/nginx/o/2018/09/26/11447938t1haf05.jpg)
Mācību gads ir sācies, un vasara palikusi vien siltās atmiņās. Rudens nes sev līdzi dažādus svētkus, un vieni no tiem, kurus atzīmēsim jau pavisam drīz, 29. septembrī, ir Miķeļi jeb Miķeļdiena - latviešu rudens saulgrieži, kas tiek dēvēti arī par gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētkiem.
Tiek uzskatīts, ka ar Miķeļdienu sākas veļu laiks, kas turpinās līdz pat Mārtiņdienai, un ar šiem svētkiem saistīti dažādi rituāli. Kā esmu novērojusi, šo svētku tradīcijas visbiežāk tiek ievērotas bērnudārzos un skolās, un arī es par svētkiem atceros tad, kad katru gadu vēlu vakaros vai pa naktīm ir jāveic audzinātāju un skolotāju uzdotais - izveidot kaut ko “sakarīgu” no dārzeņiem, augļiem, zīlēm un kastaņiem. Šķiet, ka gatavošanās dabas velšu izstādei ir visu laiku zināmākā tradīcija, jo no tās izvairīties ir praktiski neiespējami.
Kā godīgi saka kāda māmiņa sociālajos tīklos: "Ar tām Miķeļdienas dabas velšu izstādēm allaž ir divējādi. No vienas puses, gribas kā vistiņai, kura tikko izdējusi olu, piekladzināt pilnu pagalmu - "skat, kā mums, skat, cik skaisti!", un tad nāk medaļas otra puse, kura nobremzē to pasākumu, jo... ja nu kāds noskatās? Un tas nekas, ka noskatīties jau nav ko, jo viss jau 100 reizes redzēts vai arī dziļi vienaldzīgs."
Sāku domāt, cik gadus arī man kā trīs bērnu mammai ir bijis jāgatavojas dabas velšu izstādēm, un šogad atkal. Cipars ir grandiozs. Ja rēķinām, ka katrs bērns vairākus gadus iet bērnudārzā, un pieskaitām pirmās klases skolā, to visu pareizinām ar trīs, un ja vēl pieskaitām radu bērnus, kuriem es parasti palīdzu, jo “man vislabāk padodas”, ir ko rauties.
Tā vecākiem ir patiešām liela slodze, jo tāds mazs ķipars nevar tikt galā ar zīlēm un kastaņiem un sastiprināt tos kopā. Audzinātājas taču to zina, vai ne?
Pirmos gadus es cītīgi veidoju tārpiņus un zīļukus no kastaņiem un zīlēm, urbjoties tajos ar īlenu vai nazi, bet tad, kad vienreiz paķēru līdzi savu pirkstu, kuram īlens bija no sirds izdūries cauri, metu lielo uzcītību pie malas, izvēloties vieglāku ceļu - mazliet halturējot.
Lai ķiņķēziņu veidošana atvieglotu vecāku dzīvi, vienkāršākais veids ir iegādāties vai noraut piemājas dārzā mazos dekoratīvos ķirbīšus. Tie izskatās gana jancīgi, un tos ļoti viegli pārveidot par maziem, dīvainiem cilvēciņiem, deguna vietā iespraužot burkānu, cepures vietā - trešdaļu ābola, ausu vietā - kartupeļus, acīm, mutei un rokām var izlīdzēties ar tiem pašiem sērkociņiem. Galvenais - izvēlēties tādu stabilāku ķirbi vai arī apakšu nostiprināt ar tiem pašiem sērkociņiem - bez tiem nekur.
Jāievēro vēl kāds svarīgs noteikums - labāk neizvēlēties augļus vai dārzeņus, kas jau nākamajā rītā ir sažuvuši, jo skats rudens ķiņķēziņiem vairs nebūs pievilcīgs un mazajam bērnudārzniekam vai skolēnam būs puņķi un asaras.
Otrs noteikums ir tos nogādāt līdz mācību iestādei droši iepakotus - tā, lai nenoveļas ne ausis, ne acis.
Ja ir vēlme svētkiem gatavoties cītīgāk, var veidot kaut ko sarežģītāku, bet, kā esmu novērojusi, šī centība biežāk ir manāma vecākiem, kas savas atvases uz bērnudārzu ir palaidušas pirmo reizi.
Bieži vien vecāki izvēlas apstrādāt rudens darbiem ķirbi, un, jāsaka, nereti Miķeļdienas izstādes mēdz līdzināties vietējam Helovīnam.
"Aleluja, ka pagaidām tikai vienam jāpiepalīdz," nopūšas kāda māmiņa. "Mammas, droši čiepiet ideju, lēti un ātri, un, manuprāt, ļoti ok!"
/nginx/o/2018/07/19/10920059t1hfb5b.jpg)