/nginx/o/2011/03/02/529267t1he7c1.jpg)
Mūziķis Arnis Mednis ir pārliecināts - savulaik pats ar savu rīcību nopelnījis insultu, tā viņš atklātā intervijā atzīst jaunākajā žurnālā Ieva.
Arnis Mednis: jutos izmisis, man pateica - jārēķinās, ka visu mūžu varu palikt ratiņkrēslā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
(..) Arnis Mednis žurnālā Ieva atklāj nianses par smago slimību, kuru piedzīvojis un pārdzīvojis.
Uz jautājumu, vai insulta brīdī cilvēks neko vairs nesaprot un nejūt, viņš atbild:
"Nē. Todien, pārrodoties mājās, man sāpēja galva," viņš atceras. "Iedzēru pretsāpju tableti un mazliet atlaidos. Kad pārradās sieva, piecēlos un gāju pāri istabai. Pēkšņi nokritu un paliku guļam - nevarēju piecelties.
Sieva izsauca ātros, bet es vēl dakteriem mēģināju iestāstīt, ka uz slimnīcu braukt nevajag. Līdz tam jutos kaut cik normāli, bet ātrajos pēkšņi izjutu, cik tuvu esmu otram krastam. Man kļuva jo brīdi, jo sliktāk, šausmīgi sāpēja galva, šķita - lēnām slīdu prom. Sievai teicu, ka laikam ir baigie sūdi."
(..) Mūziķis turpina dalīties atmiņās: "Lielu paldies saku ķirurgam Renāram Putniņam, kurš piekrita mani operēt un darīja visu, kas iespējams. Neviens ķirurgs taču nevēlas parakstīt miršanas apliecību, bet manā gadījumā rezultāts varēja būt arī tāds. Līdz ar to dakteris taču varēja arī atteikt operāciju, pasakot, ka te vairs nekas nav darāms. Desmit minūšu laikā biju uz operāciju galda, kas mani arī glāba - ja ir insults, svarīga katra sekunde."
"Trakākais, ka šai slimībai nav nekādu brīdinājuma signālu. (..) Vismaz man iepriekš nebija nekādu signālu par slimību. Varbūt galvassāpes. Bet kuram tad ik pa laikam nesāp galva?
Iespējams, ja tai brīdi būtu pamērījis asinsspiedienu, būtu konstatējis, ka tas ir ap diviem simtiem, taču es neko nemērīju. Jutos labi un uzskatīju, ka esmu diezgan labā formā. Vienīgi tas drausmīgais stress, kas man bija diendienā," viņš stāsta.
"Atveru acis, man apkārt vadi, kompjūteri, un es ar šausmām saprotu - nevaru pakustēties. Nedarbojas ne kreisā roka, ne kāja. Jā, bija panika, tomēr šķita - viss pāries. Par laimi, insults nebija skāris runas centrus, kopš pamošanās brīža varēju brīvi runāt.
Pēc sarunas ar ārstiem jutos diezgan izmisis, jo man atklāti pateica - jārēķinās, ka visu mūžu varu palikt ratiņkrēslā. (..) To dzirdot, stingri nolēmu - darīšu visu, lai tiktu laukā no ratiņkrēsla." (..)
Visu interviju ar mākslinieku lasi jaunākajā žurnālā Ieva.