Koferis. Stacija. Krievija: dibena vaigu karbonādes Krievijas ceļu mērcē un kāpēc latvieši ir "zanudas" (2)

Mārtiņš stāsta: Tāds nopietnāks jautājums pārdomām. Vakardiena un šodiena mūs ar Viktoriju noveda līdz sarunai ar loģiski izrietošu jautājumu, kāpēc mēs Latvijā esam tādi "zanudas"? Paskaidrošu. Vakar tikāmies ar Omskas latviešiem. Lai arī nav sapņu pilsēta uz planētas Zeme, šie cilvēki ir tik pozitīvi un tēvzemes mīloši, ka pilnīgi vārdu trūkst.

Šodien viesojamies Taras pilsētā, kur satikām kārtējos Sibīrijas latviešus un igauņus. Un atkal tas pats - pozitīvisms no sirds, draudzība, mīlestība. Kāpēc daži no mums Latvijā īd par sīkumiem superīgākajos dzīves apstākļos, bet šeit redz pret pasauli pozitīvu prizmas skatījumu? Daži vietējie ir mērojuši tūkstošiem kilometru distanci līdz vēlēšanu iecirknim Maskavā, bet citi Latvijā nav spējīgi pāriet pāri ielai, lai nobalsotu.

Man šķiet, ka mūsu nācijai ir, ko pamācīties no šeit esošajiem latviešiem un to pēcnācējiem, un es pat nerunāju par patriotismu, bet gan skatījumu uz dzīvi. Sāk likties, ka mums tur Latvijā nesanāk. 

Šodien pārmaiņas pēc mērojām vairāk kā 300 kilometrus no Omskas uz Taru ar autobusu.

Cēlāmies agri, pēc Rīgas laika ap četriem rītā. Operatīvi sataisījāmies un devāmies uz autoostu. Lepnā Omskas viesnīca atstāja tikai vienu patiesi pozitīvu atmiņas nospiedumu. Vēlā vakarā atskārtām, ka liftā atrodamies kopā ar populāru krievu aktieri. Par cik attapāmies drusku par vēlu, pēc neliela plāna izstrādes sanāca šo aktieri satikt, papļāpāt un nobildēties, bet par to vairāk un sīkāk uzrakstīs Viktorija.

Rīts sākās agri un taksometrā, par kuru es brīnījos, kā tas turas kopā. Man bija pamatīgas aizdomas, ka izpūtēja funkcijas nodrošināja mašīnas salons, bet automātiskā ātruma kārba skanēja kā manuālā, kad ātrumus mēģina pārslēgt neizspiežot sajūtu. Lai kā nebūtu - līdz galamērķim mēs nokļuvām.

Pie autoostas paspējām dzirdēt "uzbraucienus" pa skaļruni, ka ieejas šeit nav, pie ieejas dzirdējām pārmetumus no sētnieces, ka te nav ko stāvēt. Tāds pārmetošs dienas sākums, ja godīgi, bet savu platformu atradām, biļetes atpakaļ uz Omsku nopirkām, un nogurums rada tādu kā "kaut kā pie d***as" garastāvokli.

Brauciens autobusā gan bija daudz interesantāks. Pirmkārt jau jāsaka, ka Krievijas vidienē ceļi ir lieliski. Nopietni. Pieverot acis, pilnīgi atmiņā ataust mūsu Rīgas centra ceļi. Vispār nerodas jautājums kurš no kā mācījies ceļus būvēt.

Iedomājies braucienu pa Tērbatas vai Baronas ielas super-duper svarīgo vēsturisko bruģi, tikai ar ātrumu 110 kilometri stundā un tā kādas četras stundas no vietas? Lūk - tas ir tas ko mēs šodien pieredzējām. Pēc brauciena pakaļa ir tik atdauzīta, ka tā vien prasās apbērt dibena vaigus ar miltiem, iemērkt sakultā olā un apsēsties uz pannas. Sāls, pipari. Perfekta karbonāde.

Visu mūžu esmu braukājis ar sabiedriskā transporta autobusos dažādās valstīs, bet pirmo reizi šoferis ļoti uzstājīgi man pieprasīja piesprādzēties, ko bez iebildumiem izdarīju. Kad pēc kādas piektās reizes, kad pa pusei iesnaudies, mani supermīļie simts kilogrami tika uzmesti gaisā un tikai drošības josta mani atgrieza sēdvietā, es sapratu, ka šis jaunais cilvēks man vēl tikai labu.

Patiess prieks, ka nepilnas divas stundas pirms galamērķa mums bija aptuveni 20 minūšu pauze. Varēja izlocīt kājas, uzpīpēt, uzelpot svaigu gaisu un ievērtēt vietējos. Pilnīgi godīgi - man nav ne jausmas, kur atradās pauze, bet tas nenozīmē, ka nebija interesanti. Ieskrēju mazajā autoostā un sapratis, ka tualetes tur nav, iegāju blakus kafejnīcā. Kaut kas pie auss jau pareizi tirdīja, ka pirmo reizi pa sešām dienām Krievijā nevaicāju kur atrodas "ērtības", bet gan pajautāju kur tualete. Pārdevēja novērtējot manu paskatu, pie sevis viegli iespurgoties noteica, ka ej tik ārā, pa kreisi, garām nepaiesi. Steigšus devos norādītajā virzienā, pa ceļam no jauniešu kompānijas saņemot "labas veiksmes vēlējumus" pamanīju milzu metāla veidojumu ar tualetes simboliem virsū. Vīriešu pusē durvis šķietami bija piemetinātas atvērtā veidā jau vismaz pirms pieciem gadiem, bet nu neesmu jau arheologs, labāk uzmet aci podam.

Es jau neesmu lepns, ka tik kaut kas. Pēc vēl pusotras stundas brauciena, kad tīri no gurmāna viedokļa pie sevis apsvēru, kā būtu, ja būtu sadzēries svaigu pienu Omskā, galamērķī būtu nonācis ar sviestu vēderā vai arī tas tā nestrādā?

Sasniedzot Taru, man iestājās neliels kultūršoks. Mazas mājas, pa pusei sagāzušās. Tāds kā privātmāju rajons. Meklējot vajadzīgo, Viktorijai norādīju, ka šī ēka varētu būt mūsu viesnīca tikai pēc viena kritērija, uz pirmo aci nelikās, ka tā varētu sagāzties tuvāko divu gadu laikā.

Tiesa, tikšanās ar latviešiem, arī skaidrojumi, ka te jau sen arhitekts teicis, ka nevajagot būvēt neko augstāku par pāris stāviem, mani ir nomierināja. Ja Omskā es vispār nejutos droši, šeit ir forši un mierīgi. Nepareizi novērtēju pilsētu, pirmais iespaids ne vienmēr ir pareizs.

Rīt dosimies uz "Augšbebriem". Uz to vienu ciemu Sibīrijas taigā, kur dzīvo tikai latviski runājošie un nemelošu sakot - viens no gaidītākajiem mirkļiem šajā ceļojumā.

Stāsta turpinājumu var atrast šeit.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.