/nginx/o/2019/01/13/11711940t1h3cbf.jpg)
Vakar, 12. janvārī, apritēja tieši 50 gadu kopš vienas no lielākajām traģēdijām Latvijā. Jelgavā, Raiņa ielā 9, sprāga gāze, kas bija sakrājusies dzīvojamās ēkas pagrabā. Padomju gados tika darīts viss, lai traģēdiju noklusētu, tāpēc arī šodien daudziem šī ir nezināma Latvijas vēstures lappuse, vēsta LTV ziņas.
1969. gada 12. janvārī, plkst. 10.55 no rīta gāzes sprādziens pilnībā sagrāva Raiņa ielas devītā nama vienas kāpņutelpas un daļēji - otras kāpņutelpas dzīvokļus.
Uz vietas bojā gāja 39 cilvēki. Viņu vidū 14 bērni. Vēl divi cilvēki nomira vēlāk slimnīcā.
Juris Pudelis LTV Ziņu dienesta korespondentei rāda 1995. gada avīzi. Tas ir laiks, kad par traģēdiju beidzot rodamas kādas ziņas presē. 1969. gada laikrakstos vai ziņu izlaidumos notikušo neatrast.
"Tā bija svētdiena. Nākamajā dienā pēc brīvlaika atsākās skola," atceras Juris. "Es vienā istabā lasīju, vecāki bija virtuvē un gatavoja pusdienas. Vecākais brālis Pēteris un jaunākais - Jānis - bija citās istabās. Sprādziens nebija liels. Pat ne spalgs. Tāds grāviens. Mēs ar vecākiem satikāmies durvju ailā. Es atceros tādu putekļu mākoni. Kā migla. Bija saulaina ziemas diena, mīnus 15 grādi un tie putekļi. Un tu saproti, ka kaut kas neiedomājams ir noticis."
Pārējo divu istabu vietā bija tikai putekļu mākonis.
"Brāļi bija tajās istabās, kas sabruka."
Tētis izskrējis uz ielas mājas drēbēs, bez mēteļa vai cepures. Juris ar mammu viņam sekoja. "Virtuvē pat logs nebija izbiris. Pa kāpņu telpu varēja iet," Juris runā klusā balsī. "Tobrīd man bija 12 gadi. Es biju bērns, puika, bet man tas datums ir robeža, kad bērnība beidzās. 50 gadi ir pagājuši un tagad ir tā, ka varu par to runāt. Visvairāk jau tas bija vecākiem... Viņu dzīvē tas bija milzīgs trieciens. Uz visu mūžu".
"Manus brāļus atrada nākamajā dienā", stāsta Juris Pudelis.
Divi zārciņi brūnā fotoalbumā ir viss, kas tagad liecina par atvadām no viņiem.
Ēkas būvuzraugs, tagad pensionēts celtnieks Valdis Āboliņš dzīvoja tajā pašā ēkā. Ja sprādziens notiktu vēlāk, upuru būtu daudz mazāk, saka Āboliņš.
"Puse mājas, visi, kam ir bērni, tepat sporta namā uz akadēmijas rīkoto eglīti taisījās. Ja viņi jau būtu bijuši prom," viņš piebilst.
Eksplozijā cietusī ēka bija celta tikai pirms diviem gadiem 1967. gadā. Ēku vienu no pirmajām pieslēdza jaunam kurināmajam - gāzei. Tolaik ne vien Jelgavā, bet visā Latvijā gazifikācija tikai sākās, un tika pieļautas kļūdas.
Pēc tam izrādījās, ka gāze uzkrājusies arī citos pagrabos un blakus esošajā kinoteātrī "Zemgale". "Arī tur bija piegāzēts pagrabs. Un iedomājieties, ja tur būtu sprādziens filmas demonstrēšanas laikā," saka Āboliņš. "Tur jau simt cilvēku sēdēja. Un piegāzētas bija arī visas akas."
Cietušajām ģimenēm ierādīja dzīvokļus Sudrabu Edžus ielā. Ēku atjaunoja. Pusgadu pēc traģēdijas, tā paša gada vasarā, lietu izskatīja tiesa. Par krimināli sodāmiem atzina Jelgavas gāzes saimniecības montāžas-ekspluatācijas kantora vecāko meistaru un galveno inženieri. Pirmajam piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, otrajam - labošanas darbus savā darba vietā, vienu gadu ieturot 10 procentus no algas.
