Koferis. Stacija. Krievija: ar kandžu uz Maskavu un māju sajūta viesnīcā (1)

Ceļotāji stāsta - pirmā Mārtiņa bagāžas pārbaude dzelzceļa stacijā, kārtējais brauciens autobusā, kas no pasažieru sēžamvietām izklapē "karbonādi Krievijas ceļu mērcē", restorānvagona pārdevējas, kuras apspriež savas mīlas lietas. Krievijā esam jau veselu nedēļu. Šodien sēžamies vilcienā "Maskava-Pekina", kas mūs no Omskas aizvedīs uz Irkutsku.

Vakar pēc Augšbebru jeb Bobrovkas ciema apmeklējuma patīkami saviļņoti un pārguruši ieradāmies "mājās".

Jā, mēs esam iesākuši katru viesnīcas numuriņu saukt par mājām - iespējams, ka šeit, tālienē, prasās laiku pa laikam tādu vārdu pateikt vai dzirdēt. Tas ir oficiāli - Krievijā esam pavadījuši veselu nedēļu.

Krievijā ir ļoti zemas cenas, pēc šeit aizvadītas nedēļas uz cenām veikalā īsti pat vairs neskatāmies. Vakar vakarā pirmo reizi savā dzīvē desmit minūtes pavadīju veikalā, mēģinot atrastu pašu dārgāko desu vismazākajā iepakojumā, lai būtu, ko uzkost viesnīcā. Sapratu, ka pirmā izmēra fontā lasīt uzrakstus kirilicā ar manu redzi ir bezjēdzīgi.

Kad atgriezāmies Omskā, pamanīju kādu ar trim palielām somām apbruņojušos kungu. Vēloties palīdzēt, vienu satvēru, bet uzreiz sapratu, ka tā sver vismaz divdesmit kilogramus. Vai litrus. To apstiprināja īsā saruna:

- Kartupeļi, vai?

- Jā, kartupeļi! Kurš tad ar kartupeļiem brauc uz Maskavu?! Kandža!

Draudzīgi pasmējām, apmainījāmies ardieviem un mūsu ceļi šķīrās. Nudien, kurš uz Maskavu kartupeļus ved, pie sevis atkārtoju. Domāju, ka onkam somās aptuveni litri sešdesmit. Ieskrējām Omskas autoostā.

Viktorija turpina - esam satikuši Sibīrijas latviešus Omskā, Tarā un Bobrovkas ciemā, redzējuši taigu, Sibīrijas sniegu un sibīriešu viesmīlību. Tagad dodamies tālāk pa Transsibīrijas maģistrāli. Vilciens "Maskava-Pekina" mūs aizvedīs uz Irkutsku, no kurienes dosimies uz Baikāla ezeru.

Iekāpjam vagonā un, ja godīgi, tad priecājamies pamest Omsku. Tā ir bezpersoniska, pelēka un ar bezgaumīgām āra reklāmām.

"Deg jumts - zvani 01, nonesa jumtu - zvani 02, aizbrauca jumts - zvani 03, vajag jumtu - zvani mums!" - lūk, tipiska nekustamo īpašumu aģentūras reklāma.

Pat vietējie neiesaka vakaros staigāt pa sabiedriskām vietām, un mēs šeit nejūtamies pilnīgi drošībā. Protams, var jau būt, ka pārspīlēju.

Ceļā nāksies būt apmēram 36 stundas. Tas ir vienīgais brauciens, ko pavadām kupejā, nevis vietkaršu vagonā. Kupeja no vietkaršu  vagona atšķiras vien ar to, ka četras guļamvietas no gaiteņa atdalītas ar durvīm, ar nelielām lampām pie katras gultas un ērtākiem sēdekļiem zemākajā "plauktā". Tas arī viss, bet cena - vismaz divreiz augstāka!

Mums izsniedz gultasveļu, atkal nopērkam čībiņas ar "Krievijas dzelzceļa" logo, paņemam savas alumīnija krūzītes un dodamies uz "karstā ūdens aparātu bez ierobežojumiem", lai pagatavotu kafiju.

Restorānvagonā šodien esam vienīgie. Vēl tur ir tikai tante-pārdevēja un jaunas meitenes-stažieres, kuras sazvanās ar mīļotajiem puišiem, pa visu vagonu apspriež savu pieredzi, kā pavadījušas laiku ar draugiem dagestāņiem, un kādu pasākumu, kam obligāti vajagot nopirkt ļoti skaistu kleitu.

Galvenā pavadone pret viņām ir stingra. "Tā, mazgājam traukus, ātri," viņa komandē. Savukārt mūsu pavadone liek aizpildīt kaut kādas anketas, kurās noteikti vajagot norādīt, ka mums nav pretenziju pret vilciena personālu.

Stāsta turpinājumu var atrast šeit.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.​