Bērna pēršana ir vardarbība vai ietekmīga audzināšanas metode?

FOTO: Pixabay

Cik gan bieži nav dzirdēts, ka audzināšanas nolūkos vecāki mēdz savam bērnam uzšaut pa dupsi, iedunkāt, iepliķēt vai arī ņem rokās siksnu vai žagarus! Tā ir vardarbība vai audzināšanas metode, ja nekas cits nepalīdz - par to tiek runāts salīdzinoši bieži, un domas dalās.

"Dēls mani periodiski izved no pacietības. Piemēram, atsakās ģērbties vai neiet uz ielas. Iemesli ir dažādi. Viņš mēdz būt ļoti stūrgalvīgs. Es ilgi to paciešu, mēģinu pierunāt, bet pēc tam vienalga noraujos un varu viņu nopērt. Vai tas ir ļoti slikti?" 

Psihologa atbilde

​Anete Orlova - eksistenciālais psihologs, sociālo zinātņu kandidāte, psiholoģisko attiecību grāmatu autore:

"Apspriedīsim iemeslu. Vairums bērnu attiecīgā vecumā mēdz kļūt nekontrolējami, un bieži vien tas notiek 3-4 gadu vecumā. Kad nepalīdz ne sarunas, ne norunas, pieaugušais sajūt bezspēcību un, noperot bērnu, neapzināti parāda savu varu un pie viena cenšas nomierināt satrakojušos mazuli.

FOTO: Pixabay

» Vai mazuļa barošana ar krūti publiskā vietā ir skaista?

Ja pēc tam rodas sirdsapziņas pārmetumi, un jūs sākat pārdzīvot, - viss ir kārtībā. Dažkārt bērni tiešām uzvedas tā, ka viņus nevar nenopērt, jo viņi tādējādi izaicina.

Piedodiet sev šo kļūdu, bet otrreiz tā vairs nedrīkst atkārtoties. Kļūdās visi. Lai gan Somijas valdība, piemēram, jums to nepiedotu - tur ir aizliegts fiziski sodīt bērnus, un tas ir krimināli sodāms noziegums. Iespējams, ne velti, jo, ja pēršana kļūs par regulāru audzināšanas metodi, bērnam ir visas iespējas izaugt par nepārliecinātu cilvēku, kuram liksies, ka labas attieksmes pret sevi dēļ viņam nāksies visiem izdabāt.

Kad jūs noperat bērnu, viņam izstrādājas šāda reakcija: lai vai kas nenotiktu, jāpakļaujas vecāku priekštatiem. Tā cilvēks sāk dzīvot pēc principa "sēdi klusu un nesprēgā", vai arī otrādi: ja bērnam ir stingrs raksturs, jūsu fiziskās ietekmes dēļ viņš var izaugt par pasīvi agresīvu personību, kas atklāti, iespējams, neaizstāvēs savas intereses, bet kaitēs citādi - pa kluso, pat nodarot ļaunumu sev, bet, galvenais, izrādot pretreakciju - aizstāvēšanos. Šādiem cilvēkiem slēpta atriebība var kļūt par dzīves jēgu.

Trešais variants, kas var parādīties bērnā, kuru sit, ir pastāvīga agresija. Viņš asi reaģēs uz visu - ja kāds nebūs vienisprātis ar viņu, kritizēs utt. Pieaugušā vecumā tādi cilvēki bez nožēlas bojā attiecības ar apkārtējiem. Un, visbeidzot, ceturtais variants: bērns, kuru sit, nākotnē var kļūt par meli, jo kļūdas atzīšana katru reizi ir vilkusi līdzi fiziskas sāpes. Tad kādēļ to atzīt, ja var samelot?"

Uz augšu