/nginx/o/2018/10/25/11523841t1hcc40.jpg)
17. oktobrī slimnīcā apstājās mūziķa Valtera Frīdenberga sirds. Diemžēl, Valčam kopā ar draugu un kolēģi Kārli Būmeisteru tā arī neizdevās kopā ierakstīt dziesmu, kuru bija plānojuši. Tā vietā Būmeisters to iedziedājis viens.
Kārlis Būmeisters piemin Valteru Frīdenbergu ar dziesmu, kuru tā arī nepaspēja ierakstīt kopā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kārlis Būmeisters: “Ir pāragri ko bilst, jo sajūtas vēl nav īsti kļuvušas par atmiņām, tās tepat vien grozās. Tomēr vienu lietu mēs ar Tevi, Valč, nepaspējām novest līdz galam, lai gan cerējām līdz pēdējam.
Šī dziesma bija domāta kā mūsu “atgriešanās” singls pēc, tā sakot, 13 gadu pārtraukuma.
Valters ļoti vēlējās vēl ko ierakstīt studijā. Pēdējos pāris gados biju viņam “aizmetis” daudzas muzikālas idejas, aizmetņus, kuriem viņam tik vajadzēja sadzejot kādas rindas. Kad dienas kļuva īsākas, izvēle krita uz šo – manis sarakstīto dziesmu, kurai biju atradis sava vectēva dzejas rindas. Tā kā darbdienas nepavadu Latvijā, bijām nofraktējuši mūsu draugu, kurš ar mikrofonu, kaut vai mājās vai slimnīcā, kādā gaišākā brīdī būtu gatavs ierakstīt Valčas partijas, ja man pašam varētu neizdoties notrāpīt īstos brīžus. Taču viss notika ātri un acīmredzot tā, kā tam ir bijis paredzēts notikt.
Viens no pirmajiem darbiem, atgriežoties “nākamajā” dienā Latvijā, kad svarīgākās lietas ap Valču tika izdarītas, bija doties uz studiju, saņemties un pašam vien to dziesmu piebeigt. Aiz cieņas pret draugu.
Tikai tad, iedziedot Valčas partijas, sapratu, kas tā īsti ir noticis ar manu dzīvi. Dzejas rindām ir gadi piecdesmit, tomēr šodien lai tās runā pašas par sevi – tik tieši, nesaudzīgi, bet tomēr arī gaiši.
Šī dziesma mums izdotos vareni, bet tagad tā ir tāda, kāda nu ir. Gluži tāpat kā mums, taviem tuvākajiem, rītdienas – tādas, kādas nu būs. Sadziedamies nākamreiz, bračiņ.”