Bumbulītis uz kakla, 6 ķīmijterapijas kursi, sāpes un cerība jeb vēzis tuvplānā

FOTO: No personīgā arhīva

Lai pievērstu sabiedrības uzmanību asins vēža un limfātiskās sistēmas audzēju izplatībai un savlaicīgai to ārstēšanai, septembrī visā pasaulē un arī Latvijā ik gadu tiek atzīmēta Leikēmijas un limfomas diena. „Diemžēl neviens cilvēks nevar būt pilnīgi drošs, ka tiks pasargāts no šīs ļaunās slimības,” stāsta 26 gadus vecā Marta, kuras dzīvi pirms gada pilnībā pārvērta uz kakla nejauši sataustīts bumbulītis cukurgrauda lielumā. „Biju vesela, labi jutos, un pēkšņi kā no gaisa – man ir Hodžkina limfoma jeb ļaundabīgs limfmezglu vēzis,” atceras Marta. Taču labā ziņa, ko Marta vēlas paust gan pacientiem, gan viņu tuviniekiem, – ja šo slimību laikus atklāj un nopietni dara visu, ko ārsti liek, vēzis labi padodas ārstēšanai.

Patlaban pēc sešiem ķīmijterapijas kursiem gada garumā Martai vēža attīstību organismā ir izdevies apturēt,

viņa atzīst, ka ir vesela, labi jūtas, atsākusi strādāt un kopā ar draugu audzina divus gadus veco meitiņu.

Taču ceļš uz to bijis ļoti smags

 Viss sākās pirms nepilna gada oktobrī, kad Marta uz kakla sataustīja nelielu bumbulīti. Nekādu sāpju vai sūdzību, laba pašsajūta, vienīgi mācis pastāvīgs nogurums, ko jaunā sieviete norakstīja uz negulētajām naktīm un zaudētajiem spēkiem, audzinot enerģisko 1,3 gadus veco meitiņu. „Man pat neienāca prātā, ka varētu būt kas slikts. Taču ģimenes ārste man ir ļoti rūpīga – uzreiz lika veikt dažādus izmeklējumus, analīzes, taču tūdaļ nekas neatklājās,” atceras Marta.

Lūzuma punkts bijusi ķirurga veiktā ultrasonogrāfija, kas kakla limfmezglos atklāja desmitiem bumbulīšu.

Tā kā asins analīzes uzrādīja infekciju – Epšteina-Barra vīrusu, kas raksturīgs saaukstēšanās slimībām, ģimenes ārsts ieteicis konsultēties ar infektologu, taču viņš teicis, ka viss būs labi, lai gaida un pāries.

„Nomierinājos un nolēmu klausīt ārsta padomam, bet mamma pamanīja, ka kakls kļūst lielāks. Par laimi, ģimenes ārsts mani nosūtīja pie hematologa. Pat nezināju, kas tas par ārstu. Kad daktere bažīgi minēja aizdomas par Hodžkina limfomu, iesmēju, kas tas tāds par vīrieti – man jau bija Barrs, tagad vēl Hodžkins.

Jau pēc divām dienām tika nozīmēta biopsija, un pēc divām nedēļām sapratu, ka joki nebūs. Apstiprinājās, ka man ir ļaundabīgs limfmezglu vēzis

jeb Hodžkina limfoma ar perēkļiem liesā un padusēs,” atceras Marta. Bijis milzīgs šoks, asaras, bet vienlaikus atvieglojums, ka ir skaidra diagnoze un var sākt ārstēšanos.

FOTO: No personīgā arhīva

No bumbulīša atklāšanas līdz skaidrai diagnozei – vēzis – tikai divi mēneši

 „Ja pati nebūtu uzņēmīga, visur meklējusi iespēju izmeklējumus veikt par maksu, apejot valsts apmaksāto pakalpojumu garās rindas, nezinu, kā tas beigtos, jo ar šādu diagnozi gaidīt nedrīkst – Hodžkina limfoma ir viltīga, nekādu izteiktu sūdzību nav, bet neārstēta slimība var attīstīties ļoti strauji un agresīvi,” stāsta Marta.

Ziemassvētkus Marta vēl pavadījusi ģimenes lokā, bet decembra beigās ieradās Onkoloģijas centrā uz pirmo ķīmijterapijas kursu.

„Zinu, ka daudzi vēža slimnieki savu diagnozi slēpj līdz pēdējam. Es tā nevarēju – uzreiz izstāstīju ģimenei, draugiem, informēju darbavietu, ka janvārī tomēr nevarēšu atsākt strādāt pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, kā biju plānojusi. Ticēju ārstei, kas teica – ja visu dara, kā ārsts liek, 90% gadījumu Hodžkina limfoma labi padodas ārstēšanai.

Protams, ģimenei tas bija ļoti smagi, bet kopumā apkārtējie bija ļoti saprotoši. Jā, daži draugi novērsās, acīmredzot nebija gatavi būt blakus cilvēkam ar vēzi.

Bet man dalīšanās ar savu slimību palīdzēja to pārdzīvot – ja kāds novērsās, acīmredzot bija skaidrs, ka tie nav mani cilvēki,” saka Marta, kura par savu diagnozi atklāti stāsta arī savā Facebook profilā.

Arī draugiem Marta uzreiz pateikusi – lūdzu, bez žēlošanas!  Ja būs slikti, tad būs, bet, kamēr ir daudzmaz labi, jādzīvo kā ierasts.

Draudzene bijusi tik mīļa, ka solījusi kāzas rīkot tad, kad Martai ataugs ķīmijterapijas laikā zaudētie garie blondie mati.

Smagākais laiks un... veselība!

Ķīmijterapiju, kur katrs no trīs kursiem ilga 3 mēnešus, Marta atceras kā smagāko pieredzi mūžā – nelabums, vemšana, nespēks, svara pieaugums, matu, uzacu zaudēšana, bažas par smago zāļu radītu iespējamu agrīnu menopauzi, kas nākotnē neļautu plānot vēl kādu bērniņu ģimenē, u.c. Jāpiebilst, ka šobrīd pasaulē un arī Latvijā arvien plašāk vēža ārstēšanā izmanto mērķterapiju, kas precīzi iedarbojas uz vēža šūnām, tās iznīcinot, bet neradot smagas blaknes pārējā organismā.

Par laimi, pēc pirmā ķīmijterapijas kursa analīzes uzrādījušas pozitīvas izmaiņas - liesā un padusēs vēža perēkļi bija pazuduši, kaklā palikuši vien daži neaktīvi mezgliņi, taču terapija tika turpināta. Sekoja vēl trīs ķīmijterapijas kursi, līdz analīzes un izmeklējumi apliecināja labo ziņu – vēzi izdevies apturēt.

Tagad Marta ir praktiski vesela, viņa jau trīs mēnešus ik mēnesi regulāri apmeklē hematologu, veic kontroli, lai būtu droša, ka pozitīvās izmaiņas saglabājas.

Šādas pārbaudes aktīvi jāveic nākamos piecus gadus – ik mēnesi, tad ik trīs, tad reizi pusgadā. Marta ir atsākusi strādāt, milzīgs atbalsts ir ģimene, kas palīdzēja gan slimības un ārstēšanās laikā, pieskatot meitiņu, gan atlabstot un atgūstot spēkus.

„Slimību neviens negaida, bet, ja tomēr gadās saslimt, silti iesaku – ejiet pie ārsta nekavējoties, veiciet visus izmeklējumus, kādi vien iespējami, esiet aktīvi, jo jūsu vietā par jūsu veselību neviens cits neparūpēsies.

Mums Latvijā ir fantastiski ārsti, kas spēj un grib palīdzēt, tikai pašam jābūt uzņēmīgam, ir jāgrib kļūt veselam. Arī es gāju ar attieksmi, ka nevis tūlīt miršu, bet ar mani viss būs labi, un tas tiešām palīdzēja.

Nevis pakļāvos kādiem alternatīviem padomiem ēst zaļus ābolus un papriku, dzert nātru sulu, bet gan uzticējos ķīmijterapijai, mūsdienu medicīnai, un tieši tas mani izglāba,” ar pārliecību saka Marta.

FOTO: No personīgā arhīva

Uz augšu