sevi var asociēt ar šiem jūtuberiem. Jo jebkurš var būt jūtūberis. Jebkurš var paņemt un sākt veidot savu “Youtube” kanālu un videoklipus. Tas ir tik vienkārši sasniedzams, tāpēc cilvēki vēlas kaut ko, ar ko viņi var sevi asociēt.

Kas tev patīk vairāk – filmēt video vai montēt?

Divas dažādas lietas, grūti salīdzināt, jo abas ļoti interesantas. Ir brīži, kad man šķiet, ka  labāk gribu pafilmēt, bet ir brīži, kad man patīk ieslīgt montāžā trīs stundas. Kā kuru reizi. Abi patīk.

Tu montē videoklipus mūziķiem, ir dažādi sadarbības projekti. Tevi šie cilvēki  uzrunā?

Man kaut kā sanāk nokļūt ap šādiem cilvēkiem. Man ir daudz visādu paziņu, un caur šiem paziņām ir daudz visādi radoši cilvēki. Un kaut kā man tas, ka filmēju, tur nokļūst.

Iepriekš arī aktīvi publicēji video kā jūtuberis, stāstīji par savām gaitām. Tagad video ar sevi publicē retāk. Kāpēc tā?

Mani var redzēt kā personību, bet kanālā "steemit.com". “Facebook” vairāk uztveru kā vietu, kur varu izreklamēt savu darbu un cilvēki ar mani var sakontaktēties.

Un kā tu rodi idejas fotogrāfijai?

Es vienkārši redzu.

Es redzu mirkļus un tos vienkārši ķeru.

Ar dronu parasti kaut kur dodos pēc foto, ar domu, ka iešu un noķeršu. Es visu laiku redzu kadrus, kurus var nofotografēt. Laikam vienkārši tāda acs.

Izvēlies – parastais fotoaparāts vai droni.

Grūti salīdzināt, bet lidošana ar dronu, iespējams, ir visinteresantākā nodarbe, kas var būt. Vismaz man. Ja man ir bijis skumji un es lidoju ar dronu, man vairs nav skumji; ja man ir auksti – vairs nav auksti. Es lidoju ar dronu, un viss pazūd, es esmu radošajā stāvoklī un radu to, kas jārada. Un tas ir tik interesanti – tā sajūta, ka esi savā elementā.

Bet no radīšanas viedokļa man patīk arī ar kameru staigāt pa zemi un filmēt tādus kadrus. Jo ir kadri, ko nevar uzfilmēt ar dronu. Bet dronam ir īpaša vieta manā sirdī.

Ideja nodrukāt slavenos foto ar Mildu uz krekliem bija tev?

Man piedāvāja. Uzrakstīja uzņēmums “Risinājums” un teica: “Taisām kreklus!” Un man šķita: “Super, darām to!” Es esmu ļoti pateicīgs, ka mani uzrunāja. Viņi tagad ir iegādājušies savu spiedi, ar kuru var paši drukāt, vēl ir doma nākotnē piesaistīt šuvēju un būs pa īstam “ražots Latvijā”.

Es tā saprotu, ka tavi darbi tiek publicēti dažādās platformās. Kur lasītājiem tu ieteiktu vērsties, lai viņi var atrast vienmēr svaigākos kadrus ar dažādiem skatiem?

“Instagram”, jo tur būs galvenokārt dabas skati un kadri ar manu redzējumu uz lietām.

Kādi vispār ir plāni nākotnei?

Radīt vizuālo saturu, kas būtu noderīgs cilvēkiem ar “pievienotu vērtību”.

Esmu pamanījis, ka liela daļa satura ir bezjēdzīgs, vienkāršs laika nosišanas veids, taču es vēlos radīt tādu saturu, kas ir vērtīgs. Lai kāds, noskatoties to, varētu pielīdzināt, it kā viņš būtu noskrējis 5 kilometrus.

Tehniski jau es to daru, bet nākotnē gribu to lielā apjomā, lai cilvēki arvien vairāk var iegūt kaut ko no mana satura.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Un tu plāno palikt Latvijā?

Visticamāk, jā, jo mana bāzes vieta ir Latvija. Es te esmu dzimis, audzis un turpināšu augt.

Vai pietiks skatu Latvijā?

Es gribu apceļot pasauli un redzēt, kā ir citur, bet Latvija nav nemaz tik maziņa. Mēs ar draudzeni paskatījāmies Latvijas karti, pētījām upes un sekojām Gaujai. Gauja pie Igaunijas robežas tādus līkumus met, ka tur vien var tādus kadrus noķert. Latvijā ir vēl daudz, daudz noslēpumainu brīnumu, ko var iemūžināt, vajag tikai tos atrast.

Vai esi patriots?

Es domāju, ka jā. Mīlestība, lepnums un līdzīgas emocijas. Man patīk Latvija. Man šķiet, ka latviešu valoda ir ļoti iedarbīga, jo tā ir spēcīga. Ar latviešu valodu mēs viegli varam radīt sev realitāti.

Tevi apmierina kopējā situācija Latvijā?

Minimālā alga, skaidrs, ka ir niecīga, un es nesaprotu, kā cilvēki ar to var dzīvot. Taču domāju, ka cilvēki var pelnīt, cik viņi grib, tikai vajag darīt lietas no sirds. Piemēram, ir kasieri veikalos, kuriem noteikti patīk savs darbs, kuriem patīk tikties ar cilvēkiem. Es esmu bijis pie kasieres, kas ir priecīga un mazo klaču uzsit.

Bet ir cilvēki, kuri dara tās lietas ar riebumu. Un, ja viņi dzīvo savu dzīvi ar riebumu, viņi taču neko nevar dabūt sev atpakaļ. Viņiem jādara lietas ar mīlestību.

Es domāju, ka ir balanss. Es jūtu, ka man apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kuri domā līdzi savam darbībām, ir priecīgi un laimīgi dzīvot. Un es arī redzu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuriem ir pilnīgi pretēji, un te arī rodas tas balanss. Vienmēr būs kāds, kuram ir lieliski, un kāds, kuram ir citādāk. Nav ne slikti, ne labi, ir tikai citādāk. Kāds varbūt grib iet šo smago pieredzi un mācīties kaut ko no tās.

Vai seko līdzi aktualitātēm Latvijā?

Nē. Es aptuveni zinu, kas notiek pasaulē - ir liels cirks par visādiem kariem un cilvēki trako, bet tam visam nav vērts pievērst uzmanību. Tam ir vērts pievērst uzmanību, ja tu gribi dzīvot tajā informācijā.

Ja tu gribi dzīvot laimīgu dzīvi, tad nav jēga pievērst tam uzmanību. Līdzko tu pievērs tam uzmanību, tas aktualizējas tavā realitātē. Visas bailes sāk piepildīties. Bet, ja tu dzīvo savu dzīvi un priecājies par to, ka esi dzīvs un esi pilnvērtīga būtne, tad viss būs labi.

Iznākuši visādi pētījumi, ka jaunieši arvien mazāk interesējas par politiku. Kāds ir Tavs viedoklis par šo visu?

Ir divu veidu jaunieši – čīkstētāji un nečīkstētāji. Bet tie čīkstētāji būs vienmēr, to nevar apiet. Domāju, ka nevienam cilvēkam nav vērts iet politikā, jo politika ir tikai un vienīgi muļķības, kas iesprosto cilvēkus šādā dzīvošanas veidā. Ir daudz citu iespēju, kā visi kopā var dzīvot bez valdībām, bez valstīm, bez iestādēm un likumiem. Likumus rada, lai tos pārkāptu. Tā tāda utopiska doma, bet varbūt kādu dienu.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Uz augšu