"Šahisti sēž uz rokām, lai neizdarītu gājienu par ātru", "ir jāuzņemas atbildība par visiem tiem cilvēkiem, kurus tu pieradini", "kamēr attiecības bija slepenas, par tām nebazūnēja apkārt", "neviens medijs nevar pasargāt bērnus no viņu vecāku muļķībām, no publiskas izrādīšanās", "negatīvo komentāru rakstītājiem liekas, ka viņi komentē citu dzīves, bet īstenībā - tas ir stāsts par viņiem pašiem"... Reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras vadītāja, mediju eksperte Anda Rožukalne, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un psihoterapijas speciālists Gatis Bušs sarunā ar portālu "Apollo" dalās pārdomās par sabiedrības reakciju uz privātās dzīves publiskošanu sociālajos tīklos.

No tikšanās pie tējas krūzes un iemīlēšanās līdz plaši apspriestam skandālam - Andra Kiviča un Lienes Skulmes attiecību stāsts reti kuram palika nepamanīts. Atlika vien atvērt kādu sociālo tīklu, un gribot negribot saņēmi visai plašu diskusiju materiālu - Andra Kiviča ieraksti "Facebook" profilā, sabiedrībā pazīstamu cilvēku komentāri, aizstāvji un nelabvēļi, joki, karikatūras.

Dažas dienas sabiedrību neuztrauca ne valdības veidošana, ne dabas katastrofas - acis tika vērstas vien jaunā pāra virzienā, gaidot nākamo "Kiviča un Skulmes seriāla" sēriju.

FOTO: Publicitātes foto

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks: Mūsdienu tehnoloģijas ļauj aprunāt cilvēkus, par kuriem mēs neko nezinām

Komentējot indivīdu tieksmi sekot līdzi citu cilvēku attiecību stāstiem, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks sarunā ar portālu "Apollo" norāda, ka cilvēki laika gaitā neesot mainījušies, mainījušās ir tikai komunikācijas tehnoloģijas.

"Baumas, tenkas un aprunāšana ir tāds normāls sabiedrības pašregulācijas veids. Tas gan ir veidojies mazās sabiedrībās, kur cits citu pazīst, līdz ar to tenkas līdz šim bijušas balstītas ciešā šā cilvēka pazīšanā. Neaprunā nepazīstamus cilvēkus. Vai arī, ja aprunā, tad tiem svešiniekiem ir pilnīgi vienalga, jo viņi nekad par to neuzzina. Tas, kas tagad ir mainījies, - komunikācijas tehnoloģijas ļauj mums aprunāt cilvēkus, par kuriem mēs neko nezinām, savukārt viņi par to tieši uzreiz uzzina. Turklāt mēs paši varam palikt anonīmi. Tas arī maina visu situāciju," teic sociālantropologs.

FOTO: Unsplash

Viņš atzīst – nav tā, ka attiecību parādīšana citiem būtu kas jauns, kā piemēru minot laulību – savu attiecību publisku institucionalizēšanu, ar kuru pāris paziņo – mums ir attiecības.

"Ne visi iet un sociālajos tīklos to stāsta - kamēr Kivičam vai jebkuram citam šīs attiecības bija slepenas, par to jau nebazūnēja apkārt. Bazūnē tad, kad grib paziņot - lūk, mēs te esam kopā! Arī ārpus sociālajiem tīkliem cilvēki par savām attiecībām labprāt pastāsta, ja viņi ir droši par tām," norāda Sedlenieks.

Viņaprāt, galvenā problēma ir tajā, ka "tehnoloģijas to amplificē, tā informācija aiziet līdz tiem, kas par to neko nezina un kuriem parastos, beztīkla apstākļos par to nemaz nevajadzētu uzzināt. Viss, ko viņi redz, ir Kivičs ar jaunu beibi, bet neko vairāk viņi par to nezina. Protams, tur sākas aprunāšana."

"Tas, kas vēl ir svarīgi, - cilvēkiem ir tāda instinktīva vajadzība kaut ko darīt, lai citi cilvēki ievērotu noteikumus. Ja viņi redz, ka tie noteikumi kaut kā tiek pārkāpti, tad tiek ieslēgti aprunāšanas un visādi citi mehānismi, kas mums šķiet, ka varētu tos cilvēkus piedabūt pie noteikumu ievērošanas. Šajā gadījumā ir divi noteikumi, ko Kivičs pārkāpj, - viens, ka jābūt vairāk vai mazāk monogāmiem cilvēkiem. Protams, varētu teikt, ka mūsdienās ir citādāk. Otrs, ka vārdiem ir jāsaskan ar darbiem. Šajā gadījumā Kivičs ir sevi pozicionējis kā vairāk vai mazāk konservatīvu viedokļu paudēju. Tādā gadījumā viņam pašam vajadzētu īstenot tos, bet viņš neīsteno, viņam ir jaunas draudzenes ik pa brīdim. Tāpēc viņš pārkāpj noteikumu, ka viņam vajadzētu darīt to, ko viņš sludina. Šo abu noteikumu kombinācija arī izraisa to. Protams, viņš ir slavens cilvēks, tāpēc arī dabū divreiz vairāk," pauž sociālantropologs.

FOTO: AFP/Scanpix

Komentējot to, ka sociālajā tīklā viedokļa paudēju vidū ir arī aizstāvji, Sedlenieks norāda: "Aizstāv tāpēc, ka cilvēkiem ir zināmas empātijas spējas. Vienai daļai prioritāte ir tas, ka nepieciešams ievērot noteikumus, tikmēr pārējie saka - jā, bet mēs varam iejusties viņu ādā. Parasti jau tā arī ir, ka tie noteikumu ievērošanas un sodīšanas entuziasti kaut kā izzīmējas vairāk nekā tie empātiskie.

Nav tā, ka mums ir ļoti akūti jāizrāda empātija visiem, tā noteikumu ievērošana mums ikdienā ir būtiskāka."

"Man šķiet, ka viņi nav paši to izprovocējuši, tas ir diezgan absurdi to tā iedomāties. Ir tā, ka šie cilvēki "zīmējas", un tāpēc arī ir tik asa sabiedrības reakcija, jo tev tomēr jābūt pieticīgam. Tie, kas ir lielīgi un grib izrādīties, saņem nosodījumu. Dažās sabiedrībās, ja tu izrādīsi kaut kādu lepnumu vai lielīgumu, tevi uzreiz izslēgs no sabiedrības. Tur vienīgais, ko tu drīksti darīt, ir sevi noniecināt. Citās savukārt tas tiek tolerēts vairāk, piemēram, Amerikā, kur prezidents lielās nu jau tik ļoti, ka pat amerikāņiem grūti tolerēt. Nu un Latvija ir kaut kur pa vidu," norāda Sedlenieks.

Viņš piebilst, ka "mūsdienu sabiedrībā slavenību privātās dzīves tiek ļoti iztirzātas - tādā ziņā tas nekas jauns nav. Jo lielāka ir mediju ietekme, jo tas ir izteiktāk.

Laikmetos, kuros mediji nebija tik izteikti, tas nebija tik nozīmīgi, bet, sākot jau ar preses parādīšanos, šādi skandāli ir ikdiena. Un sabiedrība, protams, seko tam līdzi."

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Mediju eksperte Anda Rožukalne: Medijs var neturpināt bezgalīgo loku, kur katra frāze tiek pārraidīta ziņā

Vaicāta, kā eksperte vērtē, ja sagadījies, ka līdzīgā jezgā ierauta persona pati ir mediju pārstāvis, mediju eksperte Anda Rožukalne saka, ka "tas ir jautājums par [medija] neitralitāti".

"Ideālā gadījumā tam nevajadzētu nekādā veidā ietekmēt redakcionālos lēmumus. Tādos gadījumos tā parasti ir priekšrocība, jo ir kaut kāda "insaideru" informācija. No otras puses – var arī medijs atturēties, bet tad pateikt caurskatāmi, ka pie mums strādā konkrētais cilvēks, ar kuru tā ir noticis un kura privātā dzīve ir izraisījusi tādus viedokļus, un definēt viedokli, ka mēs nevēlamies iesaistīties," teic Rožukalne.

"Kas ir sekas? Sākotnēji viņi ir gribējuši pievērst sev uzmanību ar to, ka viņiem jauki klājas, bet tas ir izvērsies kā ļoti sāpīgs process, tāds, kas sagādā garīgas ciešanas," norāda mediju eksperte.

Viņa piebilst: "Un tad ir redakcijas lēmums - vai mēs piedalāmies un turpinām veidot saturu, kurš sagādā nepatīkamus emocionālus pārdzīvojumus. Šie notikumi attiecas lielākoties tikai uz pašiem iesaistītajiem, un viņu dzīve nevar būt aktuāla visiem. Tā nav svarīga informācija, kas būtu noderīga cilvēkiem. Protams, mēs pastarpināti mācāmies par attiecībām un arī to, kā tās vērtēt, salīdzinām savas dzīves principus, bet to var arī ar cita veida saturu."

"Arī bērnu gadījums - cilvēki sāk stāstīt, ka tas ir varbūt sāpīgi iesaistīto bērniem. Ne tikai bērniem, tur ir arī citi cilvēki, kuri ir tuvās attiecībās ar galvenajiem varoņiem," pauž Rožukalne. 

FOTO: Unsplash

"No malas skatoties - neviens medijs nevar pasargāt bērnus no viņu vecāku muļķībām, no publiskās izrādīšanās, bet medijs var neturpināt šo bezgalīgo loku, kur katra mazākā frāze tiek pārraidīta jaunā ziņā," saka Rožukalne.

Viņa norāda, ka "ir dažādas prakses, kā mediji ar to tiek galā, bet vienmēr pētījumi un ieteikumi, kā risināt tādus jautājumus, attiecas uz profesionāliem medijiem, kas grib sniegt daudzpusīgu un profesionālu informāciju. Šīs sadaļas ir tādas, par kurām mēs nevaram runāt kā par kvalitatīvu informāciju."

Jautāta, kā viņa kā mediju eksperte vērtē cilvēku kariķēšanu sociālajos tīklos jeb pašlaik tik aktuālās kariķētās fotogrāfijas jeb interneta mēmes, Rožukalne stāsta: "Atklāti sakot, man, strādājot medijā, arī ir bijusi personiska sadursme ar Kiviča kungu. Un man ir ļoti grūti iedomāties kaut ko, kas viņu neaizvaino, ja kāds nav pilnīgā sajūsmā par visu, ko viņš dara. Visa šī informācija skar arī citus cilvēkus, un tā ir viena no atbildes reakcijām. Tikpat labi jūs varētu jautāt, vai vajag komentārus dzēst."

"Cilvēkiem, kuri izmanto sociālos medijus, ir skaidra tā nozīme un valoda - tas ir pārnestā nozīmē, paradoksāli un pārspīlēti, kas parāda attieksmi. Tā ir normāla publiskās komunikācijas daļa, it sevišķi tīmeklī. Es neredzu, ka tur būtu naida runas pazīmes. Bet Kivičam nepatiktu daudz kas, ko kāds cits attēlo. Ja viņš nemāk ieraudzīt to simbolisko jēgu tajā vai viņš to redz citādāk, tā tas notiek," uzskata Rožukalne.

Mediju eksperte tāpat norāda: "Privātā dzīve ir padarīta publiska, bet pēc tam varoņi sāk izmantot mediju interesi un vēlmi uzturēt tādu mākslīgu dramatismu. Tad, kad mediji saprot, ka viņi tiek izmantoti tā, kā viņi nevēlētos, un kad mediji saprot, ka viņi jau sāk izskatīties salīdzinoši muļķīgi, tad varbūt ir vērts sākt to, ko sauc par stratēģisko klusēšanu. Neskatoties uz to, ko Kiviča kungs vai viņam pietuvinātie cilvēki darbojas, vienkārši tam nepievērst uzmanību. Nevis savu laiku un resursus veltīt viņa personas apkalpošanai. Jo nav nekādu iemeslu, viņam šobrīd nav nekādu nozīmīgu sasniegumu, kas būtu tik milzīgas uzmanības vērti. Un tad pēc tam viņš vēl visus vaino, ka viņam tiek pievērsta uzmanība. Tas ir absurds - dīvaiņu ziņas šļakstās pāri portālu malām."

Rožukalne nepiekrīt tam, ka "visi par to [Kiviču un Skulmi] runā, visi par to diskutē - tas būtu pārspīlēti. Tas, ka daži cilvēki uz to reflektē un ir kaut kādi komentāri… Protams, cilvēki atsaucas un pārrunā, bet tas, ka cilvēku dzīve ir izmainījusies pēc Kiviča dzīves pavērsieniem, tam nu es nepiekrītu, tas ir ļoti mazsvarīgi un liecina par tādu brīvā laika nosišanas funkciju mediju lietojumā. Cilvēkiem patīk, ka viņus mazliet aizkaitina.

Tas ir tas, ko sauc par fenomenu "Love to Hate”* - [no angļu valodas] patīk ienīst. Tas ir viens no mūsdienu mediju satura, sociālo mediju un auditorijas mijiedarbības fenomeniem.

Cilvēkiem patīk par daudz ko justies aizkaitinātiem, reaģēt, neko nezinot, neiedziļinoties un neapspriežoties, un veidot bezjēdzīgas un tukšas informācijas mākoņus, kurus tad mediji uzskata par kaut ko ļoti nozīmīgu."

Eksperte stāsta, ka "viralitātes pētījumi rāda, ka ir ļoti grūti vienu viralitātes izplatīšanās iemeslu atrast, jo to ir ārkārtīgi daudz". Viņasprāt, "šis gadījums absolūti tāds nav".

"Virāls saturs ir tāds, ar ko ļoti daudzi cilvēki dalās un tas izplatās nekontrolētā veidā. Šis gadījums, tā korekti runājot, atspoguļo daļu Latvijas mediju ierobežoto resursu dēļ radīto praksi, ka publicējot tiek piešķirta nozīme atsevišķu cilvēku ierakstiem par viņu personiskās dzīves notikumiem. Tas saturs un publicēšanas iemesls neatbilst kvalitatīviem medijiem. Bet nevajag būt ilūzijās, mums ir dažādas kvalitātes mediji un katram ir iespēja darboties, un tas ir ļoti labi, ka ir tā daudzveidība," uzskata eksperte.

Viņa pauž, ka reakciju var izraisīt daudzi apstākļi - gan kaut kāda tēma, gan, piemēram, divu stundu video, kur ar šķērēm griež ūdeni vai sieviete krāsojas, vai kaut kas daudz nozīmīgāks.

"Kaut kur bija publicētas tādas kā žēlabas - re, kā, katrā periodā cilvēki izvēlas, kam uzbrukt vai ko pazemot internetā. [Mūziķes Evijas] Vēberes gadījums tas īsti nav, jo tur bija skatītāju reakcija, kas izplatījās ar dažādām versijām. Te ir pilnīgi skaidrs, ka Kiviča kungs pats ļoti vēlējās pievērst sev uzmanību un tālākie ieraksti ir kombinācija ar to, kā viņš risina šo situāciju, un vēlēšanās pievērst sev uzmanību. Ja salīdzinām ar jebkuru cilvēku - vienalga, vai viņš būtu izdarījis kaut ko publiski mūzikā vai nebūtu, ir pilnīgas iespējas personisko dzīvi veidot bez nepārtrauktas atspoguļošanas tādās vietās, kur sveši cilvēki to var redzēt. Tas ir tikpat svarīgi, cik divas mājas tālāk ģimenes notikumi," viedokli pauž Rožukalne. 

Eksperte arī uzskata, ka šis ir fenomens, kas ir dzelteno mediju "maize" - saturs, kas ir uz robežas ar tā saucamajām dīvaiņu ziņām.

"Netiek pievērsta uzmanība ļoti nopietniem procesiem, bet tiek izķeksēta kaut kāda dīvainība, anomālija, ārpus normalitātes uzvedība. Tad tā rada milzīgu cilvēku vēlēšanos uz to reaģēt, tieši savas dīvainības dēļ.

Faktiski te kombinējas vidēja līmeņa atpazīstamība ar šo dīvaiņu ziņu fenomenu," viņa saka. 

"Pirms desmit gadiem mēnešiem ilgi dzeltenā prese aprakstīja tādu personību kā Anete Sončika. Viņa nekādā veidā neizcēlās, izņemot to, ka viņai bija vēlme sev pievērst uzmanību ar savu dzīvesveidu un ārējo izskatu. Tad, kad viņa nolēma vairs nedalīties ar šo informāciju, jo viņa bija nogurusi un reakcija no apkārtējiem nebija tāda, kas viņu iepriecinātu… Es personiski biju klāt sarunā ar kolēģiem, kuri izteicās - žēl, ka nav vēl viena tāda personība. Jo visi dati rāda, ka tas palielina auditoriju un bez šādām ir grūti izdomāt šos slavenību mediju stāstus," stāsta Rožukalne. 

Viņa piebilst: "Dīvainība ļoti ātri ar savām reakcijām izraisa pretreakciju - cilvēki novērtē, vai atbalsta tāda veida uzvedību, un Kiviča kungs piedāvā plašu saturu, lai varētu uz to reaģēt."

FOTO: Unsplash

Psihoterapijas speciālists Gatis Bušs: Negatīvo komentāru rakstītājiem liekas, ka viņi komentē citu dzīves, bet tas ir stāsts par viņiem pašiem

Komentējot, kāpēc cilvēki vispār izvēlas publicēt savu privāto dzīvi sociālajos tīklos un kā tas ietekmē cilvēku attiecības, psihoterapijas speciālists Gatis Bušs norāda, ka populāri cilvēki zināmā mērā ir pieraduši, ka par viņiem runā: "Man šķiet, ka līdz ar to viņi, publicējot savu privāto dzīvi sociālajos tīklos, nesaredz, ka tur kaut kas slikts varētu būt. Manuprāt, viņu mērķis ir parādīt, ka es jau arī esmu tikai cilvēks, tāds pats, kā jūs! Tā vienkārši ir daļa no viņa PR."

"Katrs, kurš vēlas, var vienkārši ielikt komentāru pie ievietotās bildes, nekas daudz tur nav jādara. Līdz ar to arī tam cilvēkam ir sajūta, ka viņš kļūst populārs," stāsta psihoterapijas speciālists.

Bušs norāda, ka negatīvo komentāru rakstītājiem liekas, ka viņi komentē citu dzīves, bet īstenībā tas ir stāsts par viņiem pašiem: "Tajā brīdī, kad slavenības dalās ar savu privāto dzīvi, arī interneta komentētājs pieķeras klāt un it kā saka - ieraugi arī mani! Zināmā mērā tas ir tāds nedaudz gļēvs mēģinājums parādīt pasaulei, ka es arī esmu. Žulti izgāžot, es savas ciešanas uz mirkli apslāpēju, taču ciešanu mazināšanai bieži vien nekas tā arī netiek darīts. Cilvēkiem patīk redzēt, ka citiem sāp, ka arī citiem neizdodas.  Vēl "saldāk", ja slaveniem ļaudīm. To redzot, es varu justies veiksmīgāks, labāks..."

"Cik labprāt cilvēki uzņemas gudrā, pārākā skolotāja lomu, kaut reti kurš to ir lūdzis.

Tā mēs esam mācīti - cerēt, ka kritika attīstīs. Bieži notiek pilnīgi pretēji - kritika izsauc kritiku un dusmas, kautiņš var sākties.

"Urrā!" Var arī gadīties, ka ieraujas tik dziļi sevī, ka padara sev galu. Vai to rakstītāji gribēja? Latvijā jau tā esam tik maz palikuši. Nupat izlasīju Austrumu pasaku. Hodža Nasredīns iet uz pirti. Tur pretī nelaipns pirtnieks, iedod viņam netīru dvieli un pasaka, kurā nodalījumā viņam jāiet, taču tas arī neesot iztīrīts. Nasredīns aiziet, izdara savu pirts rituālu. Promejot viņš pirtniekam iedod sudraba naudas gabalu. Pirtnieks priecīgs. Nākamreiz, sagaidot Nasredīnu, pirtnieks labvēlīgs, iedod tīru dvieli, tīru nodalījumu labākajā vietā. Pēc pirts Nasredīns, viņam aizejot, iedod vara naudiņu. Pirtnieks neziņā, bet Nasredīns saka: vara naudiņa par pagājušo reizi, sudraba naudiņa par šo reizi. Tas, cik daudz mēs savu privāto dzīvi izvēlamies paturēt tikai pie sevis, ir katram pašam arī jāizlemj," uzskata psihoterapijas speciālists. "Ar seksu parkā uz soliņa jau mēs arī nenodarbojamies."

Bušs arī norāda, ka slaveniem cilvēkiem ar atpazīstamību ir jārēķinās - publiskām personām vienmēr būs gan atbalstītāji, gan tādi, kas par viņu privāto dzīvi izteiksies negatīvi: "Līdzīgi kā karaļpāris. Ja es sāku tikties ar princi (šefa dēlu, ministra dēlu), man jārēķinās, ka kļūšu par publisku personu. Tādi ir spēles noteikumi. Bet tāda dzīve ne vienmēr ir patīkama, medaļai ir arī otra puse - visur, kur tu ej, tevi atpazīst un rāda ar pirkstiem. Tāpēc, piemēram, britu karaļnams ļoti par to domā - lai publiski neparādītos nekas skandalozs par viņu attiecībām ģimenes iekšienē."

"Bērnu vide ir ļoti nežēlīga," skaidro psihoterapijas speciālists, norādot, ka attiecību publiska apspriešana ietekmē arī iesaistīto personu atvases.

Negatīvajiem komentāriem līdzi seko ne tikai konkrēto vecāku bērni, bet arī viņu skolasbiedri un draugi. "Ja mani vecāki ķengājas, tad es arī to varu darīt. Ja kāds tiek publiski noķengāts, to jau redz visi," norāda Bušs.

"Jebkuram bērnam mamma un tētis ir svarīgākās personas - ja viņiem brūk virsū, tad, protams, bērns sāk viņus aizstāvēt, kā nu māk. Tas bērniem ir ļoti sāpīgi. Mēs taču gribējām laimīgu valsti ar priecīgiem pilsoņiem, taču sanāca tā, kā vienmēr," pauž speciālists. 

FOTO: Zane Bitere/LETA

Reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks:  Ja tu staigā ar savu ģimenes dzīvi tā kā dzērājs ar atvērtu bikšupriekšu, tad ko tu gaidi?

Visticamāk, nav tāda cilvēka, kurš sekoja šo attiecību attīstības stāstam sociālajos tīklos un nepamanīja reklāmas speciālista Ērika Stendzenieka skarbo komentāru, kas veltīts Kivičam.

Kad pirmoreiz portāls "Apollo" lūdza komentāru par to, kāpēc Stendzenieks nolēma sociālajā tīklā veltīt skarbus vārdus mūziķim, Stendzenieks sacīja, ka šis ir gadījums, kuru viņam negribas vēl papildus karsēt.

"Tur ir cilvēki, kam šobrīd nav viegli, arī bērniem. Cik nu aizgāja tautās tie komentāri, tik aizgāja. Nebija plānots. Bet papildus kurināt to seriālu man būtu gan nogurdinoši, gan nepareizi, gan pašmērķīgi. Kivičs arī neko neplānoja. Kas prātā, tas uz mēles. Šahā saka "nemāk sēdēt uz rokām". Šahisti tiešām sēž uz rokām, lai neizdarītu gājienu par ātru," sacīja reklāmas speciālists.

Taču vēlāk Stendzenieks tomēr nolēma sniegt izvērstāku viedokli par notikušo: "Tas ir kaut kāda nepieauguša vīrieša, kurš ir fiziski nobriedis daudz ātrāk nekā mentāli, sprādziens par to, ka viņš ir apvainojies par to, kā sabiedrība reaģē uz viņa paziņojumiem."

Reklāmas speciālists pastāstīja: "Andris man uzrakstīja ļoti apvainojošu un draudīgu mesidžu, bet es viņam teicu - klausies, Andri, ja tu staigā ar savu ģimenes dzīvi tā kā dzērājs ar atvērtu bikšupriekšu, tad ko tu gaidi? Tu uzmet savas ģimenes netīro veļu uz Brīvības ielas trolejbusa sliedēm un gribi, lai visiem tas patīk? Tā nav, un tā nevar būt.

Tev ir jāuzņemas atbildība par visiem tiem cilvēkiem, kurus tu pieradini. Sākot ar Ilzi, kurai bija ļoti sarežģītas veselības problēmas, - Kivičs viņu vienkārši pameta. Tā nedrīkst darīt! Es, protams, saņēmu no viņa draudus - atbraukšu uz Latviju un salauzīšu tev kājas."

"Pirmkārt, tas cilvēks ir tāds muļķis, kādu ir grūti atrast. Otrkārt, man ir žēl visu viņa sieviešu. Viņas nav pelnījušas, ka viens notetovēts miesnieka bluķis viņas izmanto un pēc tam pasaka - a mana sirds teica tā, ka es gribu tevi pamest, pofig, cik mums bērnu..." savu viedokli pauž reklāmas speciālists. 

"Es varu daudz ko pieciest, bet nevaru pieciest, kad redzu pieaugušu vīrieti, kurš vada raidījumus, kurš ir viedokļu līderis, influenceris, kurš intervē tādus cilvēkus kā Vaira Vīķe-Freiberga un citus fantastiskus, gudrus cilvēkus, bet viņam ir nulle atbildības.

Es vēl pieļautu, ja Kivičs stāstītu, ka viņam ir jauna mīlestība un viss. Bet tas, ka tu sāc lamāt, kritizēt un apvainot savu bērnu mammu un to pašu ļauj darīt arī savai šābrīža, īsa brīža, draudzenei - tas man neliekas forši," teic Stendzenieks. 

"Saglabā cieņu pret saviem bērniem! Tu vari, protams, nolamāt bērnu māti, bet tie bērni rīt ies uz skolu un klasesbiedri viņiem sāks uzdot jautājumus. Viņi sāks ņirgāties, un bērni ir ļoti nežēlīgi tajā vecumā. Tu, resnais, vecais Kivičs ar frizūru, par ko man joprojām nāk smiekli, nedrīksti to darīt!" uzskata Stendzenieks. 

Reklāmas speciālists, komentējot to, kāpēc izvēlējās paust savu viedokli publiski, norāda: "Man pat nav svarīgi, vai viņš ņēma vai neņēma vērā, - man bija sakrājies. Es nekad iepriekš Kivičam to nebiju teicis. Tad, kad viņš sāka lamāt savu bērnu māti - vai, cik viņa ir labi iekārtojusies, es atnāku mājās, 400 gramus balzama ieņēmis, un viņa ir aizvainota… Varbūt tad sēdi kopā ar to meiteni, kam patīk, ka tu dzer visu laiku. Bet man šķita pilnīgi nepieņemami tas, ka tā ir viņa bērnu māte. Tie bērni taču arī lasa visus tos pašus postus "Facebook", viņi aiziet nākamajā dienā uz skolu un visi viņus apņirgā."

"Kivičs neapzinās, ka viņš ir stulbs kā zābaks un kā trulākais cirvis. Es nevarēju paklusēt - man šķita, ka kaut kas jāuzraksta. Tad viņš man rakstīja pretī, es atkal viņam pretī - nu, tu nedrīksti staigāt ar savas ģimenes vēsturi kā dzērājs ar atvērtu bikšupriekšu. Tu gribi būt publisks un gribi visiem patikt, bet tajā brīdī, kad visi tevi tomēr nemīl, tu uz visiem apvainojies. Gribi dabūt publikas reakciju, bet sašūti tad, kad tā reakcija nav tāda, kādu iepriekš esi gribējis," atklāts ir Stendzenieks.